Pixy. Suņu stāsti.

[pixy]

Šodien to pašu piefiksēju garāmejot. Paņēmu un izlasīju. Kā iet trenera amatā?

Līdz septembrim intervija izlasāma arī DinoZoo mājas lapā - https://www.dinozoo.lv/lv/interviews/pa ... paklausibu, ja nu kādam interesē . Par komatiem lūdzu nepiesieties, diemžēl kaut kādas izmaiņas parādījās jau pēc manas pēdējās korekcijas un tad, kad ieraudzīju bija par vēlu...
Trenera amatā iet labi, par to jau kaut kad rakstīju, ka caur šo darbu izdodas iepazīties ar brīnišķīgiem cilvēkiem un tā tas patiešām ir. Un suņi, protams, arī ir brīnišķīgi, katrs savādāks, ar niķiem un stiķiem, daudz nākas lauzīt galvu, kā labāk, bet ceru, ka es augu kopā ar katru no tiem, ko satieku .
Vasara laikam palika Dienvideiropā kopā ar viņu vasaru, tā arī aizmirsa atnākt, pie mums jau iekārtojies rudenītis. Šorīt pat ar sauli, kas nu jau gan atkal pazudusi. Pie manis ir šaušalīgi slapjš, ar Rīgu ne salīdzināt, viss žļurkst, ceļi izmirkuši, līst katru dienu. Tad nu jāķer katrs momentiņš, kad saulīte parādās
Manai mellenītei atkal nav labi ar veselību, tomēr par saulīti priecājas arī viņa

Dāmas aprunājas pa kuru ceļu labāk uz dienvidiem doties

Ežziedes, par aukstu no rīta, lai būtu pilnas ar bitēm, pa dienu uz vienas galvas līdz 10 mēdz darboties

Vērsītis "augšā - lejā", viens rags droši vien saņem enerģiju no kosmosa, otrs to novada tiem, kas zemāk

[Imagine]

Šorīt pat ar sauli, kas nu jau gan atkal pazudusi. Pie manis ir šaušalīgi slapjš, ar Rīgu ne salīdzināt, viss žļurkst, ceļi izmirkuši, līst katru dienu. Tad nu jāķer katrs momentiņš, kad saulīte parādās

Man kaut kā laimējās, jo augusta pirmās divas nedēļas, kas bija arī atvaļinājumam atvēlētas, bija vienīgās tā patiesi siltās, karstās un vasarīgās. Es vēl cerēju, ka varbūt vasara vienkārši atnāks ar nobīdi, taču jāpiekrīt ir - laiks tagad ir īsteni rudenīgs. Pat gaiss smaržo savādāk - atgādina skolas laiku vasaras brīvdienu noslēgumu laukos.

Tie ragainie kaimiņi tev ir ļoti simpātiski.

[pixy]

Tie ragainie kaimiņi tev ir ļoti simpātiski.

Aha

[madja]

kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarij'!

gājām svēdienas rīta pastaigā pēc piena, un abas!! iepriekšējā dienā bij tik gardu zāli sagrauzušās, tik gariem stiebriem,ka tā,protams, iestrēga pakaļā,kamēŗ sū karājās stiebram otrā galā, tā nu es eleganti rajona vidū ķeksējos ar kaku maisņiem zem astēm...

un pie vienas žēlošanās - man nekā neiet ar tiem " suņu bagātināšanas" trikiem, Frīdai viss apnīk vēl nesākot , piem, lupatiņas sabāztas bumbā, vai hiperātri atrisinās - dvieļa atritināšana.

ar Bertu vabše, viņa visam grib izgrauzties cauri,ja reiz nevar to ēdamo izpurināt.

briesmīgākais,ka tā sardele paliek resnāka tikai uz ēdienu paskatoties, kas nozīmē,ka viņai varu dot ļoti maz - ieskaitot dažus našķus pastaigā + kādas " domājamās" spēles ar sausbarību, standarta ēdienreizes saraujas uz gramiem 100 gaļas, bet ir taču arī obd jāpavingrinās vai agility...
balta skaudība pārņem,iedomājoties,cik daudz var dot Habim

