Paldies,
Imagine!
Vērot ar kādu azartu abi nododas instinktu lietai ir acīm-prieks
Tā nu braucām nedēļu pavadīt laukos, lai suņi var izskrieties, es mazliet atvilkt elpu un vienkārši visi atpūsties un baudīt skaistās skriešanas ainas.
Bet gluži tā viss neizdevās.
Suņi laukosBraucām uz Saldus pusi, kur liels skaists lauku īpašums, mūsu un viņu suņi pazīstami, vietas daudz un ciemiņi vienmēr jauki uzņemti.
Tur Rūsa bijis līdzās daļai paaudzes nomaiņas un ar mazo rižo draugu Riko nu gluži kā cimdiņš ar roku.
Šoreiz vairs tik gludi negāja, jo jaunais Barons (ņufa mix), kurš iepriekšējā tikšanās reizē bija stipri vēl zem gada vecuma, pat ja izmērā jau iespaidīgs, un ļoti piesardzīgs un pētošs, jo citus suņus nebija redzējis, tad šoreiz čalis jau parādīja savas nesocializācijas sekas un diemžēl nebija atmiņā saglabājies, ka šie suņi ir draugi. Vismaz ne pietiekami.
Bet sākums bija kā parasti, ciemojušies esam tur daudz un atstājām pa lauku visus viņus dauzīties, pēc pirmajām 5 uzraudzības minūtēm, vai viss labi. Kā ierasts.
Sirds pa muti izleca un nosirmoja vismaz ducis matu, kad izdzirdēju vājprātīgus Rūsas kliedzienus. To sajūtu aprakstīt nevar un saprot tie, kas piedzīvojuši uzbrukumu savam sunim. Tāpēc i nemēgināšu. Tikai piebildīšu, ka tagad to atminoties, lai gan nedēļa paskrējusi, jau atkal kamols saskrien kaklā.
Izskrienot pa durvīm, aina tikpat šausmīga kā skaņa - melnais ponijizmēra lops
aiz kakla purina Rūsu kā lupatu. Šamo atraut ar rokām neizdodas, ar rājieniem vēl mazāk, tad nu ņēma vīriešcilvēks ar dēli pa poniju, un šams tad palaida. Pilnai laimei vēl Kajs metās pakaļ Rūsam, lai pabeigtu Barona iecerēto, bet mans aurējiens vismaz viņu spēja apturēt.
Rūsa bēga kliegdams sāpēs. Nekad nekad nekad nevienam nenovēlu to piedzīvot.
Īsumā - kaklā daži caurumi, bet tādi, ka bij jāpameklē zem spalvas un nodeva asinis. Kaklasiksnā gan padaudz zobu vietu, tātad tā pasargāja. Un kliboja dienas trīs, tā pamatīgi. Kājā arī caurums. Labāk apskatot Rūsu, var redzēt, ka uz 3 kājām caurumi potīšu augstumā. Domāju, ka gājis garām guļošam, kurš iekampis vispirms kājās.
Tas viss notika pirmajā ciemošanās dienā.
Nākamās dienas nereti Rūsu nesu ārā čurāt, jo viņam bija paniski bail. Nevaru pārmest.
Citā dienā, kad sēdējām ārā un Rūsa man blakus, vakarā izrādījās, ka nav pačurājis un gandrīz vai māju piemīza, labi ka nolasīju, ka kkas nav. Iznesu un bija ILGA čura. Pat ārā esot viņam bija TIK ļoti bail.
Barons visu laiku dežūrēja pie durvīm un kopš pirmās dienas nolēma arī man sekot ik uz soļa, ja pārvietojos pa teritoriju. Izskatījās, ka sargā mani. Laikam jau no tiem kārnajiem briesmīgajiem.
Bija grūti. Speciāli braucu uz laukiem, lai suņi nav jāved ārā, lai atliek tik atvērt durvis, bet bija vēl sliktāk. Ne tikai jāstaidzina, bet arī jāsargā.
Baronam gandrīz visu laiku krāns ārā, aste kā runcim gaisā, nervozi trīcošs un suns nezin nevienu komandu. Tā nu bija man pārbaudījums mācīties lasīt viņu un ar savu ķermeņa valodu pateikt viņam, ka lai nelien tuvāk.
Prieks par Kaju, kurš spēja atšūt lielo lopu vismaz no sevis.
Kajs pa nedēļu cītīgi mēģināja uzņemties visa bara vadību. Žēl tik, ka viņa interesēs nav Rūsu sargāt, bet gluži otrādi, attiecīgi no tā labums bija tikai tāds, ka viņu lielais melnais neaiztika.
Veca bilde no pagājušā gada, kur Barons vēl maziņš puišelis, kas brīnās. Jāpiebilst, ka izmērā viņš ir pieņēmies krietni kopš bildes uzņemšanas.
Tādi man pagājušās nedēļas traumatiskie pīrādziņi.