Mio, manu Mio!

[Imagine]

Priekš tā, ka es visu sāku no pilnīgas nulles, ar 0 pieredzi suņu audzināšanā un 0 zināšanām par agility, un pilnai laimei vēl ar psihu terjeru, es esmu ļoti apmierināta ar mūsu progresu.

Nu, par to psiho terjeru runājot, skatījos uz jums rallija sacensībās no malas, kamēr startu gaidījāt - Mio smuki pie kreisās kājas sēž un skatās augšup, kā jautādama: "Ko mēs tagad darīsim?" Es, protams, visas jūsu sadzīves nianses nezinu, taču, manuprāt, ar visu to, ka sākāt no pašiem pamatiem, jums ir ļoti labi sanācis.

Kā iet ar saļuku plāniem - minēji, ka vasarā grasījies ar audzētāju tikties? Skatījos viņas mājas lapā, ka šogad pieci ruduļi atskrējuši.

[Spigana]

Par neveiksmēm grūtāk saņemties uzrakstīt, tā nu jau gandrīz 2 nedēļas man gaisā karājas stāsts par mūsu līdz šim absolūti neveiksmīgākajām agility sacensībām. Bet šinī vīkendā taisamies braukt uz Igauniju uz nākamo skriešanu, sapratu, ka man beidzot jāsaņemas un jātiek vaļā, jo reali jau 2 nedēļas diezgan ļoti besos katru reizi, kad iedomājos par Lucavsalas sacensībām.

Šoreiz uz abām dienām netiku, jo sestdienā bildēju kāzas. Un tā nu pēc tam, kad sestdienā biju aizvadījusi 18 stundu darba dienu un gulēt devusies 4 naktī, nākamajā dienā braucu skriet agility ar suni, kas visu sestdienu notupējis mājās un piedevām vēl no rīta kādas 6-7 stundas nosēdējusi būrī, jo līgavainis tikai pa dienu atgriezās no komandējuma, bet man jau no rīta jāskrien bildēt.

Par spīti nogurumam es jutos diezgan gatava skriet, no rīa arī Mio izskatījās sakarīga un aizbraucot uz sacensību vietu secināju, ka Māras biedēšana par to, ka tieši blakus trasei ir dīķis, kas Mio varētu interesēt, nepiepildījās, jo starp dīķi un trasi bija vairākas teltis. Viss liecināja par to, ka varētu jēdzīgi noskriet trases. Bet nekā.

Uz dīķi Mio neaizvilka, toties viņa nolēma, ka viņa tomēr ir ļoti draudzīgs sunītis, kam patīk ietusēt ar cilvēkiem, un no trases vidus pa taisno ieskrēja skatītāju pūlī. Tā kā sacensības iekrita Rīgas svētku laikā, skatītāju bija daudz, viņi sēdēja tieši pie trases norobežojuma, vietām no šķēršļiem līdz cilvēkiem bija mazāk kā metrs. Acīmredzot šī jaunā atmosfēra Mio mudināja domāt par spēlēm, nevis skriešanu un tā arī līdz galam nenoskrējām nevienu no trim trasēm. Ja parasti pēc sacensībām man izdodas atrast arī ko labu tanī, ko esam izdarījušas, tad šoreiz ir tikai drusku dusma uz suni, kas kaut kur trases vidū atslēdzas no manis un paziņo, ka viņai tagad apnika skriet. Un, protams, ka tieši tai reizē, kad man patīk trases, kad gribētos drusku paeksperimentēt un paskatīties, vai trasē varam izmantot to vai citu lietu, ko esam iemācījušās, bet nē, mēs pat skriet nevaram.

Šoreiz arī video no sacensībām tikai viens, bet nu pārejos nekas īpaši neatšķiras, ja neskaita drusku manu uzvedību pēc tam, kad Mio atslēdzas. šī ir pirmā trase un man pēc tam trenere komentēja, ka es principā padevos Mio - viņa izlēma, ka vairs neskrienam, es drusku mēģināju dabūt viņu atpakaļ, nesanāca un tad vienkārši aizgāju viņai pakaļ, neko vairs neizdarot. Man pašai laikam trasē ir drusku kauns par savu suni un vienmēr ir sajūta, ka ātrāk jāvācas prom, bet nu no audzināšanas viedokļa tas pareizi nav. Abās pārējās trasēs vismaz no laukuma gājām nost uz pretējo pusi, ne to ko Mio bija izvēlējusies un pirms tam piespiedu viņu pārlekt random barjeru.


