Mio, manu Mio!

[Imagine]

Man reiz teica, ka, lai pārietu uz RO-1 klasi, debitantos vismaz vienreiz ir jāiziet pēc RO-1 klases prasībām. Tad arī zini, ka esi gatavs.

[Olive]

Ak jē, izrādās, ka es ar redzēju slaveno suņu foruma Mio dzīvajā. Nu labi, to es sapratu tad, kad visus dalībniekus sauca apbalvošanā un noskaidrojās, ka Spīgana ir aizbraukusi mainīt riepas bet tad, kad mana meita sajūsminājās par smuko klēpī ielecienu pēc trases (mamma, šitas mums noteikti jāiemāca Čārlijai!), tad pat prātā nenāca, ka tas ir TAS JRT.
Man gan ir sarežģīti atpazīt cilvēkus, pat tādus, ko esmu dzīvajā redzējusi, kur nu vēl no foruma. Pixy gan atpazinu, kad viņa atnāca parunāt, toties par sievieti, ar ko pirms mēneša sēdējām blakus sapulcē, līdz pat šim rītam domāju "Kur gan es viņu esmu redzējusi"

[Spigana]

Jā, mums diemžēl sanāca tāds saspringts grafiks un apbalvošana sagaidīt vairs nevarējām.
Un es arī tikai vēlāk iedomājos, ka forumā taču figurēja Olive, kas pieteikusies sacensībām, bet nav ne jausmas, kas tas dzīvē par cilvēku.

Ieleciens klēpī man arī mīļš triks - dikti ērti man.

[Olive]

O, es biju ar (salīdzinoši) mazu, melnu kucēntiņu, kurš noteikti labprāt iemācītos lekt klēpī, bet nedomāju vis, ka es tos 14 kg gribu ķert

[SantaP]

Spīgana, apsveicu ar lielisko startu rallijā un Mio acīmredzamo progresu. Jūsu otro iznācienu vakar noskatījos dzīvajā. Iespaids bija labs, Mio strādāja ar patiesu interesi un aizrautību. Ja gribi zināt, kurās vietās bija kļūdas, tad FB palūdz organizētājiem, lai atsūta jūsu novērtēšanas lapu, tad pēc video varēsi paskatīties, kur konkrēti ir bijuši misēkļi, par kuriem noņemti punkti.

Vakardienas pasākums vispār bija dikti patīkams. Viss bija ļoti labi un raiti noorganizēts (gandrīz vai nokavējām savu startu). Daudz pozitīvi noskaņotu cilvēku ar foršiem suņiem. Debitantu grupā tak vispār cīņa gāja par katru punktu un sekundi. Mūsu suns ar bērnu arī labi nostartēja, jāatzīst gan, ka trase bija viegla, bet tāpat prieks bija liels.

Un priecē, ka rallijs paliek populārāks (un atsevišķa rallija tēma forumā ar tā noteikumiem, kad tie būs gatavi, nudien būtu noderīga). Šis tomēr ir tāds demokrātisks un suņu saimniekiem draudzīgs sporta veids, kurā katrs var startēt atbilstoši savam līmenim un spējām. Vakar uz laukuma varēja redzēt daudz un dažādus suņus - gan šķirnes, gan bezšķirnes, gan lielus, gan mazus. Jāpiekrīt dresētājai, ka rallijs ir diezgan praktisks sports, un dažus tā elementus var labi izmantot sadzīvē.

[Spigana]

SantaP, paldies! Jūsu jaunkundzei arī vēlreiz sveicieni - pirmā vietā pret tādiem konkurentiem ir visnotaļ iespaidīga.

