Jāņi 2017Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet Jāņi man nekad nav bijuši īpaši mīļi vai svarīgi svētki, lielākoties vienkārši aizbraucam kaut kur, kur nu ģimene svin un miers. Vienīgā daļa, kas mani Jāņos tiešām, tiešām uzrunā ir vainagu pīšana, man vispār ārprātīgi patīk visādi korņi un tamlīdzīgi, un šogad izmantoju pēdējo iespēju, kad oficiāli drīkstu pīt neprecētas meitas vainagu (lai gan - kurš gan man turpmāk to liegs? ha ha
) un piedevām beidzot dabūju vainagu, kādu gribu jau vairakus gadus - nopītu tikai un vienīgi no lupīnām. Un šogad nolēmu arī, ka gribu kādu kopīgu pašiņbildi ar Mio un tad skaidrs, ka Mio arī vajag vainagu, īpaši jau tāpēc, ka šobrīd strādājam pie trika, kur Mio tur uz galvas dažādus objektus. Mio nebija sajūsmā par to, ka nolēmu šo triku testēt tieši ballītes karstumā, kad apkārt dauzās 4 citi suņi, un es viņu diezgan ļoti izbesīju (ļoti nepedagoģiski, zinu) un bildes galu galā ar sanāca tādas drusku nekādas. Man pašai kameras nebija un Mio mēģināja sabildēt mana mamma, bet viņai drusku trūkst pieredzes ar žiglu suņu bildēšanu un glītās bildes sanāca neasas. Bet man toties šī ideja gan trakoti iepatikās, gribu arī nākamā gada kalendārā ielikt bildi, kur Mio ir ar ziedu vainagu, brauksim pirmdien kādu pļavu meklējumos.
Bet vispār šie nebija šausmīgi jauki Jāņi. Dobija vājprātīgi neprata uzvesties. Pa dienu viņa aprēja katru no atbraukušajiem cilvēkiem, tas nekas, ka iepriekš šos cilvēkus jau ir redzējusi. Bet vēl trakāk bija tas, ka viņa naktī mājās rēja pie katra mazākā troksnīša un modināja mūs ik pa pusstundai un Dobija kviecien-rējiens ir kaut kas šausmīgs.
Ne es, ne mamma negulējām visu nakti un galu galā vēl arī cēlāmies ap 6 rītā, jo ilgāk jau izturēt vairs nevarēja. Un arī šorīt Dobija atkal aprēja visus tos pašus cilvēkus, it kā būtu pirmo reizi ieraudzījusi. Nudien nezinu, kas tam sunim darās galvā.
Mio Jāņos bija jaukāka un visai glīti man klausīja, plus man bija liels prieks, ka viņa lielākoties nepievienojās Dobijas naksnīgajiem kaujas saucieniem - lielākoties tikai pacēla galvu un nevarēja, saprast, par ko tāda histērija. Bet, protams, Mio ar nav nekāds jaukumiņš un es lieliski zinu to, ka viņa uzvedas pilnīgi citādi, kad manis nav blakus. Mio bija vienīgā no suņiem, kas vairākkārt iemanījās kaut ko nozagt no galda un beigās bija pierijusies jau no cilveku ēdiena vien.
Mani šai visā visvairak sanikno tas, ka visa lielā ģimene šo arī nopietni atbalsta - nezināmu iemeslu dēļ viņiem šķiet amizanti, ka suns zog ēdienu un cik ļoti viņai garšo
nesunīgas lietas. Piemēram, mierīgi var gadīties, ka es iznāku no mājas un redzu, ka mans suns sēž klēpī līgavaiņa onkulim, kurš varen priecīgi dod Mio apēst pārpalikušo biezpiena un zemeņu saldo no sava šķīvja.
Un VISI to atbalsta, nezinātājiem vēl skaļi pasaka: "Dod, dod, tikai skaties, lai Spīgana neredz." Punkts uz i bija brīdis, kad visi gāja kurināt ugusnkuru un galds palika (stulbi) nepieskatīts, Mio aizlavījās atpakaļ, uzkāpa ar visam četrām uz galda un noleksēja visu siera šķīvi. Un man dusma ne tikai uz Mazo Pakaļu, jo viņa lieliski zina, ka to nedrīkst, bet arī uz radiem, kas stāv drusku tālāk, redz, ka suns ir uz galda un tā vietā lai nodzītu viņu nost vai sauktu mani, stāv un priecājās, kāds smieklīgs sunītis.
Protams, ka savu suni audzināt ir mans pienākums, bet ir sasodīti grūti iemācīt sunim nezagt ēdienu, ja visiem radiem šķiet bezgala smieklīgi man aiz muguras Mio šo uzvedību speciāli mācīt.
Nākamgad uz Jāņu laiku gan ticami mums būs jau divi suņi un saluki piedevām būs pavisam kucēns (ja vispār būs nākamgad, bet par to citreiz), bet vispār apsveram domu, ka turpmāk Jāņus pavadīsim ceļojot un tālu prom no nervu sabrukumiem. Nebija jau viss pavisam slikti, bet šis tomēr bija diezgan mokošs pasākums.
Pašiņbilde.
Tu esi pārliecināta, ka TAM ir jāatrodas uz manas GALVAS?!
Okēj, tā lieta ir uz manas galvas, tagad dod kārumu.
Omīte šai brīdī cītīgi visiem stāsīja, ka redz Mio jau esot sagurusi, nosalusi un miegaina, jo sēž Spīganai klēpī, bet visiem pārējiem bija skaidrs, ka šis ir tikai un vienīģi gājiens kā Mio savaldīt uz 10 minūtēm un dabūt prom no galda.