Kā jau solīju, mēģināšu jūs iepazīstināt ar Teo un visu, ko līdz šim esam piedzīvojusi. Īsi nebūs un strukturēti laikam arī nē - ir tik daudz, ko stāstīt - bet gan jau ar laiku man aizies arī tādi pārskatāmāki gabali par vienu tematu. Te nu būs viss stāsts līdz šim.
Kā mēs satikāmiesTas, ka mans būs suns, bija pilnīgi skaidrs jau no dienas, kad sāku pasaules gaitas - man patīk visi dzīvnieki, bet, ja cilvēki obligāti jāliek kādās kategorijās, tad es ietilpstu pie tiem, kas ir
Suņu cilvēki. Jautājums bija tikai - kad. Šī gada novembrī nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks. Stabils darbs, dzīvoklis vienai, mazdrusciņ vientulības un ziemas depresijas - perfekta recepte suņa iegādei, ja pievieno vēl arī ļoti piesardzīgu, analītisku un mērķtiecīgu prātu.
Pēc padziļinātas suņu šķirņu izpētes internetā, ļoti pārliecināti meklēju tieši Velsas springerspanielu. Biju gatava gaidīt līdz nākamā gada novembrim, kad vienīgajai WSS audzētājai Alīnai no Kennel Redsprings solās kucēni. Janvārī biju aizbraukusi pie Alīnas ciemos, izstaigājos kopā ar viņas sešiem (!) velsiešiem, un viņa man teica: "Šī ir tava šķirne." Es nevarēju nepiekrist. Neņemšos skaidrot, kā tas ir, kad tu satiec
savu šķirni, jo daudzi no jums to tā pat visticamāk zina. Pēc skata, pēc temperamenta, pēc interesēm - velsieši ir manējie. Tā kā tobrīd gribēju kucēnu ātrāk (
šeit iezvanās ziemas depresijas zvaniņi), sākām meklēt iespējas ārzemēs. Tomēr, kad viena jau ilgi runāta audzētava Čehijā man atteica, jo piedzima mazs skaits kucēnu, nolēmu tomēr gaidīt līdz novembrim.
Aprīļa sākumā Alīna man atsūtīja kārtējo ziņu par kādu velsiešu kucēnu, kas meklē mājas - šoreiz no Somijas - un es neko daudz nedomājot aizrakstīju audzētājai Kirsti. Joprojām plānoju ņemt kucēnu novembrī, bet nekas jau nekait apjautāties.
Šie bija foto, uz kuriem skatījos, kad bija jāpieņem lēmums - ņemt ciet Teo, vai gaidīt līdz novembrim, kad man būs mazs, pūkains kucēns.Soli pa solim sarakstoties sapratām, ka Teodors (tobrīd Gerijs Grants) tomēr būs manējais. Kirsti (jau visai ilgi) meklēja Teo
īstos saimniekus, un redzēja mani kā labu opciju, Alīna priecīgi čivināja, ka viņas dāmām būs jauns kavalieris, bet es skatījos uz sava siržulauzēja purniņu bildēs un domāju - ai, nu ko tur daudz. Noorganizējām tikšanos Tallinā un braucām pakaļ.
Mūsu pirmā tikšanās. Mani satiekot, Teo piečurāja Tallinas viesnīcas grīdu, un galīgi nebija ieinteresēts būt mans superdraugs. Biju mazliet noraizējusies, bet, kad paņēmu pavadu un teicu - ejam, viņš ļoti spriganā solī devās man līdzi, ieleca mašīnā un izskatījās gatavs jauniem piedzīvojumiem.SākumsPie manis Teo ieradās 20. maijā, kad viņam bija jau pieci mēneši. No sākuma bija ļoti kautrīgs, negribēja iepazīties ne ar svešiem cilvēkiem, ne suņiem, man sekoja ik uz soļa. Varēju iziet bez pavadas un zināt, ka viņš man tik un tā ies pie kājas, jo bail mani pazaudēt. Dzirdēju daudz komentārus par to, ka man ir ideāls suns, jo neceļ traci, ir mierīgs, pieklājīgs, bet vērā ņemama daļa no tā, manuprāt, bija kautrīgums un bailes.
