Pārrunas ar teroristuVakar noskrējām pēdējās sacensības pirms mēneša pauzes un, kā jau tas bija paredzams, nekas labs no šī neiznāca. Mazā Pakaļa sapakaļojās un es secināju, ka skriet ar Mio agility ir kā veikt pārrunas ar teroristiem: "Nē, tu man vispirms parādi bumbiņu un tad mēs parunāsim par to, vai varam skriet agility!"
Sliktā daļa ir tā, ka kaut kad šo divu gadu laikā es nemanot esmu padevusies Mio un spēlēju šo spēli pēc teroristu noteikumiem. Mio agility uztver kā spēli, kas principā ir labi, bet man nav izdevies viņai līdz galam iemācīt spēles noteikumus un viņas lomu šinī pasākumā. Mio izpratnē spēle ir skriešana un dauzīšanās, nevis sistemātisks darbs un trases loģiska izskriešana, nezivēloties mīļākos šķēršļus. Pirmajā trasē Mio vispār nebija gatava ar mani sadarboties un pēc tam viņu bija arī nereāli atsaukt - viņa dabūja savu bumbiņu un visu laiku aicināja mani uz spēli, gaidīja, ka viņai kāds skries pakaļ un dauzīsies, nevis liks klausīt. Viss aizgāja tik tālu, ka manu suni ķēra viss klubs un galu galā iesūtījām Mio tunelī, katrā galā piestājās pa cilvēkam, lai Mio nevar izšmaukt āra. Kādu laiku viņa tur vidū pasēdēja, gaidot kādu izdevību, bet beigās nolaistu asti atrāpoja pie manis, saprotot, ka spēle ir galā. Visvairāk mani mulsina tas, ka pirms mūsu startiem Mio ar mani superīgi strādaja. Uz bumbiņām lieliski patrenējām gan trikus, gan paklausību, gan izturību un Mio bija absolūti gatava sadarboties, bet tikko kā sākām skriet trases, tā visa veiksmīgā komunikācija pačib. Abās trasēs galu galā dabūju Mio vilināt tālāk ar bumbiņu (kas agility nav atļauts, par to dod diskvalifikāciju trasē), bet nekāds labais risinājums tas nav, jo ilgtermiņā neiemācīs Mio ar mani skriet, un pēc būtības ta pati padošanās vien ir: "Negribi strādat? Nu nekas, re ku iedošu tev bumbiņu paspēlēties!"
Labā ziņa ir tā, ka tagad mums būs mēnesis pauze no agility sacensībām (treniņus turpināsim), un tikko esam sākušas iet pie fantastiskas treneres mācīties palausību un viņa solīja, ka domāsim par to, kā risināt tieši šo konkrēto problēmu ar jebkādu respekta trūkumu no Mio pret mani iekš agility. Nedomāju, ka pēc mēneša jau redzēsim super rezultātus, bet ļoti iespējams, ka kaut kas uzlabojies būs, Mio tomēr ļoti ātri pielec lietas, un mūsu pirmais treniņš pie šīs treneres bija absolūti fantastisks, Mio tur 5 minūšu laikā iemācījās lietas, ko līdz šim no viņas 2 gadu laikā nebiju varējusi izspiest.
Ar suņiem aizliegtsSavukārt pēc sacensībām devāmies uz radu ballīti dārzā. Liels bija mans pārsteigums, kad no rīta netīšām uzzināju, ka šoreiz nedrīkstot ņemt suņus līdzi, drusku tā kā arī apvainojos, jo radu pasākumos vienmēr ir tikuši atļauti suņi, plus man to neviens laicīgi nebija pateicis. Jau sāku apsvērt to, vai esmu gana apvainojusies, lai uz pasākumu nebrauktu vispār, kad piepeši izrādījās, ka Spīganu neviens par suņu aizliegumu nav informējis, jo Spīganas suns ierakstīts izņēmumos un uz ballīti ir laipni aicināts. Izrādās, ka Spīganai esot superīgi paklausīgs suns, no kura citi ģimenē varētu pamācīties, un tā nu mēs ar Mio uz ballīti devāmies kopā.
Nezinu, ko man par šo domāt, bet pasākumā Mio patiešām arī uzvedās priekšzīmīgi. Visām komandām klausīja uz vārda, bija superīgi atsaucama, un pat godīgi novērsās no zemē nolikta šašlika šķīvja, kad norādīju, ka tas nav paredzēts suņiem. Šašlika šķivis tā arī palika neaiztikts, tikai Mio stāveja blakus un žēlām acīm uz to skatījās.
Protams, radi arī zināja, ka esam pa taisno atbraukušas no sacensībām un cītīgi iztaujāja, kā mums gāja, un absolūti nebija gatavi ticēt tam, ka šitais mazais, uzvedīgais enģelītis sacensībās būtu sapakaļojies. Principā viņiem jau iepriekš bija aizdomas, ka Spīganai ir aizbraucis jumts attiecībā uz suņiem, bet nu tagad pārliecinājās pilnībā, jo Spīgana sēž un sūdzās par savu super uzvedīgo suni.
Un vispār šī situācija man liek domāt par to, ka mūsu problēma nav gluži 100% respekta trūkums no Mio puses, jo sadzīvē Mio lielākoties nudien ir uzvedīga un spējīga reaģēt uz aizliegumiem un komandām, plus vēl pati piedomāt, kāda būtu pareizākā uzvedība. Šobrīd drusku domāju par to, kā Mio esmu mācījusi dažādās situācijās - ja sadzīvē esmu bijusi stingrāka pret viņu, tad agility vienmēr esmu mācījusi kā spēli un izklaidi. Principā jau tā arī skaitās pareizi mācīt agility un daudziem tas der, bet terjers šo daudzo vidū neierakstās un visticamāk man jādomā par to, kā šo sadzīves disciplīnu pārcelt arī uz agility.