Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 13 Aug 2017, 14:57

Karstums

Pēdējā nedēļa tik svelmaina, ka ar mazo pintiķi ne ārā var kārtīgi iziet, ne arī pastrādāt. Priecīgs izskrien pa durvīm laukā, taču pēc pusstundas gājiena ir tik saguris, ka man dažbrīd likās, ka pasē ierakstīto 6 gadu vietā (kas gan var būt kļūdains) Smaidiņam ir vismaz divreiz vairāk. Pēdējā laikā atgādināja manu Kronu, kad viņa iesoļoja padsmitnieku kārtā, un, lai arī ļoti centās turēties līdzi, bija redzams, ka spēki trūkst.

Dienas lielākā daļa tiek aizvadīta enerģijas taupīšanas režīmā:
Image

Bet ārā - lai arī uz peldēšanu tā arī nav sadūšojies, seklas lāmas un upītes ir labu labās, lai atvēsinātos. Šo grāvīti Smaidiņš pats atrada un minūtes piecpadsmit riņķī daudzījās, izskatīdamies pēc sīkā, kas viens pats ticis baseinā.
Image

Tāpēc visus lielos darbus un plānus esam atlikuši uz rudeni, kad laiks būs vēsāks un vīriņiem ar dubulto kažoku darboties būs vieglāk.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 27 Aug 2017, 15:40

Vides bagātināšana

Man liktenis lēmis, ka neviens no suņiem, kas ir piederējis pašai, neskrien pakaļ ne kociņiem, ne bumbiņām, par lidojošiem šķīvīšiem nemaz nerunājot. Jo jēdziens "rotaļlieta" un "ar to vispār var spēlēties" ir abstrakts. Taču kā tajā teicienā - ja vienas durvis aizveras, atveras citas- izrādās, ka vajag meklēt un mēģināt, jo galu galā atradīsies kaut kas tāds, par ko arī tavs suns būs sajūsmā.

Smaidiņam tās ir spēles, kurās jāliek lietā deguns un kur viņš var strādāt un domāt patstāvīgi, jo zīlēt, ko kārtējo reizi no viņa treniņā grib saimniece, nereti ir pārāk nogurdinoši. Par mūsu domājamām mantām jau rakstīju iepriekš, un to klāsts šajos mēnešos ir audzis. Iegūst gan viņš pats - vajag redzēt to azartu un mērķtiecību, ar kādu viņš strādā, gan arī es - garas, garas darba dienas beigās, kad nav spēka iet tālu un daudz vai arī vakarā vajag laiku pašai, puikam ir, ar ko sevi nodarbināt. Lai puisim nepaliktu garlaicīgi, meklēju jaunas iespējas un variantus.

Pavisam nesen Facebook pievienojos grupai ar nosaukumu "Canine Enrichment" jeb skaistā, bet nedaudz neveiklā latviešu valodā "Suņu vides bagātināšana/dažādošana". Ja man līdz tam likās, ka idejas Smaidiņa snīpīšspēlēm esmu izsmēlusi, tad tur pārliecinājos, ka cilvēka izdomai nav robežu. Turklāt lielākā daļa interaktīvo rotaļlietu nemaz nav tik ierastās "Kong" mantiņas vai dārgās plastmasas puzles ar vāciņiem un atvilktnītēm, bet gan pagatavotas no ikdienišķiem priekšmetiem vai arī, otreiz pārstrādājot lietas, ko sadzīvē citādi mestu ārā.

Man, piemēram, ļoti patika ideja par kamolu, kurā ietīti našķi un kuru uztaisīju, jaunā dzīvē ievadot vecu t-krekliņu. Smaidiņam patīk, attīšana prasa minūtes 5 - 10. Trūkums - barība jāsagriež mazos, mazos gabaliņos un tā tīšana aizņem daudz laika.
Bilžu nav, bet te oriģinālais video, no kura iedvesmojos:


Esam mēģinājuši arī - lūk - šādu kasti. Gan ar tualetes papīra kartona rullīšiem, gan ar iekšā saliktām un saburzītām reklāmām. Smieklīgi skatīties, kā Smaidiņš citu pēc cita velk ārā rullīšus/papīra bumbiņas un visu sastiepj savā migā.
Atkal video, kurš iedvesmoja:


Šodien uztaisīju arī kaut ko līdzīgu šai rotaļlietai "PickPocket Food forager":
Image
Princips gaužām vienkāršs - kabatiņās salikti našķīši un sunim pašam jāvelk ārā. Smaidiņš savējo vēl nav izmēģinājis, bet pieejamie video ar citiem suņiem darbībā izskatās visai daudzsološi.

Ik pa laikam Smaidiņš tiek arī pie našķu meklēšanas brīvā dabā, kas viņam pēc pirmajām mulsuma pilnajām reizēm (viņš ir jūtīgs puika - ja es saku "nē", tad tā ir augstākā pakāpe un viņam ne vienmēr ir skaidrs, ka tagad ir "ok" - esi brīvs). Te idejas pasmēlos no vācu suņu treneres Maike Maja Nowak (par viņas grāmatām un filozofiju citreiz), kura saviem suņiem barību izliek brīvā dabā, lai paši meklē un atrod. Tādejādi gan suns paliek mierīgāks un ir nodarbināts, gan arī ēdienreize ir daudz interesantāka nekā tad, ja trijās minūtēs divas reizes dienā tiek aprīts bļodiņas saturs.