Tādi lūk pīrādziņi skrienot agility ar terjeru. Šo nedēļu laikā arī treniņos Mio ir uzvedusies samērā līdzīgi un laiku pa laikam atslēgusies, atliek vien cerēt, ka treneres ieteikumi par to, ko darīt šādās situācijās, būs kaut cik labojuši lietas un ka šinī vīkendā Igaunijā noskriesim drusku cienīgāk.

[Spigana]

Par saluki plāniem

Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju, ka esmu atradusi savu sapņu saluki audzētāju Vācijā, un saluki plāns rādās arvien reālāks, bet vienlaikus arī neskaidrāks.
Reālāks tādā ziņā, ka nu arī līgavainis ir ļoti pieņēmis domu par to, ka mums būs saluki, priecājas, ka būs otrs suns mājās, un arvien biežāk sarunās otrais kucēns uzpeld nevis kā tāls sapnis, bet gan nobriedis plāns, kam tikai jāsagaida īstos apstākļus.

Bet ir arī neskaidrās lietas. Tā kuce, ko audzetāja bija plānojusi pārot oktobrī, sāka meklēties jūlijā, bet tobrīd audzētāja vēl nebija gatava jaunam metienam. Ja šī kuce sāks atkal meklēties janvārī (ko audzētāja uzskata par reālu iespēju), tad ir liela varbūtība, ka ap Jāņiem vedīsim mājās kucēnu no šī pārojuma. Nav īsti skaidrs, kas būs, ja kuce meklēties nesāks, jo viņai jau ir 8 gadi un februārī būs sasniegts Vācijas likumos noteiktais maksimālais vecums, kādā kuci drīkst sapārot. Tātad, ja janvārī meklēšanās nebūs, tiks plānots jauns pārojums un par tā plāniem ar audzētāju šobrīd runājusi vēl neesmu.

Visam pāri ir gan arī neliels "bet". Ja par audzētājas iepriekšējiem metieniem esmu stāvā sajūsmā un tie kucēni, kas šovasar aizgāja pie jaunajiem saimniekiem, vispār bija mans sapnis (man sirds lūza par to, ka nevarēju paņemt kucēnu no tā metiena), tad šis ieplānotais ir labs pārojums, bet mani sajūsmina mazāk, jo man ne līdz galam patīk tā kuce, ko audzētāja grib sapārot. Viņai gan ir lielisks temperaments, kas atbilstu manām prasībām, bet eksterjers un gēni īsti nesajūsmina. Nu, nav jau nekas dikti slikts, bet sajūsma arī nav. Un audzētaja šim pārojumam ir izvēlējusies baltu kobeli, attiecīgi sarkans kucēns no šī metiena man vispār nespīd. Tas nav nekāds lielais mīnuss, bet kombinācijā ar visu pārējo vienkārši liek drusku šaubīties. Tad nu šobrīd plāns galvenokārt ir tāds, ka skatīšos, kas notiks, skatīsimies, kas piedzims un tad arī lemšu tālāk. Ļoti iespējams, ka piepeši bildē ieraudzīšu savu sapņu saluki un viss, man vajadzēs. Liels pluss ir tas, ka audzētāja nepieprasa avansu par kucēnu un es no kucēna varu atteikties līdz pat kādai 6.-7. nedēļai bez sirdsapziņas pārmetumiem; bet vienlaikus arī esmu rezervējusi sev kucēnu un principā uz kobeli man būs pirmā roka izvēlē.

Tā ka kopumā saluki plāns kļūst arvien reālāks, tagad tikai bruņojos ar pacietību un gaidu, kas no tā visa iznāks.

[Spigana]

Mio un segas

Mio vienmēr un visur vajag palīst zem segas, lai gulētu (goda vārds, man dažkārt škiet, ka man mājās jau ir kurts); tiesa gan, pati viņa zem segas palīst nemāk, tad nu šai privilēģijai vienmēr vajag sagaidīt cilvēku blakus. Ja kāds guļ, Mio automātiski uzskata, ka arī viņai pienākas vieta zem segas, un izrādās vispār nav būtiski tas, ka tā sega nemaz nav sega.