Jā, es tieši sacensībās nopriecājos, ka arvien vairāk parādās arī maza izmēra suņi. Man īpaši patika viens pāris, kas no Lietuvas atbraukuši - vīrietis lieliski startēja ar maza izmēra (man šķita, ka mazāka par Mio) bezšķirnes sunīti nu tā, ka vienkārši bauda skatīties, viņiem bija brīnišķīgs acu kontakts un "blakus" tāds, ka zaļš aiz skaudības var palikt. Patiesībā beigās nobrīnījos, ka viņi palika tikai 5. vietā (kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc sāku interesēties par konkrētiem vērtēšanas kritērijiem - kopiespaids sacensībās ļoti bieži ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko uzrāda objektīvi savākti punkti).

[SantaP]

Paldies! Konkurenti laikam bija mazliet vieglprātīgā noskaņojumā, jo citādi jau sasistu mūsējo lupatās.

Man arī prieks, ka rallijā piedalījās un arī ieguva labas vietas vairāki mazie suņi. Viens no populārākajiem mītiem sabiedrībā, kuru man bieži nākas dzirdēt ir, ka mazie suņi esot glupi un neapmācāmi. Problēma jau ir tur, ka bieži vien viņus neviens nemaz neapmāca, pat ja arī dažas šķirnes šajā ziņā ir pietiekami spējīgas. Tāpēc labi, ka ir iespēja parādīt arī mazo suņu sasniegumus. Un vislielākās grūtības mazo šķirņu apmācībā, kā jau te daudz ir runāts, rada galvenokārt tā trakā locīšanās mācību procesā, nevis kas cits.

[Bonny Rain]

Man arī prieks, ka rallijā piedalījās un arī ieguva labas vietas vairāki mazie suņi. Viens no populārākajiem mītiem sabiedrībā, kuru man bieži nākas dzirdēt ir, ka mazie suņi esot glupi un neapmācāmi. Problēma jau ir tur, ka bieži vien viņus neviens nemaz neapmāca, pat ja arī dažas šķirnes šajā ziņā ir pietiekami spējīgas. Tāpēc labi, ka ir iespēja parādīt arī mazo suņu sasniegumus. Un vislielākās grūtības mazo šķirņu apmācībā, kā jau te daudz ir runāts, rada galvenokārt tā trakā locīšanās mācību procesā, nevis kas cits.

[Spigana]

Brīvdienas ir paredzētas izklaidēm. Suņu izklaidēm, protams.
Šodien Mio, Dobija, Rūsa un Kajs kaut kur cilvēkiem maisoties pa vidu devās uz Lilastes karjeru izbaudī smiltis, vēju un brīvu izskriešanos. Suņi sajūsmā par stundu brīvības, es savukārt priecīga par to, ka visi forši sadzīvoja un Mio pat savu pakaļismu drusku piebremzēja attiecībā pret Dobiju. Joprojām man gribētos redzēt vairāk skriešanu un mazāk gremlinu izlēcienus, bet citādi viss forši. Patiesībā tik forši, ka atpakaļceļā visi četri suņi rāmi dalīja auto bagāžnieku un neviens nevienu nenobradāja. Un vēl pilnai laimei lietus, kas mijās ar sauli nodrošināja fantastiskas gaismas bildēšanai un ir pienākusi retā reize, kad man pašai nudien patīk sabildētais.

