Frīstaila seminārsRudens nogurums un aizņemtība iet roku rokā ar iedvesmas trūkumu rakstīt un kaut ko nopietni ar Smaidiņu darīt. Pēdējās trīs nedēļas sanācis tā, ka jāstrādā krietni vien vairāk nekā vasarā un spēka ir tieši tik daudz, lai pintiķīti izvestu no rīta un vakarā garākās pastaigās. Sestdienas rītos pati eju mācīties, līdz ar to brīvā laika ir apjoms ir krietni vien sarucis. Piekusušam, protams, biežāk nekā parasti ir tie "eksistenciālie jautājumi" par dzīvi vai šajā gadījumā par suņa apmācību - mums jau iet labi, ko tur vēl plēsties un kāpēc vispār vēl vajag utt., taču, ja jau esi pirms mēneša pieteicies "suņu kursos", tad grēks būtu neiet.
Tā pirms divām nedēļām abi aizgājām izošņāt suņu frīstaila pamatus, ko divu dienu garumā pasniedza trenere no Krievijas Irina Paņkova. Te citāts par viņu no
dresētāja ieraksta:
Irina Paņkova (Krievija, Maskava) – suņu deju skolas „Čindogu” trenere un mākslinieciskā vadītāja, suņu apmācības instruktore, nacionālās kategorijas tiesnese gan VPK un aizsardzības apmācībā (ЗКС), gan dejās ar suņiem.
Darbības galvenie virzieni: hendleru un suņu sportiskā sagatavošana (novirzieni: dejas ar suņiem, jeb kinoloģiskais frīstails un blakusiešana mūzikas pavadība (HTM)). Kā treneris darbojās ar visdažādākajām suņu šķirnēm – sākot no prāgas žurku sunīša un vācu mazā špica līdz pat kane korso un bulmastifam. Suņu skolas apsolventi ir daudzkārtēji dažāda ranga sacensību laureāti un uzvarētāji gan Krievijā, gan Eiropā. Irina Paņkova vada sportiskās apmācības, paklausības un deju nometnes un seminārus dažādos Krievijas reģionos, kā arī Ukrainā, Baltkrievijā, Igaunijā.
I.Paņkova uzskata, ka: „Galvenais dejās ar suni ir harmonija un individualitāte. Trenera galvenais uzdevums – spēt dejā pasvītrot deju pāra unikalitāti, piemeklēt atbilstošu mūziku un kustības, kuras palīdzēs atspoguļot dejotāju spēcīgās puses.”
Skolas video kanāls:
https://www.youtube.com/user/ChindoguTV
Video kanālu iesaku paskatīties un savus favorītus izvēlēties - ļoti saistoši un forši, galvenais - pašus iedvesmo.
Te savukārt foto, kā semināru klausījās saimniece un kā to klausījās Smaidiņš:
Būtiskais, ko es uzzināju ir...... ka suņu frīstails ir tautas sports, kurā sunim nav jādara komandas/elementi, kas nepadodas un nesagādā prieku, bet kurā izceļ to, kas sanāk vislabāk. Viena no lietām, ko vērtē, ir, vai suns dejo ar prieku.
... ka mūziku izvēlas nevis to, kas saimniekam ir mīļākais gabals, bet tā, kura ir piemērota sunim un saimniekam kā pārim. Un jo vienkāršāka melodija, jo vairāk izcelsies dejojošais pāris. Pārāk skaista mūzika aizēno deju.
... ka ir normatīvi, kuros noteikts, cik daudz elementu un cik ilgi suns var iet uz pakaļkājām, un, ka, piemēram, iešana tikai uz priekškājām bez atbalsta pret saimnieku, ir aizliegta vispār. Būtībā - suni var iemācīt darīt visu ko (arī pēdējo), taču suns tādējādi sevi nedrīkst traumēt.
... ka maza auguma suni dejā izcelt ir grūtāk nekā lielāku suni. Līdz ar to ir atšķirīgi triki un elementi, ko izmantot, lai suni tomēr pamanītu.
... ka vienas dejas sagatavošana ilgst gadu. Tāpēc dejai ir jāizvēlas dziesma, kuru tu būsi gatavs klausīties regulāri un gada garumā.
... ka dejas no suņa prasa nemitīgu koncentrēšanos. Tāpēc iesācējiem dejas garums ir aptuveni 2 min., bet meistarklases pāriem - 4 - 5min.
... ka dejā svarīga ir harmonija, tāpēc priekšnesums, kurā ir vienkārši elementi un laba saskaņa starp suni/saimnieku un mūziku, arī var iegūt augstas vietas sacensībās.
... ka man likās - mēs daudz ko protam - un izrādījās, ka neprotam neko. Semināra praktiskajā daļā bez pāriem, kuri jau bija izvēlējušies mūziku un ar saviem suņiem dejoja, bija arī tie, kuriem ir stabila triku un paklausības bāze un kuri vēlējās dzirdēt trenera padomu, kā salikt priekšnesumu kopā. Vismaz tas nomierināja, jo sākumā gandrīz likās, ka mēs vienīgie zaļie gurķi barā.