Atnācu mājās ar migrēnu, atslēdzos dīvānā tāpat nepārģērbusies. Mio īsti nesaprot konceptu, ka gulēt varētu arī bez segas, un nolēma, ka mani svārki tātad ir sega, un vēsā mierā iekārtojās kaut kur starp n-tajām apakšsvārku kārtām. Lielākoties viņa arī piespiežas man pie vēdera un uzliek galvu uz rokas, beigās man bija sajūta, ka guļu apskāvusi elpojošu plīša lācīti.

Jā, tā oranžā guba ir mani svārki. Pirms tam Mio bija pavisam ielīdusi zem svārkiem, bet bildēšanas rosība viņu iztrauceja un viņa izbāza ārā purniņu paošņāt, kas tur notiek.

[Teodors]

Segu stāsts un bilde ir mīlīgākā lieta uz pasaules. Man skauž, Teo reāli ātri paliek par karstu visādas šitādas gulēšanas.

[Māra]

Ja nepateiktu, ka stāsts ar bildi par migrēnu es teiktu, ka tur apkārt sastājušies fotogrāfi, scenogrāfi, operatori, grima mākslinieki un tu piedalies pasaku filmā. Un neba pūķa lomā.

[Bonny Rain]

Es ar sākumā padomāju, ka fotosesija. Būtu es tik smuki bildēs izskatījusies... Nu reāli skauž.
Un skauž, ka suns zem segas lien. Manējai ar ātri vien karsti paliek. Parasti guļam uz lielā pufa. Vismaz sākumā kopā, bet tad jau ātri viņa nolien zemē atvēsināties. Kad ir atvēsinājusies, tad atkal nāk pie manis. Tāpēc arī gribēju suni, lai ar viņu kopā gulētu. Kaķene guļ kopā ar mums tikai pa nakti. Pa dienu pēc savas gribas mums klēpī visā savā 7-gadīgajā mūžā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt cik reizes viņa ir gulējusi. A man patīk plīša lācīši Mana mīļākā nodarbošanās tagad ir gulēt kopā ar manu suni.

[lauva]

Guļošā skaistule ar migrēnu!
Forši tas tavs plīša lācītis iemanījusies ielīst. Es gan esmu pret suņiem gultā, var jau būt,ja būtu maziņš, domātu citādi, citādāk man ar 50kg lopu jācīnās par vietu, spilveniem un segu. Jo kauna nav nevienā acī, no gultas esmu izgrūsta neskaitāmas reizes...

[Imagine]

Jo kauna nav nevienā acī, no gultas esmu izgrūsta neskaitāmas reizes...

Sevišķi tas moments, kad suns noguļas starp tevi un sienu, un vienā brīdī atsperas ar visām četrām pret to.
Super foto un lai dzīvo alu-suņi!
Smaidiņš arī tā kādreiz darīja - tagad pašpārliecinātāks kļuvis un vairs nē.

Es atceros, ka reiz ciemojos pie kādas paziņas, kurai bija rasela kucīte. Paliku arī pa nakti un no rīta jūt, viens zem segas palien un omulīgi guļ blakus. Varbūt tā nav tikai Mio lieta, bet raseliem kopumā.

Viņai gan ir lielisks temperaments, kas atbilstu manām prasībām, bet eksterjers un gēni īsti nesajūsmina. Nu, nav jau nekas dikti slikts, bet sajūsma arī nav. Un audzētaja šim pārojumam ir izvēlējusies baltu kobeli, attiecīgi sarkans kucēns no šī metiena man vispār nespīd.

Kas gēnos nepatīk? Un par krāsu runājot - Māra jau arī sākumā krēmkrāsas saļuku gribēja, bet tika pie, manuprāt, vēl skaistākas un izteiksmīgākas krāsas. Suņi tādi kā nevienam.

[Bonny Rain]

Spigana - tev ir dabiski rudi mati?

[madja]

interesanti,tā zem segas līšana,man neviens nav ar mieru pat ne minūti zem segas, esmu mēģinājusi pabāzt,tur pat nav runa par karstumu

tagad jau reti sanāk- vai nu kur braucot, vai,ja saklāju lejā gultu speciāli "pagulēt ar suņiem"
agrāk gan, Frīda gadus 3 gultā gulēja,bet vai nu kājgalī, var ,khem, ar asti man sejā, nekad zem segas, arī Berta uz to nekādi nepavelkas,un kaķis guļ uz spilvena/virs manas galvas (95% nakšu,reizēm viņam laikam slinkums nākt augšā)

man šausmīgi patīk gulēt čupiņā ar lopiem,un tas ir vispusēji, diemžēl, tā kā Frīda nedrīkst lēkāt dīvānā, arī Bertai tas nav ļauts
agrāk vēl reizumis grēkoju,līdz ar to Frīda skatās žēlām acīm,ja ietraušos dīvānā zem pleda,bet ...