Te video, kā to dara viņa (2:50):


Un ir vēl šis tas, ko vēl grasos īstenot. Piemēram:

1. Sniffing mat - es esmu uztaisījusi līdzīgu - spurainu bumbu, taču paklājiņš izskatās daudz foršāks:
Image

2. Te ir atribūts, kas jānopērk -
Image

Saites uz grupām:

1. "Canine Enrichment" - https://www.facebook.com/groups/caninee ... t/?fref=nf - lai arī angļu valodā, tur ir tik daudz foto un video, ka nekas nav jāskaidro.

2. "Nose games" tiem, kam krievu valoda ir tuvāka - https://www.facebook.com/groups/416119091920688/
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lauva » 28 Aug 2017, 12:30

Izlasīju par suņiem,kuri nevēlas sasveicināties un, beidzot, sapratu,ka man nav jājūtas vainīgai katru reizi,kad mans suns negrib tusēt ar citiem suņiem un parāda zobus tiem,kuri neliek mieru un nerespektē viņa telpu. Aslans,jo vecāks paliek,jo izvēlīgāks,kad runa ir par suņu kompāniju ar kuru viņš labprāt pavada laiku, un tie visi ir suņi,kuri respektē otra suņa telpu un vietu, nav pārāk uzbāzīgi un liekas mierā pēc apsveicināšanās brīža.

Mums bija 'saķeršanās' ar viena suņa saimnieci,kura atteicās atsaukt savu draudzīgo suni un Aslans viņam parādīja zobus, tracis pa visu parku, jo mans suns negrib spēlēties un viņas suns jā, un visiem suņiem tak vajadzētu spēlēties,utjpr.

Paldies, man patika šis viedoklis.Es bieži par Aslanu domāju kā par tādu suņuvīru,kuram ir savas labās dienas un ir dienas,kad neko negribas, ir dienas,kad desos apkārt kā maziņais un dienas,kad jebkura apsveicināšanās beigsies ar kašķi.
*The dog is the only animal that has seen his god.*
http://twitter.com/#!/LauvaGuna
User avatar
lauva
Champion
Champion
 
Posts: 2593
Images: 5
Joined: 14 Jan 2010, 14:22
Location: Liepāja/BCN/BRUX

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 28 Aug 2017, 12:48

Man prieks, ka noderēja - es arī pārstāju justies vainīga, ka manējais negrib draudzēties, pēc raksta izlasīšanas.

Tavējam pie atšūšanas turklāt ir liela priekšrocība - viņš ir augumā iespaidīgs. Man nereti ir bijušas situācijas, kad suns, kurš ticis aizraidīts projām, to ņem ļaunā un šņakstinās pretī, un es ceru, ka nepienāks diena, kad manu pintiķi paņems uz zoba tāpēc, ka atšuva personību, kurai vajag tikai ieganstu. Bet citādi mana rajona suņu saimnieki ir visai pieklājīgi - savējos vienmēr pa gabalu kušina: "Redzi, tas sunītis negrib draudzēties."
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 28 Aug 2017, 15:03

No manis arī liels paldies par to draudzīgo suņu stāstu, tikai pavisam otrādi - es beidzot vairāk padomāju par to, ka man ir draudzīgais, uzbāzīgais suns, kas ne vienmēr prot atšūties, un vairāk sekoju šādām situācijām. Iedeva drusku citu perspektīvu.
Tā jau it kā arī iepriekš nebija ilūziju par to, ka visiem suņiem ir jāgrib draudzēties, bet līdz galam šo laikam izdomājusi nebiju. Pašai tomēr arī vieglāk izvairīties no stulbām situācijām, ja atceros, ka tieši mans suns varbūt te ir tas mazais, uzbāzīgais muļķītis.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 03 Sep 2017, 20:00

Suns ar galvu uz leju

Turpinot suņu, kam patīk ierušināties saimniekam blakus, tēmu, kas apspriesta Spīganas blogā, Smaidiņš mājās apmierināts ir tikai tad, kad saimniece ir nevis kaut kur virtuvē, vannasistabā, viesistabā, darot kaut ko, bet gan pie vietas - gultā un vēlams tā, lai viņš var ērti iekārtoties blakus. Tas sevišķi parocīgi lietainās nedēļas nogalēs, kad es atpūšos, dzeru tēju un skatos filmas, bet puisis, visu šo pasākumu atbalstot (un droši vien uzskatot, ka tas tikai viņam par godu), čuč pie kājām piespiedies vai klēpī ierāpies. Cik gan daudz ir tādu, kas tev pašam atklāti pasaka - tagad guli, atpūties un neko nedari. :D