[pixy]

Svētdien biedru lokā noorganizējām treniņsacensības. Izdevās ļoti labas, atmosfēra maksimāli pietuvināta īstām sacensībām, bez visādiem hihi-haha, kas nemaz nav tik vienkārši, jo cilvēki tak zin, ka tās tomēr nav nekādas īstās sacensības. Paši savā starpā stjuartējām, tēlojām tiesnešus un palīgus un visvisādi traucējām suņiem mierīgi strādāt. Keliņa nepiedalījās, viņai šobrīd slimības lapa, bet Habītis nostartēja un parādīja to, pie kā ļoti jāturpina strādāt. Bet tai pat laikā, beidzot izskatījās, ka maza kripatiņa progresa beidzot divniekā ir un tas man bija ļoti svarīgi to redzēt, saprast un atzīmēt .
Izturība - kā vienmēr Trišiņa tur pa vidu izskatās pēc pelēka puteklīša

Metāls pāri barjerai - bildes lēcienā vienmēr smukas sanāk, tādi centīgi zaķīši . Lēcām 70cm, pagaidām neviens tiesnesis nav uzstājis uz tik augstu barjeru, bet jārēķinās mums ar to ir, ka šāds brīdis var pienākt. Drusku blarkt uztaisīja, bet vainīga drīzāk esmu es, ka pirms tam viņu pāris reizes nepārdzinu pāri iesildīties un saprast, cik augstu īsti jālec:


Virzienu aporti arī mazliet nepārliecināti, līdz ar to uzreiz temps lēnāks. Bet galvenais, ka pareizā virzienā, Habī tomēr vēl visu laiku mēdz kļūdīties.

Kociņačgārnbilde . Man tajās bildēs vienmēr kaut kas dikti patīk, kad ir "nepareizi"

Un atkal viena smuka "blakus" bilde, abas smaidām

Un te kārtējā bilde "no mugurpuses labi izskatāmies" . Izskatās, ka viņa ir augstāk, nekā mans viduklis. Mazs, kompakts dzīvnieciņš


23.septembrī ir īstās sacensības, vai Keliņa startēs, es pateikt nevaru, nāks tuvāk - redzēs. Ļoti ceru, ka startēs, jo man tik ļoti patīk tagad mūsu izjūtas to darot, ka negribas laist garām. Tomēr, ja nebūs tik labi, kā gribētos, es par varēm neraušos. Habis gan plāno startēt, prognožu, kā izdosies, nav, tā, ka būs interesanti - kā vienmēr .

[pixy]

Lai nebūtu paklausība vien, ar Habīti sestdien/ svētdien apmeklējām frīstaila semināru pie krievu treneres Irinas Paņkovas. Irina ir viena no vadošajām frīstaila trenerēm Krievijā, jāpiebilst, ka Krievija savukārt ir gandrīz vai vadošā valsts frīstailā pasaulē. Nav ko te čabināties, tēmējam augstu . Par semināru sīkāk nerakstīšu, bet dažas bildes no video, kurā prezentējām mūsu pusgatavo deju, ielikšu, lai paliek atmiņai

Sinhtonitāte

Nobeigums ar diviem vienāda auguma dejotājiem

[Bonny Rain]

Cik brīnišķīgs pāris

Vispār, lasu šo blogu (darbā pa drusciņai - esmu vēl tālu no beigām) un apbrīnoju. Gan mērķtiecību, gan neatlaidību, arī uzdrošināšanos sapņot un sekot savam sapnim.
Es vēl esmu tikai pašā suņvedības sākumā - pirmais suns. Pirmās problēmas, pirmās kļūdas, risinājumu meklējumi un, protams, sapņi par paklausīgu suni...
Šis blogs (tāpat kā daudzi šajā portālā) ir īpaši iedvesmojošs, jo redzu tās pašas domas, tās pašas problēmas, kas manu prātu urdī. Neļauj visam atmest ar roku un tomēr strādāt un cerēt.