(es esmu tam visam apakšā)

[Spigana]

Es arī sākumā domāju, ka gultā nelaidīsim, bet ātri sapratu, ka man šausmīgi patīk ieritināties kopā ar suni, ar Māras saluki arī omulīgi gulējām kopā. Pa nakti gan Mio 90% gadījumu lieku būrī, bet šobrīd katru nakti guļ gultā, jo mēs gribam gulēt pie atvērta loga, bet tad Mio būrī ir pārāk auksti. Kad sāksim vērt logu ciet uz nakti, Mio visticamāk atgriezīsies pie gulēšanas būrī.
Bet radniecīgie raseli arī visi guļ gultā, nebrīnos, ka šitie zvēri ir spējīgi jebkuru uz to pierunāt.

Par to, kā Mio var elpot zem segas nudien brīnos, bet nu tā neapšaubāmi ir viņas preference un, ka paliek par karstu, uz brīdi izlien ārā. Agrāk nudien traucēja viņas dīdīšanās un skrāpēšana, bet tagad kaut kā iemācījusies pieklājīgi gulēt un pat neizņem pusi gultas.

P.S. - Spīgana ir dabīgi ruda.

[Bonny Rain]

es arī, es arī. Es arī esmu dabīgi ruda. (bērnībā baigi pārdzīvoju, bet tagad kaifoju par savu matu krāsu)

Mums sunce pa nakti savā sētiņā guļ. Toties kaķene vienmēr pa nakti ir klāt guļamistabā un guļ vai nu pie kājām starp mani un vīru, vai arī uz krēsla turpat blakus.

[Spigana]

Imagine gēnos nepatīk tas, ka kucei senčos ir viens nenormāli populārs, pārpārots suns, kuram vēlāk atklājās sirds slimība. Tas suns daudzās līnijās ir sirds slimības ievazājis un tā kā ar viņu ir bijuši daudzpadsmit pārojumi, būs grūtāk pēc tam atrast, ar ko pārot manu suni, jo daudziem tas suns senčos ir.
Protams, viss nav mega slikti, jo tas suns senčos ir 5. paaudzē, audzētāja kucei ir pārbaudījusi veselību un arī kuces tuvākajos rados nav bijis sirds slimību gadījums, tā kā ir kā ar sirds problēmām man nebūs jāsaskaras, bet doma vienalga nepatīkama. Un man arī ļoti nepatīk, ka šādi pārpārotie suņi mazina gēnu daudzveidību.

[Spigana]

Nu tā. Aizvadījām vēl vienas briesmīgas agility sacensības Igaunijā, kurās īsti nevarēju saprast - man tagad krist gar zemi un raudāt vai samalt Mio kotletēs. Braucot uz sacensībām mans absolūti vienīgais mērķis bija vismaz vienu trasi noskriet līdz finišam, bet acīmredzot arī tas ir par daudz prasīts. No 6 trasēm, kuras noskrējām, nebija neviena tāda, kur Mio kaut kur trasē piepeši neieklēmmētos un neizdomātu, ka nu jau pietiek, tālāk neskriesim. Īpaši sāpīgi tas bija sestdien pirmajā trasē, kur līdz pat pēdējiem šķēršļiem viss gāja perfekti, bija izturība uz starta un izcils slaloms, bet nē, pēdējās barjeras pārlekt nevar!

Īsti līdz galam man arī nav skaidrs, kāpēc Mio vispār apstājas, jo situācijas bija dažādas. Nu labi, jau vairākās sacensībās man ir radusies sajūta, ka Mio riebjas slaloms, apmēram puse no klemmēm izleca tieši saistībā ar slalomu. Bet tās nebija vienīgās situācijas. Pēc sestdienas domāju, ka varbū Mio stājas tad, kad es kaut ko esmu neprecīzi parādījusi, bet arī tā ne vienmēr ir problēma. Īsāk sakot - man nav ne jausmas, kas darās tai mazajā galviņā un attiecīgi man nav baigi daudz ideju par to, kā visu šo problēmu risināt. Protams, vienmēr jau pastāv iespēja, ka Mio atkal kādi putni galvā iespēlējuši un ka šī ir fāze, kam vienkārši ir jāizdzīvo cauri, jātuprina skriet un sakostiem zobiem nepadoties, bet es šobrīd reāli nezinu, kā būtu pareizāk rīkoties.

