Šonedēļ patrāpījās viens reti, reti sastopams vīkends, kad nevienam nav nekādu plānu un pavadām laiku kopā. Ja vakar bija velo tests, tad šodien nolēmām izpētīt jaunas dabas takas un devāmies uz Kārtavkalnu pie Jaunpils. Teritorija tur ir maza un ja grib garas pastaigas, tad būs vairākas reizes jāriņķo pa takām, bet vispār viss glīts un sakopts. Piedevām nevis tāds pielaizīts dabas parks, bet gan visai mežonīgs mežs, kurā vienkārsi tiek labi uzturētas takas. Prasījās gan pēc kādiem marķējumiem, tad varētu bez atkārtošanās izstaigāt garāku maršrutu. Kā apskates objekts cilvēkiem pilskalns un senā apmetnes vieta ir visai meh, būtu diezgan vīlusies, ja tāpēc vien būtu stundu braukusi turp. Toties suņu pastaigām vieta izcila. Cilvēku tur nebija vispār, apkārt izpētams un izošņājams mežs, siltākā laikā varētu arī nopeldēties upītē, nekādu aizliegumu suņiem nav. Mio bija stāvā sajūsmā un vienubrīd pat sapriecājās tā, ka pavisam sagāja uz īšo - ne mūs dzirdēja, ne redzēja.
Bet kopumā uzvedās forši, patrenējām izturību pozējot bildēm un pārējā laikā komandām klausīja.
Staigājot visu laiku domāju, ka vienas pašas ar Mio otrreiz laikam nebrauksim, toties suņu tusiņam gan vieta būtu ideāli piemērota. Un, kad atgriezāmies pie mašīnas pēc pastaigas, izrādījās, ka ne es vienīgā tā domāju - tur tieši bija ieradies bariņš franču buldogu, no kuriem viens bija tik draudzīgs, ka bija gatavs Mio kāpt pakaļ mūsu mašīnā.
Nu, kur čammājās?!
Vienā no mazajām takām kaut kur bija pačibējis tiltiņš pāri upei un jau gandrīz gatavojos, ka līdīsim baļķiem pāri, bet tālāk atklājās ērta vieta, kur pa akmeņiem pārlēkt pāri.
Takas sākumā ir bezgala skaista lapegļu aleja ar milzīgiem, seniem kokiem.
Dusmīga varde?
Es ar tā protu!