Jau uzreiz redzēju velsiešiem raksturīgo dabu - ārā varam dauzīties, bet iekšā ir miers un čučēšana - kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos tieši šo šķirni. Studio tipa dzīvoklī Rīgā man nevajag trakotāju, bet ārā es ļoti labprāt izskriešos un viņu nodarbināšu.
Pirmās dienas mājās. Teo ātri saprata, ka es tagad esmu viņa cilvēks, un neskopojās ar mīlestību un apbrīnu manā virzienā. Ar svešiem gan gāja grūtāk, bet pēc trīs dienu pielabināšanās suns izgūlās un ļāva kasīt vēderu arī vīrieškārtas ciemiņam, kura uzmanības apliecinājumus no sākuma apveltīja ar izmisīgu bēgšanu, čurāšanu un smilkstēšanu.Cītīgi ņēmos viņu socializēt. Gāju uz suņu parku (Ziedoņdārzā), kur necēlu ne ausi, kad draudzēties nāca arī lielāki suņi, no kuriem Teodors no sākuma baidījās. Bailes ļoti ātri pazuda, bet izskatās, ka Teo labprāt sevi dod citiem par apakšnieku - lielāka suņa priekšā vienmēr nometīsies uz muguras, un ļauj visiem sev grauzt ausis tā, ka pēc katras suņu parka apmeklēšanas man gribas viņu kārtīgi izmazgāt (kā švamme, pievilkusies ar siekalām un melnzemi), bet cenšos ar to neaizrauties. Kad zeme sakalst un nobirst, spalva paliek tāda ļoti maiga.
Mājās Teo patīk gulēt. Vislabāk man pie sāna. Naktī Teo gulēt gultā neļauju (guļ vai nu uz zemes, kur viņam labāk patīk, vai būrī), bet aizliegt viņam vispār atrasties gultā manā mazajā dzīvoklītī būtu aizliegt izmantot 1/4 daļu visas pieejamās telpas, tāpēc tagad Teo drīkst tusēt pa gultu, ja uz tās ir pārklājs.Socializēju arī ar cilvēkiem - uz ielas, parkā, gāju uz draugu pasēdēšanām ar suni. Pēc mēneša mājās pusi nakts nosēdējām arī Aleponijā. Otrajā nedēļā gājām arī uz darbu, kur arī Teo uzvedas priekšzīmīgi - ienāk, aposta, un tad guļ zem galda, līdz ejam prom. Svešajiem čāpo klāt, aplaiza rokas, un tad atkal guļ. Izņēmumi šim mieram ir tad, kad birojā ir arī kolēģes Bostonas terjers, kuram Teo ausis laikam ir mīļākā graužamlieta. Tad viņiem visu laiku vajag skriet.
Teo birojā. Parasti viņš guļ pieklājīgakā paskatā, bet, kad ciemos ir Bostonas terjers, tad pēc dauzīšanās viņš vairāk atslēdzas nekā guļ.Uz vienu nedēļas nogali pieskatot mazo Bostonas terjera kucīti, novērtēju, cik labi esmu izvēlējusies savu šķirni. Laiku pa laikam bija jāieliek abi
timeout būrītī, pie kura radinu arī Teo. No sākuma viņam būrī ļoti nepatika - ja dzīvoklī suns man visur seko, tad brīdī, kad gāju uz būra pusi, lai norādītu, ka tagad vajag līst iekšā, viņš no manis bēga. Bet pēc būra atkārtotas iepazīšanas divatā, es izkārtoju pa visu būri gardumiņus, ļāvu salasīt, tad izkārtoju vēlreiz, bet aiztaisīju ciet durtiņas. Tagad būrī iet labprāt.
Pirmajā bildē māsa audzina terjeru, lai nebrūk virsū Teo. Nav tā, ka neaudzināma, klausa, kad kārtīgi sabar. Vidū kolektīvais timeout, bet pa labi draudzējamies ar būri.Jāsāk audzinātLīdz ar baiļu un kautrības zudumu pa gaisu aizgāja arī
ideālā suņa tēls - vismaz no malas skatoties. Teo tagad ļoti, ļoti, ļoti grib draudzēties ar VISIEM suņiem, uz ielas vienmēr rauj pavadu, kad ierauga suni, ko cenšos izaudzināt, liekot viņam mierīgi apsēsties un atslābt. Reizēm izdodas. Ja kādreiz esmu atļāvusies bez pavadas kaut kur palaist, tad pēc suņa ieraudzīšanas viņš nav sasaucams, kamēr nebūs aizskrējies sasveicināties. Pie tā man nopietni jāstrādā.