Te mazais rūķis gatavojas hibernācijai:
Image

Meklējot skatāmvielu, nejauši uzdūros mini-seriālam ar nosaukumu "Downward Dog" jeb "Suns ar galvu uz leju". Reti ir labi seriāli vai filmas ar suni galvenajā lomā, jo tos vai nu pārāk cilvēcisko vai liek darīt neiespējamas lietas, vai arī vulgarizē tik ļoti, ka vairs negribas skatīties. Šis 2017. gadā uzņemtais seriāls ir patīkams kontrasts ierastajam - stāsts ir par suni Mārtinu - suni filozofu - un viņa attiecībām ar saimnieci Nenu, kurai līdz ar paaugstinājumu darbā, ir aizvien mazāk laika savam sunim. Formāts līdzīgs realitātes šoviem, kuros viens no varoņiem ārpus kadra komentē notiekošo. Šajā gadījumā komentētājs ir Mārtins. Pirmās epizodes nedaudz neveiklas, sižeta līnijas ir vienkāršas, taču tās košākas padara Mārtina skatījums uz notiekošo un pārdomas. Vissvarīgākais - Mārtins nav izskaistināts, idealizēts un padarīts neiespējams - viņš ir suns. Kā viņš pats saka vienā no epizodēm:

"Like, who cares about perfection? And who cares about being a full package? I am flawed and awkward and floppy, and I might never catch a ball like in my entire life and I might not even be one of the greatest minds of all time, and like I might be just one of the great minds of my generation. Like top two. Like I am okay with that. Like the important thing is to love yourself. I am sure self love is easy, when you are somebody like Hunter. When you are as flawed as me choosing to love yourself might be the bravest thing you have ever attempted in the history of the world."

Mazliet neveikls tulkojums latviešu valodā:
Kāda gan nozīme ir būt ideālam? Un kāda gan nozīme ir pilnam komplektam? Man ir trūkumi, es esmu neveikls un gļēvs, un es, iespējams, nekad savā dzīvē nenoķeršu nevienu bumbiņu, es varbūt nekad nekļūšu par vienu no visu laiku izcilākajiem filozofiem, es varbūt esmu tikai viens no izcilajiem savas paaudzes prātiem, viens no pirmajiem diviem. Un man nekas nav pretī. Svarīgākais ir sevi mīlēt. Es esmu pārliecināts, ka mīlēt sevi ir vienkārši, ja esi tāds kā Hanters (epizodē ļoti skolots borders). Taču, ja tev ir tik daudz trūkumu kā man, mīlēt sevi, iespējams, ir visdrosmīgākā lieta pasaules vēsturē, ko jebkad kāds ir paveicis."

Treileris:


Savukārt te par galveno varoni Mārtinu jeb Nedu dzīvē. Suņuks no patversmes:


Seriālam diemžēl ir tikai viena sezona, jo nebija pārāk lielas popularitātes un filmēšanu pārtrauca. Bet arī ar to pietiek. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 29 Sep 2017, 13:00

Frīstaila seminārs

Rudens nogurums un aizņemtība iet roku rokā ar iedvesmas trūkumu rakstīt un kaut ko nopietni ar Smaidiņu darīt. Pēdējās trīs nedēļas sanācis tā, ka jāstrādā krietni vien vairāk nekā vasarā un spēka ir tieši tik daudz, lai pintiķīti izvestu no rīta un vakarā garākās pastaigās. Sestdienas rītos pati eju mācīties, līdz ar to brīvā laika ir apjoms ir krietni vien sarucis. Piekusušam, protams, biežāk nekā parasti ir tie "eksistenciālie jautājumi" par dzīvi vai šajā gadījumā par suņa apmācību - mums jau iet labi, ko tur vēl plēsties un kāpēc vispār vēl vajag utt., taču, ja jau esi pirms mēneša pieteicies "suņu kursos", tad grēks būtu neiet.

Tā pirms divām nedēļām abi aizgājām izošņāt suņu frīstaila pamatus, ko divu dienu garumā pasniedza trenere no Krievijas Irina Paņkova. Te citāts par viņu no dresētāja ieraksta:

Irina Paņkova (Krievija, Maskava) – suņu deju skolas „Čindogu” trenere un mākslinieciskā vadītāja, suņu apmācības instruktore, nacionālās kategorijas tiesnese gan VPK un aizsardzības apmācībā (ЗКС), gan dejās ar suņiem.
Darbības galvenie virzieni: hendleru un suņu sportiskā sagatavošana (novirzieni: dejas ar suņiem, jeb kinoloģiskais frīstails un blakusiešana mūzikas pavadība (HTM)). Kā treneris darbojās ar visdažādākajām suņu šķirnēm – sākot no prāgas žurku sunīša un vācu mazā špica līdz pat kane korso un bulmastifam. Suņu skolas apsolventi ir daudzkārtēji dažāda ranga sacensību laureāti un uzvarētāji gan Krievijā, gan Eiropā. Irina Paņkova vada sportiskās apmācības, paklausības un deju nometnes un seminārus dažādos Krievijas reģionos, kā arī Ukrainā, Baltkrievijā, Igaunijā.
I.Paņkova uzskata, ka: „Galvenais dejās ar suni ir harmonija un individualitāte. Trenera galvenais uzdevums – spēt dejā pasvītrot deju pāra unikalitāti, piemeklēt atbilstošu mūziku un kustības, kuras palīdzēs atspoguļot dejotāju spēcīgās puses.”
Skolas video kanāls: https://www.youtube.com/user/ChindoguTV

Video kanālu iesaku paskatīties un savus favorītus izvēlēties - ļoti saistoši un forši, galvenais - pašus iedvesmo.

Te savukārt foto, kā semināru klausījās saimniece un kā to klausījās Smaidiņš:
Image

Būtiskais, ko es uzzināju ir...

