FCI European Coursing Championship 2017 jeb braucam paskatīties, kā īstie suņi skrien.
Šveice.
Aizbraucām un atbraucām.
Uzreiz praktiskās lietas - neviens nekur mūs nepārbaudīja. Suņi būrī nebija neviens, gaļa līdzi tā, ka nepietiek visam laikam (bet atļautais daudzums - 1kg uz cilvēku) un pēc tam bij škrobe. Bet nu sodi bargi, labāk neriskēt.
Konservus manējie atteicās ēst. Atceļā cietās līdz Polijai, kur nopirku lieveikalā vistu ekstremitātes.
Visādi citādi mani puikas pārsteidza ar mazo stresu, gulēja bagāžniekā ceļu, neīdēja, ēda lielākoties visas maltītes. Pat ja ne visu porciju, tad ēda. Lieliski.
Poētiskā daļa. Šveice skaista. Kalni jau vispār pasaka, kā vienmēr. Viņi brauc skatīties mūsu horizontus, man kaifs no klintīm un ledājiem/sniegiem kalnu virsotnēs, mazām kalnu upītēm, ūdenskritumiem uttt
Ciemats, kurā nakšņojām savu Šveices laiku. Fluhli.
Kā jau parasti - kalni un to laikapstākļi. No karstas dienas līdz pērkona negaisam - viens acumirklis.
Suņi nelaimīgi iepozē pie sūnainas strūklakas Fluhli ciematā.
Mazāk nelaimīgi iepozē. Jo šeit nedomā, ka es viņus mēģinu iegrūst strūklakā.
Mājiņa, kuru apdzīvojām 4 cilvēki un 5 suņi - 2 saluki, 2 vipeti un 1 levrete.
Lūk, šādā suņu komplektācijā.
Pirmā diena mums bija brīvāka, tad nu ļāvu Rūsam pakustēties. Teritorijā ieejot gan zīme, ka suņiem jābūt pie pavadas, bet satikta vietējā dāma ar austrāļu kuci teica, ka dzīvo te visu mūžu, te staigā 3x dienā un redzot brīvus suņus regulāri, nekad - kontroli, un iedrošināja suņus tomēr palaist. Tā nu uz 2 min noriskēju, jo suņi tomēr iiiiiilgi bija braukuši, bet citas vietas palaist nebija. Rūsa gan arī smuki turējās pie manis, paspēlēja bumbu un tad jau devāmies nopelst.
Kajs, kā parasti, ar ūdeni piesardzīgi un līdz potītēm.
Nu ja. Un tad jau pasākums. 3 dienu garumā skrēja kurtu plašs klāsts. Greihaundi, vipeti, levretes, afgāņi, azavaki, īri un skoti, ungāri, poļi un citi. Saluki bija 111. Protams, nebiju redzējusi TIK daudz saluki un tik dažādus. Daudzi gan pēc saluki izskatījās pamaz. Arī apskatot saluki sarakstu, audzētavas nezināmas, suņi galīgi ne šova audzētavu... Ļoti interesanta pieredze. Ļoti.
Nepatīkams pārsteigums visā pasākumā bija secināt, ka (ne tikai saluki, protams) suņi ne tikai neatbilst šķirnes izskatam, bet arī temperamenti ir vienkārši drausmīgi. Agresīvi suņi. Agresīvi KURTI
Un es neiebilstu, ka suns jaunā vietā, tādā barā ir apjucis, loģiski tak, ka piesardzīgs, bet pat ja ejot ar līkumu garām, tie siekalām šķīstot mēģina nokost visu kas kustas... Uh. Bet tie jau nebija pamatsastāvs. Tikai tāds novērojums, ka novērojams. Patīkamā daļa, ka vairāki saimnieki man nāca klāt, apjautājās un komplimentēja suņu mierīgo dabu, uzvedīgumu un tā. Un man līdz šim šķita, ka man ir divi mežoņi
Uz vietas arī beidzot iepazinos arī Rūsas māsu Zalu (Red Hawk's Mahzala Delisha
https://saluki.breedarchive.com/animal/view/red-hawks-mahzala-delisha-4d7ee3e2-7d17-4b7a-a625-64ffd398bdf1), kura galīgi nebija līdzīga Rūsam un bija supersuper maziņa, ar viņas saimniekiem un baru.
Zala gan bija diezgan piesardzīga, jo satikām viņu vakarā pēc saluki skrējieniem un viņai finišā bija uzbrukusi cita kuce un saplēsusi kaklu. Tā, ka jāšuj. Bet bik piesargājās un pēc mirkļa jau bija gatava ar brāli dauzīties. Žēl, ka suņus uz vietas laist vaļā nedrīkstēja.