Ar cilvēkiem draudzējas labprāt, bet vairāk ar sievietēm, nekā ar vīriešiem, un kaut kāda iemesla dēļ vienmēr rej un rūc uz maziem bērniem, kad viņi ienāk "viņa telpā" (kaut kur, kur viņš ir bijis pirmais un bērnus "sagaida"). Pēc kārtīgas iepazīšanās nekādas citas agresijas pazīmes nav, labprāt ar bērniem spēlējas, ļauj glaudīt, apskaut, ņurcīt, un publiskās vietās arī nekādas riešanas nav. Uz pieaugušajiem tā reaģē reti - tikai tad, ja ilgstoši grabinās pie durvīm, un uzreiz apklust, kad ierauga. Pāris nedēļas nogales dzīvojām vienā mājā ar zīdaini, kuru reizēm liek atpūsties uz grīdas - Teo viņu aposta, bet citādi pārāk neinteresē.
Spīgana jau padalījās ar bildēm, bet es vēlreiz ielikšu mūsu tikšanos ar Mio. Ļoti labi saskanēja, labprāt tiksimies vēl!Nākamais raižu punkts ir tas, ka Teo nav lielākais mantiņu fans. Esmu ieinteresējusi viņu rotaļās ar bumbiņu, bet vienīgajā suņu skolas nodarbībā, uz kuru aizgājām, otrā daļa bija rotaļa ar aportu - bet Teo, pirmkārt, aportā negrib ieķerties, un, pat ja ieķeras, uzreiz man atdod, ja es izrādu interesi. Viņam vairāk patīk rotaļāties ar mani, mantiņa paliek vienaldzīga, un ļoti viegli arī pazūd uzmanība - ja aizmetu bumbiņu, viņš skries pakaļ, spēlēsies, nesīs atpakaļ, mēģinās mazliet aizbēgt ar bumbu (bet vienmēr atdos), bet, ja būs kāds skaļāks troksnis, vai atnāks jauns cilvēks, vai kāda spēcīgāka smarža, viņš uzreiz metīsies izpētīt to. Tas notiek arī tad, ja viņu par daudz saslavēju. Viņš tik ļoti priecājas par manu "malacis", ka uzreiz metas man virsū, guļas uz muguras un aizmirst visu, ko darījām. Tā reizēm notiek arī ar citām komandām, piemēram, "sēdi". Ar šo arī jāstrādā.
Ja uz ielas kāds izrāda interesi, vienmēr atļauju draudzēties. Attēlā sākām ar vienu bērnu Ziedoņdārzā, pēc minūtēm desmit bija jau seši. Teo ļāvās, bet visa uzmanība bija uz mani. Attēlā pa labi saņemam rakstisku brīdinājumu par suņa vešanu pastaigā (pavadā) cauri jaunajam Barona ielas bērnu laukumam. Zīmes nekur nebija, bet man tā pat tas esot bijis jāzina.Man nav šaubu, ka Teo visu var iemācīt, un jautājums nav par neaudzināmu suni - jautājums ir par to, vai es mācēšu sevi disciplinēt pietiekami, lai to suni izaudzinātu. Vai atradīšu pareizo pieeju, lai ieinteresētu viņu aporta tipa mantās, vai nesūtīšu jocīgus signālus, ko suns nemācēs iztulkot.
Šobrīd Teo māk sēdēt pēc komandas, mācu arī gaidīt. Tas pajūk, ja notupjos, lai uzņemtu bildi - tad viņam gribas pie manis skriet, nevis sēdēt. Ja viņš mani dzirdēs (kas notiek selektīvi, ja citur ir kas interesantāks, piemēram, putns), viņš nāk uz komandu "nāc". Viņš galīgi nesaprot, ko no viņa gribu, kad mēģinu pierunāt iedot ķepu.