[nezinīte]

Ļoti labi izskatāties! Tāds cēls suns!

[pixy]

Bonny Rain, nezinīte, paldies, ar Habīti ir forši dejot, viņa ir tāda apzinīga balerīniņa, kas pat brīžos, kad neko nedara, kas jādara, cītīgi skatās man acīs savu pārcentīgo purniņu nenolaizdama . Dejas mums ir atslodzei, jo arī cilvēks mainās, kad nav vajadzīga tik liela precizitāte kā OB.
Bonny Rain, ja mana tērzētava kādu iedvesmo, prieks par to. Tikai neaizmirsti, ka suns ir ilgtermiņa ieguldījums, kurā jāliek iekšā ne mazāk kā gadu, divus un tikai tad var sākt apdomāt, ka gribas arī kaut ko atpakaļ . Tā, ka Tev sen par agru domāt par to, ka nav vērts, nekas nesanāk, varbūt metodes nav pareizās un vēl kaut kas. "Pacietība" ir atslēgas vārds attiecībās ar suni .

[Bonny Rain]

[b] pat brīžos, kad neko nedara, kas jādara, cītīgi skatās man acīs savu pārcentīgo purniņu nenolaizdama

apskaužu, apskaužu, apskaužu... Tā ir tik kaifīga sajūta, ka vienas uzticīgas acis tik uz tevi vien skatās un tikai tevi vien meklē.
Vakar laikam pirmo reizi redzēju, ka mana mazā buldodzene ejot blakus uz mani skatījās. Nu vai vismaz uz to manu roku, kas nebija viņai tieši degungalā, bet normālā augstumā. Tiem, kam tie suņi ir lielāki par kaķiem, ir savādāk. Jums jau tāpat tā roka ir normālā augstumā, ja sunim pie deguna kārums jāpiebāž. A mums... mums jāsaliecās 9 līkumos, lai to roku tik zemu dabūtu. Bet vakar man izdevās normāli iztaisnoties un mana francūzīte skatījās uz kārumu. Un pat izdevās bez lēkāšanas iet blakus. Nu, tas gan ir mājās, bet tomēr progress.

[b] Tikai neaizmirsti, ka suns ir ilgtermiņa ieguldījums, kurā jāliek iekšā ne mazāk kā gadu, divus un tikai tad var sākt apdomāt, ka gribas arī kaut ko atpakaļ . Tā, ka Tev sen par agru domāt par to, ka nav vērts, nekas nesanāk, varbūt metodes nav pareizās un vēl kaut kas. "Pacietība" ir atslēgas vārds attiecībās ar suni .

Jā, zinu un saprotu. Galvenais, pa vidu rokas nenolaist. Ir piemērs - blakus dzīvo labradors, kuru izlikuši dzīvei ārā, būdā. Saimniece teica, ka suns nevienu neklausot, sasaukt arī nevarot, ja palaists staigāt bez pavadas. Tikai saimnieks kaut kā var piedabūt atnākt mājās. Esot pat uz suņu skolu gājuši. Suns esot bijis pats nepaklausīgākais. Mans spriedums par to ir tāds, ka viņi vienkārši nolaiduši kaut kādā brīdī rokas, kad viss tā ātri nesanāca. Izgāja droši vien kādas 10 nodarbības un ar to arī viss beidzās. Labradors - tas tak nav dikti brīvdomīgs suns pēc šķirnes raksturojuma. Bet kā redzams, pat tādu suni var sabojāt. Tagad aiz sētas rej uz visiem garāmgājējiem, suņiem un kaķiem.
Bet mans mērķis ir paklausīgs suns. Gribu tās acis, kuras saimnieku meklē.

[pixy]

Bet mans mērķis ir paklausīgs suns. Gribu tās acis, kuras saimnieku meklē.