Mazāk patīkama bija tā daļa, kur satikām svešiniekus. Skaidrs, ka svētdienā atrast brīvu vietu pie dabas ir grūti, es arī pa ceļam drusku baiļojos, ka varbūt karjers jau būs aizņemts un viss mūsu skaistais izskriešanās plāns pajuks. Bet neko, aizbraucam uz karjeru, snaiperi no krūmiem neuzglūn, noamldījušies mežā gājēji arī ne; laižam suņus. Pēc laika ar kvadracikliem un močiem pāri kāpām atdragā kompānija, bet šie vismaz pieklājīgi nostājas maliņā skatās un gaida, ko mēs darīsim. Suņi kāpas un peļķezerus jau iemēģinājuši, nolēmām, ka mēs varam paieties pa mežu un smilšu kāpu atstājam motorizētām izklaidēm. Suņi tusē pa mežu, ejam pa ceļu, kad piepeši dzirdam - motorizētajiem kāpa laikam beidzot apnikusi, tagad šamiem vajag mežu iekarot. Bāc, nu stulbi, bet okei, palaižam garām laimīgi bez ekscesiem un pašas ar suņiem dodamies atpakaļ uz kāpu. Tusiņš turpinās. Paiet laiks, piepeši pāri kāpām uzrodas vēl viens motorizēts tandēms, šoreiz abi uz močiem. Viens apstājas netālu no mums, otrs vispār nepiebremzējot turpina dragāt pa kāpām mums apkārt, man nebija milzu pārliecības, ka viņš tai brīdī mūs vispār redzēja, nerunājot par to, ka suņi, protams, skrien bez pavadām. Atsaucam suņus, visus saliekam pie pavadas, pa to laiku beidzot arī otrs motociklists atcerējies, kā darbojas apstāšanās mehānisms. Eju jautāt, vai viņam tiešām šķiet normāli braukt virsū cilvēkiem un suņiem, un šamais piepeši sāk dirst, ka viņš jau te esot tikai piestājis malā, lai apskatītos, vai viņam netraucēsim un kad iesim prom, un vispār ja jau mums esot tādi agresīvi suņi, kas gribētu skriet pakaļ mocim, tad taču viņš esot apdraudēts! Bļ$%*#$&*#&^&#$^*, jo dragāt pa smiltīm skaitās "apstāties un paskatīties" un ir tik loģiski provocēt suņus, ja šķiet, ka tie ir agresīvi. Neatceros, ka man kādreiz dzīvē būtu tā gribējies kādu atspārdīt. Pat ciema antiņam ir skaidrs, ka brīvi skrienoši suņi ar močiem kopā neder un ja jau noskatītā vieta ir aizņemta, vācies prom, velns tevi rāvis! Es ar savu suni citiem virsū nelienu, nelaižu viņu skriet tapat vien, kur citi dara savas lietas, bet citiem nez kāpēc šķiet, ka pie mana suņa gan drīkst līst klāt un uzvesties, kā vien ienāk prātā. Uhh, sapņoju par laiku, kad pie mašīnas brīvi tikšu darbdienās un suņu izklaidēm veltīsim laiku, kas brīvs no saskares ar cilvēkiem.

Bet atgriežoties pie pozitīvā: bildes.

Pirmais suns uz Marsa.


Zvaigžņots sapņu suns.


Pat gremlins un elfiņš būs iemācījušies sadzīvot.




Un abi brāļi arī demonstrēja burvīgu savstarpējo sapratni.


Yep, Mio var nopeldēties arī pļavā.


Es joprojām esmu pārliecināta, ka Dobija ūdenī trāpīja kļūdas pēc.






"Grrrr!" "Pati grrrrr!" "A man viss forši!"


Mio un saluki tandēmu mīļākais sporta veids - sinhronā skriešana.




Pat Mio āda netiek līdzi Mio ātrumiem.




Rindiņā pēc auguma.


Mans smieklīgais trusītis.






Māsa demonstrē suņu meistarību.

[Māra]

Paldies par burvīgo kompāniju un tikpat lieliskajām bildēm. Dievīgi māsa ar suņiem skrēja
Kuču zobi arī iespaidīgi.

[Teodors]

Man skauž. Un pietrūkst mana suņa.

[Spigana]

Es jau ceturto gadu pēc kārtas savā grāmatu blogā aicinu visus novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu un katru gadu šai akcijai nobildēju jaunu bildi. Šogad nolēmu, ka akciju reklamēt varētu Mio.



Un pati akcija te: http://spigana.spektore.lv/2017/11/01/novembri-jalasa-latviesi/

[SantaP]

Forša bilde. Un ko Mio lasa?

[Imagine]

Ļoti simpātiska fotogrāfija!
Par latviešu grāmatas lasīšanu būs jāapdomājas, jo es tāpat, uz darbu šurpu turpu braukājot, mēnesī "apriju" ļoti daudzas grāmatas.