... ka suņu frīstails ir tautas sports, kurā sunim nav jādara komandas/elementi, kas nepadodas un nesagādā prieku, bet kurā izceļ to, kas sanāk vislabāk. Viena no lietām, ko vērtē, ir, vai suns dejo ar prieku.

... ka mūziku izvēlas nevis to, kas saimniekam ir mīļākais gabals, bet tā, kura ir piemērota sunim un saimniekam kā pārim. Un jo vienkāršāka melodija, jo vairāk izcelsies dejojošais pāris. Pārāk skaista mūzika aizēno deju.

... ka ir normatīvi, kuros noteikts, cik daudz elementu un cik ilgi suns var iet uz pakaļkājām, un, ka, piemēram, iešana tikai uz priekškājām bez atbalsta pret saimnieku, ir aizliegta vispār. Būtībā - suni var iemācīt darīt visu ko (arī pēdējo), taču suns tādējādi sevi nedrīkst traumēt.

... ka maza auguma suni dejā izcelt ir grūtāk nekā lielāku suni. Līdz ar to ir atšķirīgi triki un elementi, ko izmantot, lai suni tomēr pamanītu.

... ka vienas dejas sagatavošana ilgst gadu. Tāpēc dejai ir jāizvēlas dziesma, kuru tu būsi gatavs klausīties regulāri un gada garumā.

... ka dejas no suņa prasa nemitīgu koncentrēšanos. Tāpēc iesācējiem dejas garums ir aptuveni 2 min., bet meistarklases pāriem - 4 - 5min.

... ka dejā svarīga ir harmonija, tāpēc priekšnesums, kurā ir vienkārši elementi un laba saskaņa starp suni/saimnieku un mūziku, arī var iegūt augstas vietas sacensībās.

... ka man likās - mēs daudz ko protam - un izrādījās, ka neprotam neko. :D

Semināra praktiskajā daļā bez pāriem, kuri jau bija izvēlējušies mūziku un ar saviem suņiem dejoja, bija arī tie, kuriem ir stabila triku un paklausības bāze un kuri vēlējās dzirdēt trenera padomu, kā salikt priekšnesumu kopā. Vismaz tas nomierināja, jo sākumā gandrīz likās, ka mēs vienīgie zaļie gurķi barā.

Pirmajā dienā diemžēl sliktas pašsajūtas dēļ nevarēju palikt līdz beigām, lai Smaidiņš varētu parādīt, ko viņš prot (bijām beidzamie no 12 suņiem), tāpēc nākamajā dienā bijām paši pirmie. Laika apstākļi nebija labvēlīgi, tāpēc visi bija pārvākušies uz adžiliti angāru, un tā, Smaidiņprāt, nebija laba vieta strādāšanai. Svešas smaržas, puskrēsla, atbalsis, kaut kādi priekšmeti apkārti mētājas, suņinieki un suņi apkārt, no durvīm kā no prožektora gaisma tieši acīs, plus, saimniece, kura sanervozējusies, jo grūti tā citu priekšā rādīties, aizmirst, ka vispirms ir jāsaka komanda un tikai tad ir jārāda, ko darīt, un kaunas suni paslavēt un uzmundrināt (un padomā tik - pirms pusgada varēja visu angāru pieslavēt, cik suns ir lielisks) - vai kāds brīnums, ka nebija rezultāta?

Neko darīt - trenere padalījās, ka viņai pašai ir suns, kas paņemts no ielas un kas izturas līdzīgi ("suns cits, bet pēc acīm var pateikt, no kurienes nācis"), ieteica pāris koncentrēšanās vingrinājumus, ar ko trenēt tieši "suns skatās uz saimnieku" lietu, kā arī to, ka, strādājot ar tramīgu suni, ir svarīgi viņu nebremzēt, lai nav laika domāt par to, kas notiek apkārt. Turklāt sesijā "komanda - skrienam - komanda - paskrienam vēl - komanda" - skriešana palīdz atbrīvoties no stresa.

Taču pat ar vērtīgo padomu, mājās gāju ar nepatīkamo atziņu, ka līdz šim esam darījuši kaut ko fundamentāli nepareizu.

Image
Saimniec, kur tālāk?

Pienāca nākamā nedēļa un nolēmu pamēģināt ieteikto uzmanības noturēšanas treniņu: suni nosēdini/noguldi, gaidi, kamēr skatās uz tevi, kā novēršas - skrien prom. Tā tik uz priekšu. Strādājam ārā, blakus iela ar braucošām mašīnām. Smaidiņš nosēdināts un skatās uz mani. Paiet minūte - skatās, paiet divas - skatās. Paiet trīs - skatās. "Nu? Ko tālāk?" Bet man bērnišķīgs prieks par to, ka mans suns ir ar mani. Viņš dara, viņam sanāk un viņam ir interese. Es gan domāju, ka, lai mazāk traucētu pārējie cilvēki, suņi un rosība apkārt, mums būtu laiks piedalīties kādos grupu treniņos.