Lai izdodas!

[madja]

Sestdien, 23.09. notika Obedience sacensības, mēs beidzot atkal piedalījāmies. Iepriekšējās bija gandrīz 4 mēnešus atpakal, jo vasarā sanāca izlaist dēļ Bertas sterilizācijas. Izlaidām arī daudz strādāšanas, jo mana diska trūce padarīja stipri sarežģītu darbošanos ar mazizmēra suni , toties izdevās neticamais - Berta iemācījusies ķert kārumus gaisā, man jau šķita,ka tā arī visu mūžu varēs par suni ņirgāties,metot desu ausīs...
Vārdu sakot, bez īpašām ilūzijām, taču pietiekami stipru pārliecību par to,ko mēs nudien mākam, devāmies startēt un es dabūju savu pirmo īsto vidējo pirkstu no providences vai kas jau par mūsu iedomības aplaušanu atbild - Berta noluņojās tieši tajos vingrinājumos,par kuriem es biju gatava zobu dot, jo fiksācijas kustībā no viņas pa kādai paprasu vai ik dienas, dažādos apstākļos, utt. Bet jaunkundze bija aizsapņojusies ne ta uz izpletņlēcējiem,kas pār Rumbulu plivinajās, ne ta par to,ka pašai par brīnumu blakusiešanu nogāja tīri pieņemami - un uz manu "stāvi" apsēdās un uz " guli " - apstājās. Protams, tas vien jau ir apsveicami,ka viņa vispār nofiksējās (un,ka nesāka rūkt uz izpletņlēcējiem), bet..

kam ir kājiņas, un - kam nava



Var jau atrast labas lietas, bet man nudien būtu gribējies Pixy iepriecināt ar labāku sniegumu, bet nu, tā mana Šmorla trūce, Skotijas brauciens tieši pirms sacensībām un vispārējais slinkums dara savu.
Punktu ziņā slovāku tiesnesis bija ļoti dāsns un dabūjām augstāko pakāpi,kas ļauj pāriet uz OB1. Nākamās sacensības ir decembrī, tad jau skatīsimies.
Es esmu pilnīgi un galīgi sabojājusi aportu - jo vienā dienā tā noskaitos,ka Berta nedara tā,kā es prasu, sakliedzu uz suni, un tagad, aprotu ieraugot, viņa lien man klēpī un lūdzas,lai nedusmojos...

reku,pēdējie 3 vingrinājumi - nepareizā fiksācija, piesaukšana un barjera. Ielieku video, lai var redzēt,ka sākums Obedience izskatās gana vienkāršs.



Berta un Havanna spēlējas. Atrodi Bertu!

[pixy]