[Spigana]

Šodien ēdienkartē – garš random ieraksts par Mio un Spīganas progresu treniņos

Agility sacensības joprojām neskrienam, jo novembra sākumā vēl nejutos gatava (jā, tieši es, nevis Mio!), savukārt decembrī nebūs nevienu ērtu sacensību, uz kurām es varētu tikt, tad nu sacensību sezonu atsāksim janvāra sākumā; būs viens izņēmums treniņsacensību izskatā, bet tas man īsti neskaitās.

Tā kā sacensības neskrienam, nekādu reālu progresu agility vēl novērot nevaru, bet pēc sajūtām šķiet, ka viss strauji iet uz labo pusi. Agility treniņos man trenere ir izsniegusi jaunas instrukcijas un jau kopš oktobra treniņus skrienam drusku citādi, kas ir – trasē Mio neaizrādu par kļūdām vispār, jo 99% gadījuma tā vienalga ir mana kļūda un tieši kļūdu labošana Mio sāka radīt gļukus. Tā vietā, lai uzreiz labotu kļūdu, izskrienam tuvākos šķēršļus ārpus secības un organiski atgriežamies pie tā šķēršļa, kur bija kļūda. Man šis ir drusku sarežģīti, jo ir jāspēj uz sitienu improvizēt un atrast jaunu “trasīti”, toties Mio viss patīk un izskatās, ka viņa atgriežas arvien lielāks azarts par agility.

Nesenāks jaunums – pēc trases Mio slavēju nevis ar kārumiem, bet supermantu. Paklausības treniņos trenere man aizrādīja, ka Mio vispār krietni vairāk motivējas ar bumbiņu, nevis kārumiem, kas man nebija jaunums, bet man pašai nebija ideju, kā to izmantot dzīvē, jo bumbas mētāšana novērš Mio uzmanību no manis, plus viņa mēdz uzvilkties. Pēc treneres ieteikuma uzpinu Mio mantu, kur vienā galā ir bumbiņa, bet otrā galā plēšamā aukla, attiecīgi tagad spēle ar bumbiņu notiek vairāk kā vilkšana, kas ir izcili piemērots variants Mio.

Paralēli agility katru nedēļu ejam uz paklausības treniņiem un man beidzot pieleca, ka patiesībā jau man vajadzēja nevis paklausības trenēšanu kā tādu, bet gan profesionālu cilvēku, kas sakārtos manas un Mio attiecības. Tieši ar to šobrīd nodarbojas Karīna un vismaz ikdienā man progress šķiet fantastisks. Jau minēju, ka Karīna ar tās pašas bumbiņas palīdzību 5 minūšu laikā atrisināja problēmu, ka Mio negrib gulties, esam piestrādājušas pie vēl citām problēmām. Viena lieta – Mio nedošanās rokās. Mio mēdz būt tā, ka viņa it kā ir atsaucama un it kā atnāk pie manis, bet turas to pāris soļu attalumā, lai viņai fiziski nevarētu tikt klāt, neņemtu rokās un neliktu pie pavadas utt. Es ar šo esmu drausmīgi mocījusies un notērējusi labi daudz nervu, un vienā no treniņiem sanāca netīšām šo nodemonstrēt Karīnai. Viņa šausmās saķēra galvu, paziņoja, ka tā taču nedrīkst un ķērās klāt risinājuma meklēšanai, ātri nonākot atpakaļ pie spēles ar bumbiņu, bet ar ekstra noteikumiem man (īsumā – man ir divas bumbas, metu Mio vienu, viņa atnes atpakaļ, labprātīgi izlaiž no zobiem, ļaujās manai glaudīšanai un tikai tad metu otru bumbu un tā tiek mainītas bumbas). Šis mums prasīja nedēļu darba katru dienu pa kādai pusstundai un rezultātā man ir suns, kas atsaucoties atskrien tieši pie manis un dodas rokās. Savukārt šobrīd mājās strādāju pie tā, lai pildot “kompleksu” (guli, sēdi, stāvi) Mio nekustētos no vietas, arī pēc Karīnas metodēm. Kopumā – Mio progresē vienkārši fantastiskos ātrumos.