Pirmajā dienā diemžēl sliktas pašsajūtas dēļ nevarēju palikt līdz beigām, lai Smaidiņš varētu parādīt, ko viņš prot (bijām beidzamie no 12 suņiem), tāpēc nākamajā dienā bijām paši pirmie. Laika apstākļi nebija labvēlīgi, tāpēc visi bija pārvākušies uz adžiliti angāru, un tā, Smaidiņprāt, nebija laba vieta strādāšanai. Svešas smaržas, puskrēsla, atbalsis, kaut kādi priekšmeti apkārti mētājas, suņinieki un suņi apkārt, no durvīm kā no prožektora gaisma tieši acīs, plus, saimniece, kura sanervozējusies, jo grūti tā citu priekšā rādīties, aizmirst, ka vispirms ir jāsaka komanda un tikai tad ir jārāda, ko darīt, un kaunas suni paslavēt un uzmundrināt (un padomā tik - pirms pusgada varēja visu angāru pieslavēt, cik suns ir lielisks) - vai kāds brīnums, ka nebija rezultāta?
Neko darīt - trenere padalījās, ka viņai pašai ir suns, kas paņemts no ielas un kas izturas līdzīgi ("suns cits, bet pēc acīm var pateikt, no kurienes nācis"), ieteica pāris koncentrēšanās vingrinājumus, ar ko trenēt tieši "suns skatās uz saimnieku" lietu, kā arī to, ka, strādājot ar tramīgu suni, ir svarīgi viņu nebremzēt, lai nav laika domāt par to, kas notiek apkārt. Turklāt sesijā "komanda - skrienam - komanda - paskrienam vēl - komanda" - skriešana palīdz atbrīvoties no stresa.
Taču pat ar vērtīgo padomu, mājās gāju ar nepatīkamo atziņu, ka līdz šim esam darījuši kaut ko fundamentāli nepareizu.
Saimniec, kur tālāk?Pienāca nākamā nedēļa un nolēmu pamēģināt ieteikto
uzmanības noturēšanas treniņu: suni nosēdini/noguldi, gaidi, kamēr skatās uz tevi, kā novēršas - skrien prom. Tā tik uz priekšu. Strādājam ārā, blakus iela ar braucošām mašīnām. Smaidiņš nosēdināts un skatās uz mani. Paiet minūte - skatās, paiet divas - skatās. Paiet trīs - skatās.
"Nu? Ko tālāk?" Bet man bērnišķīgs prieks par to, ka mans suns ir ar mani. Viņš dara, viņam sanāk un viņam ir interese. Es gan domāju, ka, lai mazāk traucētu pārējie cilvēki, suņi un rosība apkārt, mums būtu laiks piedalīties kādos grupu treniņos.
Ņēmu vērā arī, ka ar suni vajag runāt, jo nereti ar balsi vien pietiek, lai dotu sunim nepieciešamo morālo atbalstu. Mazā dzīves jomiņā, piemēram, kaklasiksnas uzlikšanā un pavadas pielikšanā, kas, Smaidiņprāt, ir bailīga padarīšana (kāpēc saimniece pēkšņi apstājas, skatās virsū, liecas lejā un gramstās gar pakakli???), ir noderējis. Tagad es viņam mierīgā balsī stāstu, ka "pieliksim pa-a-avadiņu, lai mazs pintiķsunītis var iet staigāt" un tā tālāk, un puika vairs neveļas uz muguras, bet gan paliek sēžot. Līdzīgi tas var noderēt situācijās, kurās suns jūtas nedrošs vai nepārliecināts - izstāsti viņam mierīgā tonī, ka "sadosim tiem trokšņu un nemieru cēlājiem pa ausīm, un viss būs kārtībā". Tiesa gan braukšana sabiedriskajā transportā vēl joprojām ir liels pārbaudījums viņa nerviem, tāpēc tur ar runāšanu vēl vien nepietiek. Varbūt man kādu poēmu iemācīties, ko pusstundu no vietas skaitīt?
Balss komandas - jau kuro reizi pārliecinos, ka vispār jau Smaidiņš darāmo pēc vārda vien prot izzīlēt. Klausīšana tikai balss komandām bez žestiem ir viens no suņu frīstaila pamatakmeņiem. Vienīgais, ko atliek izlemt, ir, vai līdz nākamajam gadam saņemties, pastrādāt un tikt līdz tam, lai arī mēs tiekam pie mūzikas un vēl pēc gada pie priekšnesuma, vai arī dzīvot pēc principa, ka dažreiz ir labi samaksāt, lai uzzinātu, ka ar šo lietu gan mēs nenodarbosimies.
***
Te -
http://results.sporting-dog.eu/dance_ev ... 0%B2%D0%B0 - tiem, kuriem interesē, var paskatīties šī gada Eiropas frīstaila čempionāta priekšnesumus. Man pašai vislabāk patīk 2. vietas ieguvēja Tamila Butrimova.