Nupat vasaras nogurums sāk pārvērsties par rudens nogurumu, kas izrādās ir vēl maķenīt nogurušāks . Tāpēc arī bremzēju un neesmu apsveikusi visus tos, kam tas pienāktos. Sacensības bija tādas mīlīgas, tiesnesis neskopojās ar labām atzīmēm un labiem vārdiem, visi suņi viņam ļoti patika un vispār viss ļoti patika . Bet, ja parasti man tas ne sevišķi patīk un es tā kā gremžos par to, ka īsti labi tā nav, tad šoreiz man šķita, ka varbūt ir īstā reize, lai kāds atbrauktu un mums atgādinātu, ka viss tak ir forši, suņi ir brīnišķīgi un vispār mēs to darām tāpēc, ka patīk. Keliņa nestartēja, viņa šobrīd totāli netur slodzi un es nerunāju par fizisko izturību. Atliek cerēt, ka būs labāk . Habī man nepatika, droši vien jau pati esmu vainīga kā vienmēr, bet, ja suns četru gadu vecumā pēkšņi ir aizmirsis, ka "blakus" pie cilvēka stāvēšanas nozīmē viņam apsēsties blakus, nevis palikt stāvus, zināmi secinājumi par manu advancētību suņu apmācībā jāizdara bija... Tas ir tas, ko es visiem citiem mācu jau pirmajās nodarbībās . Palikām klasē ceturtās, bet gandarījuma šoreiz pilnīgi nekāda...
Tāpēc par kaut ko priecīgāku - milzu apsveikumi Elizabetei un Ritmy, viņu starts OB-1 bija vienkārši izcils un šoreiz nemaz nebūtu bijusi vajadzība pēc tik lojāla tieneša, lai loģiskais rezultāts būtu "teicami" un iespēja pāriet uz OB-2. Mazais, melnais knipucītis gāž lielus vezumus un lielajai, baltajai guļbai būtu jāpamācās no viņas, kā jāstrādā ringā . Un apsveikumi arī ar Dārtas foršo startu, tas gan bija kā pa kalniem, bet viss tas, kas sanāca, izskatījās absolūti lieliski un pārliecinoši. Rezultātā trešā vieta un gandarījums par to, ka rezultāti kāpj uz augšu .
Un, protams, apsveikumi madjai un Bertai ar iespēju izcīnīties ar aportiņu un doties uz augšu . Nac.klases rezultāti bija spīdoši, bet tā jau arī ir, ka šai klasē vislabāk ir, ja var aptaustīties un, kad gribas, doties tālāk, nevis iesprūst un sēdēt ilgāk, kā iekšējā sajūta liek. Dzīvosim, redzēsim, cik operatīvi tiksim uz priekšu, bet katrā ziņā šādi ir mierīgāk, nav jau nekur teikts, ka, ja sakārojas, nevar pasēdēt tai pašā klasē vēl .
Apsveikumi arī visiem pārējiem, kam ar lielām, kam ar mazām uzvarām, dzīvojam tālāk, rēķināmies, ka citreiz tiesneši var nebūt tik dāsni, bet laikam jau mūsu kompānijā neviens nesirgst ar nespēju sevi objektīvi novērtēt, neskatoties uz to, kādas atzīmes ieliek tiesnesis .

[Bonny Rain]

Lasīju, lasīju blogu, bet palaidu garām. Kā jūs panācāt šo maģisko acu kontaktu ar Keli? Sākumā taču nebija. Man vajag iedvesmu... Man ļoti pietrūkst šī te acu kontakta. Esmu palaidusi garām to svarīgumu, kas ir tieši acu kontaktam, kad suns meklē saimnieka acis. Tagad jālabo kļūdas. (bez tam, mazām šķirnēm šķiet ar to ir vēl grūtāk augumu starpības dēļ) Nu tak jau pašā sākumā zināju - youtube ir viens amerikāņu suņinieks, kuram mīļākais teiciens ir (tulkojot burtiski): ja jums ir jūsu suņa acis, tad jums ir jūsu suns. Bet nē. Iemanījos palaist garām apmācības procesā Tagad gaidu katru mazāko acu uzmetienu man. Palielu viņu par to, bet man izskatās, ka viņai tas bijis nebijis (manas uzslavas) Un kāruma bāšana pie deguna arī neiet krastā, jo tie mirkļi tik īsi, kad nepaspētu pareizajā momentā, lai pareizā asociācija rodas. Idejas? Kāds bija jūsu ceļš uz uzvaru? Ar ko sākāt?

[Bonny Rain]

Un vēl - pārdomas: līdz kuram brīdim vajag tomēr mēģināt censties panākt to paklausību, kāda ir VASam? Un kurā brīdī vajag (un vai vispār vajag) saprast, ka tas tomēr nav VAS. Nu nevar gribēt no franču buldoga bezierunu paklausību. Vai tomēr var? Zinu, ka man tad vajadzēja citu šķirni izvēlēties. Bet man ir mans buldogbērns. Ilgi meklēju. Ilgi pārdomāju šķirni. Un te nu viņš man ir. Bet es gribu, lai mans buldogbērns sirdī būtu VASs. Vai rotiņš. Bet visādi citādi brīnišķīgs mazs lopiņš