Ņēmu vērā arī, ka ar suni vajag runāt, jo nereti ar balsi vien pietiek, lai dotu sunim nepieciešamo morālo atbalstu. Mazā dzīves jomiņā, piemēram, kaklasiksnas uzlikšanā un pavadas pielikšanā, kas, Smaidiņprāt, ir bailīga padarīšana (kāpēc saimniece pēkšņi apstājas, skatās virsū, liecas lejā un gramstās gar pakakli???), ir noderējis. Tagad es viņam mierīgā balsī stāstu, ka "pieliksim pa-a-avadiņu, lai mazs pintiķsunītis var iet staigāt" un tā tālāk, un puika vairs neveļas uz muguras, bet gan paliek sēžot. Līdzīgi tas var noderēt situācijās, kurās suns jūtas nedrošs vai nepārliecināts - izstāsti viņam mierīgā tonī, ka "sadosim tiem trokšņu un nemieru cēlājiem pa ausīm, un viss būs kārtībā". Tiesa gan braukšana sabiedriskajā transportā vēl joprojām ir liels pārbaudījums viņa nerviem, tāpēc tur ar runāšanu vēl vien nepietiek. Varbūt man kādu poēmu iemācīties, ko pusstundu no vietas skaitīt? ^^

Balss komandas - jau kuro reizi pārliecinos, ka vispār jau Smaidiņš darāmo pēc vārda vien prot izzīlēt. Klausīšana tikai balss komandām bez žestiem ir viens no suņu frīstaila pamatakmeņiem. Vienīgais, ko atliek izlemt, ir, vai līdz nākamajam gadam saņemties, pastrādāt un tikt līdz tam, lai arī mēs tiekam pie mūzikas un vēl pēc gada pie priekšnesuma, vai arī dzīvot pēc principa, ka dažreiz ir labi samaksāt, lai uzzinātu, ka ar šo lietu gan mēs nenodarbosimies.
***

Te - http://results.sporting-dog.eu/dance_ev ... 0%B2%D0%B0 - tiem, kuriem interesē, var paskatīties šī gada Eiropas frīstaila čempionāta priekšnesumus. Man pašai vislabāk patīk 2. vietas ieguvēja Tamila Butrimova. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby dresetajs » 06 Oct 2017, 08:00

Man prieks, ka jūs tikāt uz frīstaila semināru! Irina jūs ar Smaidiņu redz/vērtē savādāk, ne ka zinu/redzu/vērtēju es - bija ļoooti interesanti no malas vērot padomus un paņēmienus. Super pieredze gan jums, gan man :)
User avatar
dresetajs
Veteran
Veteran
 
Posts: 4743
Joined: 15 Jan 2010, 09:45
Location: Rīga, Ķengarags

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 06 Oct 2017, 13:36

Ir forši dzirdēt viedokli no malas. Svētdien iesim uz suņu triku semināru - arī kaut ko jaunu dzirdēsim, redzēsim un iemācīsimies.

Emociju valoda

Man ir žēl, bet es īsti neatceros, cik ļoti mans iepriekšējais suns ņēma pie sirds brīžus, kad es biju neomā vai arī, kad tika sabārts par nedarbiem. Krona dzīvoja pēc Karlsona principa - "bl, bl, bl - sīka vienība" - nopurinies un dodies tālāk. Viņai gan gribēja zināt, vai notikušais ir piedots un aizmirsts, taču, pat ja es turpināju savā sulā klusībā vārīties, nelikās, ka tas viņu īpaši uztrauktu. Dzīve taču turpinās arī tad, ja viens nevar savākties. :) Nesen atkal pārliecinājos, ka ar Smaidiņu ir citādi, jo viņam ir svarīgi tas, ka man ir labs garastāvoklis un ka es pārliecinu - viss ir ok. Un nevis tikai vārdos, bet pa īstam.

Tā pagājušajā nedēļā puisietim no rīta galviņā kaut kas noklikšķēja un, desojot lejup pa koridora kāpnēm, izlēma apstāties pie sienas un pacelt kāju. Droši vien neba jau viņš tur pirmais nedarbus sastrādājis, taču pienākuma pēc puisi apsaucu un vēl nobāru: "Kā tad tu tā, slikts suns, slikts suns." Šim uzreiz aste starp kājām, apveļas uz muguras un gaida, kad vētra būs pāri. Nopūšos un eju tālāk, šis man skrien nopakaļ - jūtu, ka viņš turpat netālu tirinās, kā pagriežos, tā šis apsēžas, savelk seju teicamnieka izteiksmē un luncinās. Kā vairs neskatos un eju uz priekšu, šis neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, savas lietas darīt neiet, tikai tek nopakaļ un atkal - kā saimiece pagriežās, tā sēžas un skatās virsū. Sapratu, ka ir jāaprunājas, pietupjos, šis pieskrien klāt, es stāstu, ka ir jau labi, gadās misēkļi, bet viņš tikmēr, mani ar ķepām apskāvis, dod bučas un priecājas. Pēc šī kārtīgi nopurinās, uzsmaida un aizskrien savās lietās.
Image

Secināju, ka ir suņi, kuriem ir vienalga, bet ir tādi suņi kā Smaidiņš, kuram ir ļoti svarīgs emocionālais atbalsts no saimnieka, kuram ik pa laikam vajag apliecinājumu, ka viņš dara pareizi, un kuri ļoti jūtīgi reaģē, ja kaut kas nav kārtībā. Viņam īss uzsauciens ir tas pats, kas kādam citam kārtīgs pēriens.