Tāpat arī Kaja brāli Qasimu satikām un viņa saimnieku, kuram kopā 4, drīz 5 saluki (sacensību laikā Zviedrijā piedzima viņa piektais saļuks, jūhū).
Lūk, es ar Q brāļiem.
Aizmugurē Rūsa, pa kreisi Qasim (
https://saluki.breedarchive.com/animal/view/red-hawks-qasim-samir-e53cc416-bee8-48d9-873b-0f9f36130ac4)un pa labi - Kajs.
Tāpat satiku arī daudz citus saļukus, audzētājus un īpašniekus un tas bija burvīgi burvīgi burvīgi!
Ā, un 4dienā vēl arī bija atklāšana ar milzu vēju un nepatīkamu vēsumu. Tā kkā.
Skriešana.
Vetkontrole notiek dienu iepriekš, tā lai paspēj sākt stresot jau laikus
Klīda jau runas, ko tik viņiem tur nepārbauda, bet kad maniem pienāca kārta tikt apčamdītiem, neko daudz nedarīja un galveno - sirdi, vetārste (?) pārbaudīja pieliekot vien roku pie krūtīm.
Nu tā, īzī. Atkārtota vetkontrole pēc pirmā skrējiena bija jāveic suņiem, kuri jaunāki par 2 gadiem vai vecāki par 6 gadiem. Uz maniem suņiem neattiecās.
Pirmais skrējiens tika lozēts - kurš suns ar kuru skries. Un kādā secībā. Sakrita ļoti neērti - mani abi skrēja viens pēc otra. Un vienādas krāsas krekliņos. Tā nu nācās izmantot komandas atbalstu, gan Latvijas, gan Zviedrijas, jo vienai tikt galā būtu neiespējami. Toties ērti, ka suņus iesildīt un atsildīt var kopā.
Kamēr notiek skrējiens, nākamie trīs pāri jau gatavojas un gaida.
Lūk, manējie gaidot tik drīzo skriešanu. Pirmais skrien Kajs, otrais gaida, dīdās un čīkst Rūsa.
Rūsa tiek palaists startā ar Krievijas īsspalvainu baltu suni, kurš Rūsam finišā uzbruka un dzina pa lauku. Viss beidzās labi.
Te var redzēt vienu no trim trasēm pasākumā, kas atšķirās no pārējām divām, klasiskajām. Parasti ļura tiek vilkta pa zemi, šeit sistēma to velk pa augšu. Kā tāds ļuras trolejbuss. Ļoti ātrs trolejbuss
Finišssss
Te vēl piebildīšu, ka šī trolejbusa trase ir ar ļoti lēzeniem līkumiem un pa lielam iziet tieši uz ātrumu. Trase gandrīz 1km gara, baidījos, ka ja ne abi, tad Kajs varētu sagurt uz beigām, bet abi puikas bija savā ampluā un parādīja sevi no labākās puses.
Kāpēc bildēs neredz otru suni, ar ko skrien manējie? Jo tie bija pārāk lēni, lai ielektu kadrā
Nopietni.
Pēc pirmā skrējiena paliku pie divām domām - vai nu izlozējām ļoti sūdīgus suņus kā partnerus vai arī manējie ir ūber ātri suņi.
(Izrādījās otrais varians.
)
Otra trase, gandrīz kā pretstats pirmajai, bija mežonīgi zigzagaina un bezgala sarežģīta. Zinot, ka Rūsa viegli saslīd, nesavācas un nav pārāk labs manevros, tikai ļoti ātrs, sašļuku. Liku cerības uz Kaju, kurš ir zemāks, manevrētspējīgāks.
Otrais skrējiens arīdzan nu jau vairs netiek lozēts, bet tiek salikti pāri pa rezultātiem - 1. ātrākais ar 2., 3. ar 4. utt.... Tikai samaisa startu secību, lai tiesneši nezin.
Pēc pirmā skrējiena rezultātiem Rūsa bija 6. vietā (un Kajs kkādā padsmitajā) no 58 saluki puikām, kas ir nereāls sasniegums un pārspēja visas manas ekspektācijas, attiecīgi, Rūsam nu jau blakus skries 5. labākais suns, kas spriedzi uzdzina vēl vairāk. Mēgināju neko daudz negaidīt, jo galu galā, Rūsa galīgi jauns suns bez pieredzes, skrējis tikai kopā ar Kaju un vispār - tādi sportisti mums apkārt, ka bail. Bet izradījās, ka gan zigzagainā trase, gan 5. labākais suns kā partneris Rūsam vēl bija sīkums.