Īpaši mani mulsina tas, ka ārpus agility trasēm Mio kļūst par arvien savāktāku suni, un pēdējā mēneša laikā ir bijis milzīgs progress apmācībā. Mio piepeši spēj izdarīt lietas, par kuram vēl pirms mēnešiem trim pat nesapņoju, un visu to varam mierīgi darīt sacensību atmosfērā, tieši blakus trasei un viss ir forši, bet tanī pašā laikā mūsu sacensību sniegums degradējas gaismas ātrumā. Pareizāk sakot, notiek kaut kādas dīvainas pārmaiņas. Piemēram, Mio piepeši var sēdēt izturību (nu labi, aiz trases malas un ar kārumiņu, bet agrāk taču pat to nevarēja), var skriet perfektas zonas un koncentrēties uz mani, bet nevar tikt līdz trases finišam. Goda vārds, nu nesaprotu es to suni. Un ļoti iespējams, ka tieši tur arī ir mūsu problēma - nav mums tik labs kontakts, kā man gribētos, galīgi mums nesapas temperamenti un raksturi, un vispār mēs neesam radītas viena otrai nevienā acī. Bet ir kā ir, Mio ir mans suns, mana atbildība, kaut kā būs jācīnās tālāk; atliek vien cerēt, ka visa šī cīkstēšanās kādam nenograus nervu sistēmu.

Svētdien pēdējās 3 trases jau ar tiesnes atļauju skrēju ar bumbiņu kabatā - kad Mio ieklemmējas, parādu bumbiņu un uz to noskrienam kādus divus šķēršļus un tad prom no trases. Iespējams, ka pēdējo trasi būtu vajadzējis tāpat ar bumbu noskriet līdz galam, vismaz būtu viens labs piemērs, par ko Mio slavēt, bet tai pašā laikā arī bumba ir padošanās Mio: "Ai, nu labi, ja negribi skriet, re ku tev bumbiņa, paspēlēsimies". Nezinu, kā pareizāk, pēc klemmes Mio vācu nost no trases un vispār jāatzīst, ka man arī emocionāli vairs nebija iekšā savākties un noskriet to trasi, es vairs domāju tikai par to, kā ātrāk tikt prom. Sāpīgs mums šis vīkends bija, sāpīgs.

Šoreiz video ir no visām trasēm, vietām gan trūkst sākums, jo meitenes negaidīja, ka Mio sēdēs izturību, bet toties var pilnā godībā aplūkot to kā Spīgana Mio priekšā tirinās ar tieši nekādiem rezultātiem.

[Māra]

Auč. Es dusmojos līdz ar tevi, skatoties video. Un nebūtu garantijas, ka ap stūri to suni nenožmiegtu.
Pavisam pa citu tēmu - kā jūtas Mio? Vai tāda... dzīva?

[Spigana]

Pavisam pa citu tēmu - kā jūtas Mio? Vai tāda... dzīva?

Mazā Pakaļa, kas vīkendā apgreidojās par Dirsu, šodien apmierināti murmulē gultā un domā, ka pasaulē viss ir vislabākajā kārtībā. Zinu, ka grūti noticēt, re ku bilde pierādījumiem.

[Imagine]

Un ļoti iespējams, ka tieši tur arī ir mūsu problēma - nav mums tik labs kontakts, kā man gribētos, galīgi mums nesapas temperamenti un raksturi, un vispār mēs neesam radītas viena otrai nevienā acī.

Tā vis' nesaki - kad tā video no malas paskatās - nevar teikt, ka tev ar Mio nav kontakta. Visās vietās, kur viņa apstājas, suns uz tevi skatās un liekas, ka ļoti cenšas saprast, ko tu no viņas gribi.
Smaidiņam ir līdzīga sejas izteiksme, kad viņš nav drošs par to, kas ir darāms un viņam nav pārliecības, ka es pati zinu, kas ir jādara. Man ilgi nācās pieņemt to, ka man ir neatkarīgi domājošs suns un ka viņam ir visas iespējas pateikt "nē". Varbūt visās tajās reizēs kad arī tev kaut kas nav sanācis adžiliti laukumā vai citā jomā, ir tikai tāpēc, ka arī Mio ir tā neatkarīgā puse un ka jūsu domas par to, kas ir jādara, ne vienmēr sakrīt.
Tāpēc vien ne tu, ne suns, ne tavs ieguldītais darbs nav sliktāks. Būs jau jums atkal labās trases.