Bet mana lielākā atklāsme pa šo laiku ir: Jautājums nav par to, vai no Mio var uztaisīt sportistu, bet gan vai sportistu var uztaisīt no Spīganas. Esmu atklājusi milzīgus robus savās zināšanās par suņu audzināšanu un arvien biežāk domāju par to, ka suņu saimniekam pirms došanās uz treniņu ar suni prasītos teorētiska nodarbība, kurā tiek apskaidrotas mācīšanas metodes, attieksme pret suni utt. Protams, es ar Mio esmu gājusi uz treniņiem kopš kucēna vecuma un bez tā visa nezinu, kur mēs būtu likušās, bet man ar suni tomēr ir jāstrādā katru dienu arī mājās, tur man treneris blakus nestāv un kļūdas nelabo, problēmas neredz. Diezgan daudz ko man nav izdevies iemācīt Mio vienkārši tāpēc, ka es nepratu mācīt un neredzēju veidus kā labot kļūdas.

Ar sevi šobrīd strādāju pie divām lietām. Pirmkārt, mācos būt interesantāka Mio. Padomājot par mūsu ikdienu secināju, ka Mio patiesībā spēlējas un dauzās tikai ar manu vīru, es tikai baroju un trenējamies, savukārt brīvās pastaigas vakaros jau Mio neuztver kā “dāvanu” no manis. Tad nu pievēršu uzmanību tam, lai katru dienu es būtu paspēlējusies ar Mio papildus tam, ka mājās faktiski katru dienu 5-15 minūtes pastrādājam. Otra lieta – mācos atpazīt terjerismus un neļaut sunim man kāpt uz galvas. Mācos atpazīt tās reizes, kad Mio tiešām nesanāk un nevar, no tām reizēm, kad Mio vienkārši negrib; mācos Mio pierādīt, ka mani ir jāklausa un punkts. Šī man ir absolūti sarežģītākā daļa, ar ko man personīgi ir grūti tikt galā, bet kaut kā cīnos uz priekšu un izskatās, ka progress ir. Kaut vai tāda elementāra lieta – man izdevās Mio vienatnē nogriezt nagus.

Īsāk sakot – cīnāmies par labāku dzīvi kopā un progress arī ir.

[Bonny Rain]

Malači! Ir tik patīkama tā sajūta, kad redzi, ka ir progress! Iedvesmo turpināt.

[nezinīte]

Dažs problēmas tādas drusku pazīstamas izklausās...
Tas forši, ka viss iet uz labo pusi! Man jau liekas, ka jūs vispār esat tik krutas ar savu sportošanu. Bet nu vienmēr ir, kur augt, tas labi.

[Spigana]