[Spigana]

Es gan nezinu, kāpēc lai VAS vai vispār kāda šķirne tiktu uzskatīta par paklausības etalonu. Ir šķirnes, kas ir vairāk tendētas uz sadarbību uz cilvēku, ir tādas, kas mazāk, bet pārējais atkarīgs no darba, kas ielikts, no cilvēka pieredzes utt. Man arī nešķiet, ka kādreiz vispār vajag atmest sunim ar roku un pārstāt strādāt, plus kucēna vecumā par šo vispār nav vērts spriest. Mērķi un ambīcijas, protams, var mainīties, bet atmest ar roku darbam ar suni būtu muļķīgi. Un vēl - nav tomēr godīgi kucēnu salīdzināt ar pieredzējušu suni.

[nezinīte]

Nezinu par vasiem un par buldogiem, bet man ar manu krancīti Rozīti acu kontakts notiek bieži. Tas gan nenozīmē, ka nu tik klausīs katram vārdam! Bet bieži vien tā: "es tagad te sēžu (lai aiztaupītu tev pūles dot komandu) un skatos tev acīs, un tev man jādod kārums. Jādod, saprati?"
Tiesa gan, suņuskolā to uzmanību uz sevi dabūt drusku grūtāk. Un, kad galvā kāds niķis, tad jau arī nē.

[nezinīte]

Tā kā man nav nekādas pieredzes, tad pagaidām nesaprotu, kas suņa uzvedībā ir pats par sevi saprotams, kas - iedzimtā temperamenta īpatnība un kas - mans nopelns. Gribētos jau, lai pēdējā būtu vairāk.

[Bonny Rain]

Nu bet tieši tā - tu pareizi raksti: ir šķirnes, kas ir vairāk tendētas uz sadarbību ar savu cilvēku, un ir tādas šķirnes, kurām ir vairāk raksturīga patstāvīga domāšana, neatkarība. Vai maz ir iespējams panākt no tiem otriem to, ko var viegli panākt no pirmajem? Un, protams, bez darba var sabojāt arī pirmos. Nu, jeb konkrētāk, vai no tāda kā franču buldogs / haskijs / čau-čau/ un tamlīdzīgie brīvdomātāji var dabūt ārā bezierunu paklausību, kādu var dabūt no VASa? Varbūt es uzstādu par augstu to latiņu? Varbūt tā latiņa visiem suņiem nav vienāda, bet es spītīgi cenšos turēties pie tā augstā standarta, kas manā galvā iesēdies? Un te nav runa par to, ka tāpēc varētu atmest vispār strādāšanu ar suni. Bet varbūt man nepieciešams to latiņu (ideālu, kam līdzināties, uz ko tiekties) tomēr mazliet zemāku sev uzstādīt?

[Bonny Rain]

Nezinu par vasiem un par buldogiem, bet man ar manu krancīti Rozīti acu kontakts notiek bieži. Tas gan nenozīmē, ka nu tik klausīs katram vārdam! Bet bieži vien tā: "es tagad te sēžu (lai aiztaupītu tev pūles dot komandu) un skatos tev acīs, un tev man jādod kārums. Jādod, saprati?"
Tiesa gan, suņuskolā to uzmanību uz sevi dabūt drusku grūtāk. Un, kad galvā kāds niķis, tad jau arī nē.

nu saproti, tāpat jau viņa arī uz mani skatās. It īpaši tad, kad pati to grib. Bet kad man vajag dot komandu piemēram blakus un iet, tad ejot viņa uz mani neskatās gandrīz nemaz. Vēl jo vairāk, ja tas notiek interesantākā vidē kā mājās. Mājās arī mums iet viegli un forši. Tāpēc jau viņa ir tik foršs lopiņš man . Bet man ta gribās, lai mans mīļais lopiņš uz mani skatās arī ārpus mājas, arī citu cilvēku klātbūtnē un vēl vairāk, arī citu suņu klātbūtnē.