Savukārt te viena bilde no šī rudens - man ir sajūta, ka šogad krāsas ir spilgtākas un daudzviet kokos var saskatīt teju visu varavīksnes spektru. Piemēram, šeit:
Image
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 20 Oct 2017, 11:03

Smaidiņš un tumsa

Pirms nedēļas izgājām rīta pastaigā, un Smaidiņš sāka jocīgi uzvesties. Ārā vēl tumšs, ejam pa pļavu, viņš skrien bez pavadas savās darīšanās, bet vienā brīdī es jūtu, ka viņš ir pazudis. Skatos apkārt, saucu - nav. Pēc kāda brīža tomēr saskatu baltu pleķīti tumsā, kas sēž, sevī ierāvies, un nemaz netaisās kustēties uz priekšu. Labi. Pielieku pie pavadas, ejam pa pilsētas daļu, kur ielas apgaismotas, Smaidiņš man seko un uzvedas pagalam jocīgi. Lavās, gandrīz pie zemes pieplacis, astīte nolaista un pats neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Nolemju atkal palaist vaļā, bet viņš aiziet gandrīz līdz ielas malai (apgaismojums tur spilgtāks) un tāpat ne savā ādā lavās, kā saucu, tā šis saplok un nenāk. Pirmā doma, protams, suns pēkšņi akls palicis, bet, mājās atnākot, sienās neskrien, visu zina un savu iepriekšējo uzvešanos ir aizmirsis. Labi - kārtējā Smaidiņa bite. Vakarā diemžēl atkārtojās tas pats. Tikai šoreiz viņš raustījās katru reizi, kad garām pabrauca mašīnas (novīd priekšējo lukturu gaismas un lēkā ēnas), bet vienā vietā, kur no kokiem uz ielas krita kustīgas ēnas, puika dodas bailīgi izpētīt un tad sastingst. Pieeju klāt - puisis sabēdājies un trīc pie visām miesām. Nākamā diena brīva - ejam pa gaismu - nav nekādu problēmu.
Image

Secināju, ka čalītis, iespējams, tumsā slikti redz, līdz ar to tagad vakara un agro rītu pastaigās ejam tikai pie pavadas, un viņš sakabē ar saimnieci jūtas droši. Atceros, ka arī pagājušogad, kad pa tumsu mēģinājām darboties, bija lielas grūtības, jo Smaidiņš ne tikai slēdzās ārā no garīgās piepūles, bet arī tāpēc, ka tumsā viss izskatījās savādāk. Pāris mēnēšus pat bija tā, ka viņš komandu "apkārt" izpildīja 2 - 3 metru rādiusā aiz manis. Nedod Dievs, ja ar rokām pārāk novicinājies.
Image

Manās rokās nesen nonāca Olivera Saksa grāmata "Antropologs uz Marsa" (Oliver Sacks "An Anthropologist on Mars") - autors ir neirologs, kurš gandrīz visu mūžu ir strādājis ar pacientiem, kuriem ir bijuši smadzeņu bojājumi, un šajā grāmatā viņš stāsta par dažādiem klīniskajiem gadījumiem un kā šie cilvēki uztver pasauli. Lasāmviela nav vienkārša, bet ļoti interesanta. Galvenokārt lika aizdomāties par to, cik liela nozīme ir "galvenajam datoram" un kā/vai tas spēj apstrādāt informāciju, ko tam sniedz maņu orgāni. Redzes centrs smadzenēs rada mūsu pasaules uztveri, un dažādas tās daļas atbild par to, vai mēs redzam lietas kustībā, vai redzam telpas dziļumu, proporcijas, krāsas un visbeidzot, vai spējam salikt kopā attēlus un asociācijas. Savukārt tā attīstība notiek līdz aptuveni 5 gadu vecumam, kura laikā bērns iemācās un apgūst visu par redzamo pasauli. Ja tas nenotiek - vai arī cilvēks no bērnības ir bijis akls - tad arī vēlāk, atgūstot redzi, viņa smadzenes nespēj vizuālo informāciju apstrādāt un izmantot. Cilvēkam, piemēram, nav skaidrs, ka suns priekšskatā ir tas pats dzīvnieks, kas profilā.
Smadzenes arī var nostrādāt tā, ka aklais nemaz nezina, ka ir akls, vai arī cilvēks nemaz nav pamanījis, ka viena acs ir zaudējusi redzi. Termins "mēs dzīvojam paši savās galvās" ir burtisks. Lasāmvielu iesaku, lai saprastu, cik tomēr smalks, niansēts un trausls instruments ir smadzenes.
Image

Šajā sakarā es iedomājos par Smaidiņu un to, kā pasauli redz viņš. Iespējams, ka tas, kas man ir tikai ēnas, viņam ir nepārejams bezdibenis, briesmonis vai kaut kas pagalam nesaprotams (cilvēkiem, kas neredz telpas dziļumu/krāsu tonalitātes, ēnas var likties kā dziļas aizas). Ka bailes no pēkšņām kustībām ir nevis tādēļ, ka viņam kāds ir darījis pāri, bet tādēļ, ka tas viņa acīm izskatās savādāk (piemēram, cilvēki, kuru smadzenes neuztver priekšmeta kustību, redz to vienā punktā un tad pēkšņi tas viņiem ir pavisam tuvu klāt). Ka, iespējams, mans dzīvoklis ir pilns ar viņam nesaprotamām mantām un lietām un ka tikai sadzīvē ar mani es esmu piešķīrusi jēgu un nozīmi konkrētiem priekšmetiem, kurus viņš tagad saprot un izmanto. Žēl vienīgi, ka es varu izteikt minējumus, bet nevaru pajautāt viņam pašam, kā pasaule izskatās viņa acīm. Taču šādas grāmatas par antropoloģiju, manuprāt, palīdz mums labāk izprast ne tikai sevi, bet arī savus suņus, jo mums tomēr ir daudz kopīga.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Māra » 20 Oct 2017, 12:37