Dzīvoklī Teodors man seko pat uz tualeti. Es smejos, ka viņam tā vēlme būt ar mani visur kopā ir ļoti selektīva - es nekur bez viņa nedrīkstu iet, bet viņš pats var bizot prom bez jebkādiem satraukumiem. Tāpēc, ja man jāieskrien veikalā, es pieskatītājam palūdzu iet prom ap stūri, kamēr pati stāvu uz vietas, vai, ja eju prom, daru to, kamēr viņš neredz. Tomēr, ja arī viņš kaut kur aizbizo un izliekas mani nedzirdam uz mirkli, kad izpētāmais ir izpētīts, tad gan taisnā ceļā jāskrien pie manis.
Brokastis ar skatu.ĒšanaTeo šobrīd vēl cenšas nomocīt audzētāju līdzi doto, milzīgo sauso barības paku, kas viņam ļoti neinteresē, bet paralēli dodu arī gaļu - vistu kakliņus, cāļa pusspārnus. Kārumiem ir kaltētas cūkas ausis, dažreiz sagriezta desa, vistas kotletes, pa kādai paciņai veikalā pērkamo gardumu. Ēd viņš ļoti aizrautīgi, ja ir konkurence, citādi bļodiņa var pilna stāvēt ilgi, paēdīs varbūt reizi dienā. Svešās vietās reti kad dzer ūdeni.
Mežaparkā Teo skaisti nosēdās uz komandu "sēdēt", un neskrēja pie manis, jo fotografēju, kājās stāvot.PiedzīvojumiCeļot ar viņu ir ļoti viegli. Teo patīk braukt ar mašīnu, nav nekādas vemšanas vai siekalošanās. Arī ar vilcienu ceļojam visai daudz, Teo tikai čuč. Ja mājās viņu atstāt ir grūti, jo viņš mēdz kaukt (lieta, ko izdevās apkarot ar komandu "gaidi" un iešanu prom un atgriešanos sešas reizes pēc kārtas), un man ejot prom uz ielas (kad jāieskrien veikalā, kur suņi nevar), viņš ļoti rauj pavadu, tad mašīnas bagāžniekā viņš paliks labprāt bez jebkādiem iebildumiem.
Regulāri braucam ar vilcienu uz Cēsīm, kur viņš pats jau māk ielekt vagonā no perona (tomēr liels augstums). Bijām arī Līču-Laņģu klintīs, kur viņš ar ieskrējienu uzskrēja augšā pa principā stāvu sienu, kur cilvēkiem bija iecirsti pakāpieni, lai uzkāptu alā. Bez manis jau nevar, un tad jau var skriet arī augšā pa sienām.
Cēsīs Teo satika savu konkurentu uz manu mīlestību - jaukteni zirga lielumā vārdā Remis. Abi satiek ļoti labi, bet tikai tad, kad nav mani jādala - kad iekāpju gultā un man pievienojas viens no suņiem, tad viņš rūc, kad nāk otrs. Tā dara gan Remis, gan Teo, kuri abi citādi ir mazliet memmesdēliņi. Vienīgais veids, kā abi var gulēt gultā, ir tad, ja tie ir katrs man savā pusē.Kad man visu dienu bija jāstrādā Gulbenes pusē, atstāju suni pie māsas, kura, savukārt, suni uz savu darba laiku "aizdeva" savam draugam. Visas dienas garumā saņēmu bilžu ziņas par Teo piedzīvojumiem, kuros viņš meties ļoti nekautrīgi, daudz nebēdājot par manu prombūtni. Par to man bija liels prieks.Nupat pavadījām trīs dienas, ceļojot pa Latgali. Nekādu sūdzību par Teo uzvedību man nebija, palikām Sventes muižā un viesu mājās pie Ežezera. Teo bez manis nevarēja, tāpēc arī bez problēmām kāpa arī visus skatu torņos.Kad atbraucām mājās, tad gan piedzīvojumu bija gana, suns
man nogūlās blakus, paskatījās acīs un jautāja: "Nu, varbūt pietiks?" Diez vai pietiks. Bet kaut kā sadzīvosim. Tā, lūk.