Rūsam otrās agility sacensībasSaulainajā un saltajā rītā bijām nobraukuši Zaķumuižā uz sacensībām.
Pēc iepriekšējās jeb pirmās mēģināšanas reizes startēt Lucavsalā (kur abas trases
disq), mana vienīgā vēlme bija iztikt bez
zūmijiem. Šoreiz citi apstākļi - angārs, kurā viņš dažas reizes ir bijis, tātad kaut nedaudz zināma vieta, tā ir slēgta telpa, tātad arī putniņi un saule mazāk jauc prātu un pats galvenais - šoreiz nolēmu izmēģināt savu pēdējā gada laikā krāto ideju par savu suni. Īsumā - visur vienmēr suns ir jāpieslēdz, jāiesilda. To vienmēr esmu cītīgi centusies. Bet jo vairāk iesildu, jo sūdīgāks rezultāts. Rūsam no iesildīšanas ir pretējs efekts. Visu ir iztērējis sildoties, uzvilcies, kaut kur pa gaisu (lai gan, kad gan viņš nav sapņos
) un vēl īsāk sakot, viss slikti. Pilnīgi atslēdzies suns.
Tā nu Zaķumuižā, tāpat jau zaudēt nav ko, nolēmu klusi iemēģināt
izmešanu-no-laivas. Nē, nu sanāca jau Rūsam patusēt angārā gaidot startu, tā ka nebija tā, ka viņš nesaprastu pavisam, kur atrodas un kas notiek. Bet neko no viņa neprasīju, ļāvu īdēt, vērot un dīdīties pa savam, tikai vienreiz izmetot bumbu, tā parādot, ka man tāda ir un esmu diezgan forša ar šo faktu.
Ā, un šajās sacensībās man par labu spēlēja tiesnese, kura A0 atļāva lietot mantu trasē. Tātad varu viņam atgadināt, ka es joprojām esmu forša un man varētu arī sekot
Tā nu pienāca mūsu starts. Atgādināšu, ka Lucavsalā pirmajā trasē bija starts ar barjera -> uzreiz tunelis un Rūsa jau tunelim patesa garām un sāka mazos stresa/prieka riņķīšus. Tā nu tieši tāds pats starts te, man uzreiz uzpeld atmiņa un ietrīcas rokas. Jāpiebilst, ka manam viegli autiskajam sunim varētu mierīgi arī sagādāt problēmu tas, ka sveši tuneļi un barjeras (Lucavsalā bija tie, ko izmantojam treniņos, pazīstami tātad).
...
Starts!
Rūsa pārlec pirmo barjeru uuuuun... skaisti ieskrien tunelī, kā rādu
No šīs sajūsmas vien man viss sāk trīcēt un rodas īstais satraukums, ka eu, tagad tak jāskrien trase, nevis jāmēģina pārtvert kkur skraidošs suns
Laikam biju tiešām negaidījusi visu tik labi. Bet pirmā trase, manuprāt, bija LIELISKA. Rūsa mani arī pārsteidza ar savu azartu un ātrumu (treniņos viņš skrien 2x lēnāk, bet man aizdomas, ka te pie vainas arī bija plašums, jo mūsu treniņangārs ir mazāks) un lai gan zināju, ka esmu lēna un tizla, te to jutu ĪPAŠI, jo reakcijai bija jābūt 3x ātrākai nekā bija man, attiecīgi VISS bija mana, nevis Rūsas vaina, kurš lieliski bija gatavs darīt visu, kā rādu. Mūsu trenere jau vienmēr saka, ka suns nekad nav vainīgs, tikai saimnieks. Trū. (Un cik skaisti viņš no sāna ielidoja tunelī, kur tieši tādā pašā situācijā pēdējā treniņā viņš atteicās (lasi - nevēlējās) "saprast" ko no viņa gribu.
Mans burvīgais saluki.
WOW! Finišēju ar prieka asarām acīs un mežonīgu trīcekli ķermenī no satraukuma un prieka.
TIKAI 5 SODA PUNKTI. WOW WOW WOW. Sacensībās. Man ar saluki. Bez zūmijiem.
Pirms otrās trases Rūsa pamanīja vīru, attiecīgi tur kkas mazliet pārslēdzās. Zūmiji nebija, bet suns bija vairāk pa gaisu un otrā trasē 10 soda punkti un vairākas tizlas pārkārtošanās, kur sanāca suni bremzēt.
Pa abām trasēm tātad 15 punkti, un no 11 suņiem A0 Large klasē bijām 5. vietā.
Skatoties laikus visiem pārējiem suņiem, izrādās, ka viens no pasaules ātrākajiem suņiem ir pats pats pats lēnākais, ja runa par agility.
Ja v šoke.
Nē, tas galīgi nav slikti, mums tad vienkārši jāstrādā pie precizitātes.
Bet ja godīgi, šobrīd tiešām vieta ir tik mazsvarīgi, jo galvenais, ka mans suns bija ar mani, skrēja burvīgi, mēs abi LIELISKI pavadījām laiku trasē un deva mums pamatīgu
būsteri turpināt.
P.S. Manuprāt, trase nullīšiem bija pa-sarežģīta, diezgan daudz bija jāmainās un man neparasti šķita, ka daudz diskojās mazie suņi.
Kas vēl patīkamāk, ka nenodiskojāmies mēs. Tiešām neticami.
Super super super suns man un turpmāk mēģinās neiesildīšanās taktiku pētīt un izmantot. Un startēt sacensībās, protams. Nākamās - jau novembra sākumā.
Video nav. Jo Mērfijs.
Kamēr gaidu Jura bildes no angāra, te lai iet viena ar
Elizabeti, kur pōzējām debitantu foto. R+R (Rūsa un Rytmi)
Rytmi tā bija pavisam debija, Rūsam debija ar nezūmotu trasi, tā ka sanāk jau vien debija arī viņam
. Man jau mājās ir viens kaķenes veidolā, kam pietiek ar manu apsveicināšanos un viens noglāstījiens jau brīžiem ir par daudz. Bet es gribu ņurcīt to lopiņu. Un te nu man viens ir, beidzot. 