Gribēju tikai piekāpt un pieteikties, ka lasu kā jums klājas un to, ka jo vairāk tu atklāj Smaidiņa jokainības, jo vairāk saprotu, ka saluki tev derētu, jo tieši tikpat... negribas teikt, ka grūti, bet drīzāk specifiski ir ar saluki. Tik ļoti jāpēta, jādomā, jāštuko, kas tad nu atkal par funktieri tajā paurītī. Jāmeklē pieeja katrai lietai, bet ārpus jau jebkurām pieņemtajām normām.
Ja par tumsas tēmu.
Mani tumsā arī uzvedas neriktīgi, bet parasti pāris mēnešos :kanepe: sāk aprast un tā raustīšanās samazinās. Uz pavasara pusi :D Bet nu jā, viņi tikai kļūst tādi saraustīti, uz vēdera gan nelien. Ļoti asi reaģē pie gaismām, ēnām, kustībām, vēja, skaņām. Ja ir iespēja palaist no pavadas, vairs nekur tāļi neskrien, turās tuvumā, bet ja es pati to suni neredzu, omulīgi nav tik un tā.
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby madja » 20 Oct 2017, 13:03

nu, es arī varētu būt saluki, jo man arī nepatīk tumsa, ēnas, spilgtas gaismas, mašīnu trokšņi un smakas :D
Image
Image
User avatar
madja
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1774
Joined: 15 Apr 2010, 14:37
Location: Čiekurkalns

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 20 Oct 2017, 13:11

Gribēju tikai piekāpt un pieteikties, ka lasu kā jums klājas un to, ka jo vairāk tu atklāj Smaidiņa jokainības, jo vairāk saprotu, ka saluki tev derētu, jo tieši tikpat... negribas teikt, ka grūti, bet drīzāk specifiski ir ar saluki. Tik ļoti jāpēta, jādomā, jāštuko, kas tad nu atkal par funktieri tajā paurītī. Jāmeklē pieeja katrai lietai, bet ārpus jau jebkurām pieņemtajām normām.


He, he, he... varbūt kādreiz, kad būs mašīna, plašumi un silti džemperīši Latvijas mīlīgi dzestrajam klimatam. :) Man, atceroties pagājušās ziemas īslaicīgos - 25C un iedomājoties par "plikajiem" tādā aukstumā, pašai auksti palika. Kad skatos video ar saluki (es sekoju līdzi tevis ieteiktajai ASCOD.ae facebook lapai, kurā viņi bieži liek gan foto, gan video), ir tāda sajūta, ka daudz kas ir tuvs un pazīstams, bet vēl vienam Smaidiņam sadūšoties vajadzēs laiku.

Tagad arī, kad uz kādu brīdi esam atkāpušies no aktīviem treniņiem un nesatiekam citus suņiniekus - sportistus klātienē, ir brīvāka sajūta, un es savu puisieti novērtēju vairāk, ar citiem salīdzinu mazāk un nu jau pēc aizritējušā gada man ir sajūta, ka es saprotu, kā viņa galviņa tikšķ, cik daudz varam darboties, kad ir jāpiebremzē un jāņem pauze. Es saprotu, ka no Smaidiņa "vētru" nesagaidīt, ka viņam allaž vajadzēs laiku, lai iesiltu un drusku padomātu, pirms izdarīt, un ka par spīti visām grūtībām man viņš patīk tieši tāds, kāds viņš ir.

Nesen apmeklēju vienu suņu semināru, kurā vadītāja uzsvēra to, ka ikvienam suns vispirms ir jāizvēlas nevis tāpēc, ka šķirne ir lieliska tādam/šitādam darbam, bet gan suns ir tāds, ar kuru tu pats vari sadzīvot. Tāpēc, piemēram, viņa strādā ar cvergšnauceriem, nevis borderkollijiem, bet man ir Smaidiņš. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 20 Oct 2017, 13:32

Imagine wrote:Nesen apmeklēju vienu suņu semināru, kurā vadītāja uzsvēra to, ka ikvienam suns vispirms ir jāizvēlas nevis tāpēc, ka šķirne ir lieliska tādam/šitādam darbam, bet gan suns ir tāds, ar kuru tu pats vari sadzīvot. Tāpēc, piemēram, viņa strādā ar cvergšnauceriem, nevis borderkollijiem, bet man ir Smaidiņš. :)


:par:
Burvīgs izteikums, nu dikti gribas šo ieteikt visiem, kas meklē to ideālo šķirni kādam sportam. Īpaši jau tāpēc, ka es lieliski zinu, kā ir sadzīvot ar šķirni, kas nav man piemērota.

