Nu tā. Aizvadījām vēl vienas briesmīgas agility sacensības Igaunijā, kurās īsti nevarēju saprast - man tagad krist gar zemi un raudāt vai samalt Mio kotletēs. Braucot uz sacensībām mans absolūti vienīgais mērķis bija vismaz vienu trasi noskriet līdz finišam, bet acīmredzot arī tas ir par daudz prasīts.
No 6 trasēm, kuras noskrējām, nebija neviena tāda, kur Mio kaut kur trasē piepeši neieklēmmētos un neizdomātu, ka nu jau pietiek, tālāk neskriesim. Īpaši sāpīgi tas bija sestdien pirmajā trasē, kur līdz pat pēdējiem šķēršļiem viss gāja perfekti, bija izturība uz starta un izcils slaloms, bet nē, pēdējās barjeras pārlekt nevar!
Īsti līdz galam man arī nav skaidrs, kāpēc Mio vispār apstājas, jo situācijas bija dažādas. Nu labi, jau vairākās sacensībās man ir radusies sajūta, ka Mio riebjas slaloms, apmēram puse no klemmēm izleca tieši saistībā ar slalomu. Bet tās nebija vienīgās situācijas. Pēc sestdienas domāju, ka varbū Mio stājas tad, kad es kaut ko esmu neprecīzi parādījusi, bet arī tā ne vienmēr ir problēma. Īsāk sakot - man nav ne jausmas, kas darās tai mazajā galviņā un attiecīgi man nav baigi daudz ideju par to, kā visu šo problēmu risināt. Protams, vienmēr jau pastāv iespēja, ka Mio atkal kādi putni galvā iespēlējuši un ka šī ir fāze, kam vienkārši ir jāizdzīvo cauri, jātuprina skriet un sakostiem zobiem nepadoties, bet es šobrīd reāli nezinu, kā būtu pareizāk rīkoties.
Īpaši mani mulsina tas, ka ārpus agility trasēm Mio kļūst par arvien savāktāku suni, un pēdējā mēneša laikā ir bijis milzīgs progress apmācībā. Mio piepeši spēj izdarīt lietas, par kuram vēl pirms mēnešiem trim pat nesapņoju, un visu to varam mierīgi darīt sacensību atmosfērā, tieši blakus trasei un viss ir forši, bet tanī pašā laikā mūsu sacensību sniegums degradējas gaismas ātrumā. Pareizāk sakot, notiek kaut kādas dīvainas pārmaiņas. Piemēram, Mio piepeši var sēdēt izturību (nu labi, aiz trases malas un ar kārumiņu, bet agrāk taču pat to nevarēja), var skriet perfektas zonas un koncentrēties uz mani, bet nevar tikt līdz trases finišam.
Goda vārds, nu nesaprotu es to suni. Un ļoti iespējams, ka tieši tur arī ir mūsu problēma - nav mums tik labs kontakts, kā man gribētos, galīgi mums nesapas temperamenti un raksturi, un vispār mēs neesam radītas viena otrai nevienā acī. Bet ir kā ir, Mio ir mans suns, mana atbildība, kaut kā būs jācīnās tālāk; atliek vien cerēt, ka visa šī cīkstēšanās kādam nenograus nervu sistēmu.
Svētdien pēdējās 3 trases jau ar tiesnes atļauju skrēju ar bumbiņu kabatā - kad Mio ieklemmējas, parādu bumbiņu un uz to noskrienam kādus divus šķēršļus un tad prom no trases. Iespējams, ka pēdējo trasi būtu vajadzējis tāpat ar bumbu noskriet līdz galam, vismaz būtu viens labs piemērs, par ko Mio slavēt, bet tai pašā laikā arī bumba ir padošanās Mio: "Ai, nu labi, ja negribi skriet, re ku tev bumbiņa, paspēlēsimies". Nezinu, kā pareizāk, pēc klemmes Mio vācu nost no trases un vispār jāatzīst, ka man arī emocionāli vairs nebija iekšā savākties un noskriet to trasi, es vairs domāju tikai par to, kā ātrāk tikt prom. Sāpīgs mums šis vīkends bija, sāpīgs.
Šoreiz video ir no visām trasēm, vietām gan trūkst sākums, jo meitenes negaidīja, ka Mio sēdēs izturību, bet toties var pilnā godībā aplūkot to kā Spīgana Mio priekšā tirinās ar tieši nekādiem rezultātiem.