Es šodien uztaisīju drausmīgi garlaicīgu video par to, kā Mio mācās kompleksu un cik milzīga nozīme ir apmācības metodēm. Mio ar kompleksu visu laiku bija problēma, ka viņa tirinās apkārt un neizpilda komandas uz vietas; savukārt komandu "stāvi" es vispār viņai īsti pat mācījusi nebiju, to sāku darīt kaut kad tikai oktobrī. Prasīju trenerei, ko darīt ar to tirināšanos apkārt un kā panākt to, lai suns paliek uz vietas. Trenere man ieteica divas metodes, manis izvēlētā laikam nebija viņas pirmā izvēle, bet šo izvēlējos tāpēc, ka citu triku mācot jau biju ielikusi pamatus, attiecīgi uzreiz var ķerties pie darba. Principā ideja vienkārša - Mio ar pakaļkājām uzkāpj uz grāmatas un izpildot komandas nedrīkst no tās nokāpt. Es reāli biju šokā par to, ka jau ar pirmo piegājienu, kad šo mēģinājām, bija mega rezultāts. Mio ar pirmo reizi saprata, ko no viņas grib, apkārt nestaigā, daudz mazāk norauj komandas, nesankcionēti pieceļoties, un pat komandu "stāvi" piepeši prot! Mī šokā.
Protams, ar palīglīdzekļiem parādās nākamā problēma - kā vēlāk no tās marķējošāš grāmatas atbrīvoties? Visticamāk, ka nāksies vien man klausīt trenerei un to gramatu upurēt, palēnām plēšot ārā lapas un samazinot tās augstumu, lai cik sāpīgi man tas neizklausītos. Bet ar Mio vispār ir tā, ka viņa ļoti ātri apgūst jaunas darbības, bet šausmīgi ilgi velkas to nostiprināšana un ģeneralizācija uz dažādiem apstākļiem un bez palīglīdzekļiem. Bet nu labi, jāsteidzas man nekur nav, mājās šo darām katru dienu, gan jau palēnām kaut kur nonāksim. (Video filmēšanas brīdī ar jauno metodi esam strādājušas precīzi 2 nedēļas. Intereses pēc nolēmu pamēģināt, vai kaut kas strādā arī bez marķiera, bet bez tā reāli nekāds progress šobrīd nav.)

Video var superīgi redzēt to, cik ļoti vieglāk Mio ir izpildīt kompleksu ar marķieri, pat baisā nonstop pīkstēšana (kas ir jauna problēma kopš Rumānijas ceļojuma) izbeidzās, plus momentā palielinās attālums, kādā Mio ir gatava strādāt. Diemžēl video var arī lieliski redzēt to, cik neprecīzi strādāju es. Komanda ar žestu un verbālā komanda gandrīz nekad nav reizē (var redzēt, ka Mio jau reaģē uz žesta komandu, kamēr es vēl tikai saku verbālo), klikeris ir pavēlu, plus dažkārt es Mio apbalvoju par to, ka viņa no guļus pozīcijas uz sēdus pozīciju aizgāja drusku caur "stāvi". Īsāk sakot - ak vai, dikti jāturpina pie sevis strādāt.

[madja]

Meja

man,piemēram, liekas apbrīnojami tā Mazās Pakaļas un grāmatas sadaļa, jo Bertas rear end awareness ir zero, un man pagaidām nav pacietības pieticis iemācīt ko vairāk,kā griezties sāniski,neizkustinoit priekšķepas (un tas IR daudz priekš mums )

tā sava ķermeņa apzināšanās pāra divkājainajai daļai ir vēl sarežgītāka; viens ir saprast,ko dari nepareizi, pavisam kas cits- izlabot. gan to,ka komanda pirms žesta, gan klikšķi pareizajā laikā un nenoklikšķināt pie nepareiza izpildījuma. Es Bertu uz konusu sūtu ar baisu klanīšanos uz priekšu, Lauma mani katru reizi lama, bet nekādas jēgas, klanos un klanos, tas ir tik dziļi iesēdies - ļaunākais,ka vienu reizi izdevās nepaklanīties un suns gandrīz nesaprata komandu...

p.s. forši,ka jums ar Karīnu tik sekmīgi!

[Spigana]

Madja, pie rear end awarness es kaut kādā brīdī baigi apzināti sāku strādāt. Nevarētu teikt, ka ir super progress, piemēram, uzkāpt ar priekšķepam uz objekta un griezties uz riņķi tikai ar pakaļkājām Mio var tikai pāris knapus soļus un nekur tālāk netiekam. Toties kāpt uz grāmatām gan viņai jau no paša sākuma patika (tas bija sākums tam, lai iemācītu stāvēt uz priekšķepām).
Galvenokart ar šo gribēju strādat priekš agility, bet arī Mio tas forsi nodarbina un viņai ir ļoti, ļoti daudz jādomā, lai spētu izdarīt lietas ar pakaļkājām.

Jā, savukart ko lai iesak ar to divkāja tizlumu gan es nezinu