Un man dikti interesanti palasīties, kā Tu sadzīvo ar Smaidiņu un atklāj jaunas šķautnes viņa personībā un psihē, ārkārtīgi izglītojošs materiāls par tēmu, ka visiem neder vienāda pieeja un problēmu risinājumi.
Tagad, kad arī mums pastaigas mežā lielākoties sanāk jau tumsā, redzu atšķirības arī Mio uzvedībā - savu pazīstamo mežu viņa tagad uztver citādi un mēdz, piemēram, neatpazīt, ka tas lielais, kustīgais objekts ir cilvēks, kas tuvojas.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby pixy » 20 Oct 2017, 15:57

Imagine wrote: ikvienam suns vispirms ir jāizvēlas nevis tāpēc, ka šķirne ir lieliska tādam/šitādam darbam, bet gan suns ir tāds, ar kuru tu pats vari sadzīvot.
Un tāpēc man ir lendzīrs, nevis borderkollijs :alinji:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 20 Oct 2017, 16:57

pixy wrote:
Imagine wrote: ikvienam suns vispirms ir jāizvēlas nevis tāpēc, ka šķirne ir lieliska tādam/šitādam darbam, bet gan suns ir tāds, ar kuru tu pats vari sadzīvot.
Un tāpēc man ir lendzīrs, nevis borderkollijs :alinji:


Es šo, pirmoreiz dzirdot, tieši par tevi iedomājos. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Māra » 20 Oct 2017, 18:25

Imagine wrote:bet vēl vienam Smaidiņam sadūšoties vajadzēs laiku.

Kkā nepierakstīju, bet tieši padomāju, ka tikai tapēc, ka ja tu tiktu galā, nenozīmē, ka tu gribētu un tas būtu suns tavai sirdij. Tas vairāk laikam kā kompliments bija domāts, ka tu varētu saprast saluki. :roze:

madja wrote:nu, es arī varētu būt saluki, jo man arī nepatīk tumsa, ēnas, spilgtas gaismas, mašīnu trokšņi un smakas :D

:kanepe:
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby nezinīte » 20 Oct 2017, 18:28

Ak, es tagad domāju, cik es gan esmu bijusi vieglprātīga, izvēloties vienkārši smukāko kucēnu patversmes voljērā... Bet ko gan es iesāktu bez savas Rozes.
nezinīte
Puppy
Puppy
 
Posts: 144
Images: 12
Joined: 08 Aug 2017, 15:14

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby dresetajs » 20 Oct 2017, 21:11

Imagine wrote:
Nesen apmeklēju vienu suņu semināru, kurā vadītāja uzsvēra to, ka ikvienam suns vispirms ir jāizvēlas nevis tāpēc, ka šķirne ir lieliska tādam/šitādam darbam, bet gan suns ir tāds, ar kuru tu pats vari sadzīvot. Tāpēc, piemēram, viņa strādā ar cvergšnauceriem, nevis borderkollijiem, bet man ir Smaidiņš. :)


Ļoti apspriežams viedoklis :) Koks vienmēr ar 2 galiem...

pixy wrote:Un tāpēc man ir lendzīrs, nevis borderkollijs :alinji:


Atgādini sev to treniņos, kad prasi no viņas kā no bordera 8-)

Bet viennozīmīgi - mums sūtīti tie suņi, kuri mums bija vajadzīgi kāda iemesla dēļ. Ne vienmēr mēs to iemeslu saprotam pietiekoši ātri...
User avatar
dresetajs
Veteran
Veteran
 
Posts: 4743
Joined: 15 Jan 2010, 09:45
Location: Rīga, Ķengarags

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 20 Oct 2017, 22:13

Par to koku ar diviem galiem - manuprāt, līdz sporta sunim vajag izaugt un, kad esi izaudzis, tad arī ar to suni labi sadzīvosi, jo pats arī būsi mainījies. Es to drīzāk uztveru kā padomu nestrēbt karstu un padomāt kārtīgi par to, ko tu īsti vēlies. Skatoties uz sevi - man vēl kārtīgi ir jāpadomā. :D

Par mācīšanos - o, jā. Strādājot patversmē, man allaž bija klusa vēlēšanās, kaut ar vienu no suņiem izdotos noiet ceļu no A līdz Z. Palīdzēt, paskolot un pilnībā sagatavot jaunai dzīvei. Laika trūkuma dēļ un tāpēc arī, ka tie suņi visu laiku mainījās, tas nekad neizdevās.

Smaidiņš arī sākotnēji tika paņemts tieši ar tādu mērķi un tagad - gandrīz pēc diviem gadiem - ir skaidrs, ka tas ir smags darbs un viss vēl turpinās. Ar viņu es esmu iemācījusies savākties un būt ļoti pacietīgai, būt radošai, lai suņa ikdiena būtu kas vairāk nekā tikai gulēšana un pastaigas, kā arī nepadarīt viņu par vienīgo iemeslu, kāpēc iet cilvēkos un vispār kaut kur vienai pašai doties, jo viņš, lai cik labs un apņēmīgs būtu, visur vienkārši nespēj turēt līdzi un dažreiz pat arī nevēlas nekur doties. Ar viņu vien jau izpratne par suņiem ir kļuvusi dziļāka un citādāka, un, kad būs doma par nākamo četrkājaini, es varēšu meklēt pavisam citā līmenī - kādu, kuram es šobrīd vai pirms pāris gadiem nebūtu bijusi gatava, jo prasības pret sevi un apstākļiem, kādi būs jānodrošina, ir augušas.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 25 guests

cron