Kamēr mīņājāmies ap startu, novēroju vienu no saļukiem, kurš bija mežonīgi uzvilcies, trakoja pie pavadas, rāvās uz visām pusēm kā tāds sagūstīts meža zvērs un metās virsū visiem suņiem, mēģinot tos sadalīt reizinātājos. Brrr. Arī maz pēc saluki izskatījās, mazs un kompakts, kā kuce, kas manevrējošai trasei ideāli. Īsts konkurents.
(lūk, mežoņsuns interesentiem. iesaku uzmest aci ciltsrakstiem!!!!!
https://saluki.breedarchive.com/animal/view/levar-7af99258-c439-440f-9386-5018d7a0e8d6)
Vēl spriedām, ka nabadziņš tas, kura suns skries ar šo kopā.
Uzminiet nu, ar ko šim sunim bija jāstartē kopā? Protams, ka Rūsam!!!
Kad mūs salika blakus, man nosirmoja mati, sākās aizdusa un sirds pārstāja sisties. Rokas trīcēja. Jau Kaja starts bija stresa pilns, jo bija radušās tehniskas problēmas un nevarēja zināt, vai suņi varēs trasi noskriet. Un tad vēl šis psihs.
Bet nu varianti nebija. Psihais suns ārdījās, Rūsa absolūtā mūka mierā stāvēja un gaidīja.
Pie starta es jau vispār ģību nost, jo baidījos, ka tik tas suns neuzmetas Rūsam virsū startā, skrienot un finišā...
Un tad mēs abus palaidām.
Mana sirds nekustējās un plaušas arī līdz pat finišam.
Psihais suns skrēja kā psihs, nekoordinets, kļūdaini un brīžiem pat pretējā virzienā. Rūsa skrēja perfekti.
Nonācu no trases ar Rūsu, raudot. Laikam no nervu atslābuma, ka visssss. Viss ir cauri, manam sunim nekas nekaiš un plus vēl viņš noskrēja skaisti.
Klusi cerēju, ka ar šo skrējienu Rūsa tomēr tiks uz pjedestāla (apbalvo pirmās 6 vietas).
Apbalvošana.
Es tiešām nesaprotu neko un nesapratīšu, bet Rūsa kaut kā izdomāja, ka būs ne tikai uz pjedestāla, bet dabūs vienādu punktu skaitu ar pirmās vietas ieguvēju. Attiecīgi - man viņš ir 1. vietas ieguvējs.
(Sadalījumu pie vienāda punktu skaita nosaka otrās trases punktu skaits, kur Rūsam bija par 1 punktu mazāk nekā uzvarētājam)
Pēc apbalvotas 6., 5., 4. vietas pat īsti jau vairs neklausījos, jo skaidrs, ka zaļais gurķis tur nevar būt, bet te pēkšņi mikrofonā "Latvia!!!!!!" un tam seko "Red Hawk's Mabrouk Daylam".
Un tā Rūsa aizbrauca, noskrēja un uzvarēja. Rūsam 2. vieta 58 saluki konkurencē, Kajam 9. vieta, kas arī ir absolūti neticams panākums. Un visas krutās kursinga suņu audzētavas pret maniem diviem šova suņiem iet nervozi stūrī tagad uzpīpēt.
Laime neaprakstāma. Nekad neko tādu nebiju jutusi. Tādu pacilātību, prieku, laimi... visas labākās sajūtas kopā.
Katru reizi, kad ierunājās mikrofonā, gaidīju, ka teiks, ka kļūda. Bet nekā, kļūda gan bija, bet to pieļāva 4. vietai un notika atkārtota saluki puiku apbalvošana, lai nebūu apcelts kļūdainais suns.
Nākamajā dienā gan pat par 5% nebija tā sajūta, kāpjot uz pjedestāla vēlreiz, toties novilku Rūsam lietus praķi, jo iepriekš kāds babulis bija protestējis, ka Rūsam redz eksterjeru neredzot. Nu, nav jau nekāda izstāde, bet lai jau viņai tiek (ja viņa tur klāt vispār bija
).
Tādi mums emocionāli piedzīvojumi un lai gan tituls netika, tikai ResCACIL, sasniegums mazajai Latvijai ar pāris saļukiem ir neiedomājams un esmu lepna lepna lepna!
Un izrādās, ka arī ar otro vietu pietiek. Rūsam jau ir divi precību piedāvājumi