[Spigana]

Imagine, paldies par uzmundrinājumu, bet mana problēma jau īsti nav labās vai sliktās trasēs, bet fundamentāli Mio attieksmē pret mani un to, kā mēs sadzīvojam. Jā, nu ikdienā mūsu sadarbība ir veiksmīgāka nekā agility sacensībās, bet retu reizi viņa tāpat arī mežā var ieklēmmēties un nenākt pie manis atpakaļ.
Par kontaktu - nesaku, ka nav vispār, bet, kad paskatos, kā citi hendleri komunicē ar saviem suņiem, un kā citi raseli var bez pavadas staigāt kopā ar saimniekiem jau kopš agra vecuma, nākas secināt, ka kaut ko es tomēr tur neesmu līz galam pareizi izdarījusi. Neatkarīga, Mio, protams arī ir, bet tam visam tomēr jaucas klāt arī respekta trūkums pret mani, ar ko man ir sarežģīti cīnīties.

[ash]

Spīgana, nevajag vainot sevi. Pieņem savu suni tādu, kāds viņš ir. Un punkts. Jo ātrāk pieņemsi, jo vieglāk būs abām, tas nav padoms pārtraukt mācīt, trenēt, darboties, sportot utt – nē, tas ir – pieņem viņu tādu, kāds viņš ir un pārtraukt salīdzināt ar citiem. Nedusmojies par to kāda viņa ir.
Mana pieredze: paņēmu abus suņus, jo es viņus gribēju. Es izvēlējos šķirni, metienu, konkrēto kucēnu. Es nodarbojos ar kucēnu audzināšanu un skološanu. Akim apmācībā ieguldīju vismaz 5 reizes vairāk laika, pūļu un dažādu metožu, kā Brīzes audzināšanā (ar Brīzi esmu darbojusies pavisam maz ). Rezultāts – Akim ir 6 gadi un principā no pavadas nav atlaižams ne publiskās vietās, ne mežā, Brīzei ir 1 gads – šovasar aizbraucām uz festivālu – apkārt cilvēku pūļi, daudz mazu bērnu, milzu bars ar suņiem, lielākā daļa bez pavadas – un 3 dienas Brīze tur nodzīvoja bez pavadas vispār. Morāle? Suņi pat vienas šķirnes ietvaros ar 50% gēnu sakritību var būt pavisam atšķirīgi. Es 3 gadus pārdzīvoju, ka man nesanāk ar Aki nodibināt kontaktu, panākt lai viņš neskrien prom, lai atgriežas, kad saucu. Bet kaut kādā mirklī vienkārši pieņēmu, ka ir tā kā ir. Es turpinu viņu saukt, priecājos, kad viņš atnāk, un nekrītu izmisumā, ja nenāk. Un tajā pat laikā – Brīze vienmēr ir atsaucama – bez mācīšanas, bez vajāšanas ar garu striķi, bez klikera izmantošanas, slēpšanās un bēgšanas.
Jebkurš ir salīdzināms tikai pats ar sevi. Tu vari salīdzināt, kā jums izdodas noturēt kontaktu tagad ar to, kā bija pirms gada. Nevis ar to kā ir citiem raseliem un suņiem vispār, vēl jo vairāk – citiem sportistiem, kuriem tas varbūt ir jau 7.suns, jo pieredze tomēr arī daudz ko dod.
Kas attiecas uz respektu – varbūt pamēģini kādus spēka paņēmienus? Visu cieņu pozitīvajām audzināšanas metodēm, bet kas attiecas uz terjeriem – manuprāt šad tad der vienkārši atgādināt, kurš mājās saimnieks. Es pēc dabas esmu maigāka, mans vīrs ir ar šerpāks. Es sunīšus par neklausīšanu kauninu, sūtu vietā, ignorēju. Mans vīrs nobrēcas, sagrābj aiz čupra un aizstiepj, kur vajag. Es sunīšus baroju, čubinu, vedu staigāt, izklaidēju, mācu/atkārtoju komandas, mans vīrs spēlējas ar spēka paņēmieniem – gāžot gar zemi, biedējot utml. Protams, ka sunīši vairāk klausa manam vīram, un ja jāizvēlas, ar ko spēlēties – abi nodevēji skrien pie viņa, ne pie manis. Nu kāpēc? Jo viņš tak ir galvenais.