Mācīt suni draudzēties ar citiemEsmu sākusi visus ciemiņus informēt par to, ka Teodors ir jāignorē, ja viņš grib sveicināties lecot vai graužot rokas, vai arī jāsaka viņam "nē". Prakse nav visai patīkama, jo daudzi uz mani apvainojas un prasa, kāpēc kaut kas tāds ir jādara, un kopumā izrāda visai lielu neapmierinātību ar to, ka jāmaina sava uzvedība. Manu draugu lokā īpaši bieža ir nespēja praktizēt "nē" un vēl jo grūtāk iet ar dusmošanos, jo viņiem gribas smieties, kad Teodors draudzīgi mēģina apēst viņu sejas. Bet šo rakstot es atcerējos, kā pirmoreiz satiekot vienu foršu meiteni, kurai ir bail no suņiem, bet patīk manējais, Teo savā sajūsmā gandrīz viņai izsita zobu. Nē, nē, ja man būs jāaudzina ne tikai suns, bet arī draugi, lai to apturētu -
so be it.
Cēsu rudensVakar ar Teo kāpām vilcienā un aizbraucām līdz Cēsīm pabaudīt rudeni un izstaidzināt Teodora labāko draugu Remi. Ceļošana ar vilcienu man ļoti patīk, nekad nav bijušas nekādas problēmas ar suņu pārvadāšanu. Šī bija otrā reize, kad viena pati vedu abus suņus staigāties, un īsti nezinu, vai parakstīšos uz trešo - lai arī ir ļoti forši skatīties, kā abi priecīgi skraida pa "kocenes ceļu", mēģināt noturēt abus pavadā ir mazliet pašnāvības mēģinājums. Ceļā uz "koceni" mums norēgojās bezsaimnieka, nepiesiets krancītis, un abi mani mīļie draugi mani norāva uz sejas zālē, mēģinot tikt viņam klāt. Es piecēlos, abus sarāju un gāju tālāk, bet nezinu, vai gribu to atkārtot.
Pa ilgiem laikiem izvilku no plaukta arī savu fotoaparātu, un tāpēc te jums "dažas" bildes no Cēsīm.
Pirmais - izmēģinājuma kadrs vēl Rīgā, lai pārbaudītu, vai es šo lietu vēl māku. Fonā mana nepieklājīgi netīrā grīda, jo piektdienas nakts pastaigā Teo izskraidījās pa dubļu peļķēm.