Rūsa jau atkal 2ais Vairs jau nav vietu, kur lielīties un gan jau visi tāpat zin, bet nu dikti gribas vēl, tādēļ ielikšu arī te. Jo nu sprāgstu no lepnuma par savu saluki.
Tātad - nedēļas nogalē 4. un 5. novembrī notika Rudens kauss 2017 Inčukalnā. Jāpiebilst, ka zirgu manēžā, klātā ar smiltīm. Jau zināju, ka šis ir tikai eksperiments, jo normāli Rūsam uzkāpjot uz smiltīm ieslēdzas ālētājs. Atslēdzas prāts, ieslēdzas tuksnesis un senči. Pat ejot pa ielu pilsētā, ja kaut kur remonta nolūkos izbērta smilšu kaudze, ja Rūsa uz tās trāpās, aiziet ballītē!!
Tad nu gatava visam, braucu uz Inčukalnu startēt.
Sestdiena, 04.11.
Lai gan biju nolēmusi turēties pie jaunās taktikas
izmests no laivas, tad pēc trases iziešanas sapratu un pēc sava suņa uzvedības jutu, ka būtu labi aiziet uz treniņbarjerām un viņam atgādināt
riņķī un
tik-takus.
Joprojām rokas trīcēja par smiltīm un suņa drīzo
Ku-Kū un manis pazemošanu publiski, plus tas viss vācu tiesneses priekšā.
LIELS bija mans pārsteigums, kad 1. trasi Rūsa... noskrēja! Startēja,
nezūmoja un finišēja, kā rādu. Un pat bez neviena soda punkta. Mūsu pati pirmā tīrā sacensību trase agility! Pietam SMILTĪS!! Tas nekas, ka lēni un bik jau jutu, ka suns knapi valdās, lai neaizskrietu patrakot. Visu izdarīja godam, ņemot vērā cik tomēr stresaina ir apkārtējā vide ar kaudzi rejošu suņu, zirgu smaržām un viss nezināms.
Labi arī, ka rezultātus uzzin, kad visi noskrējuši visu. Citādi nākamajam skrējienam uzliktu milzu spiedienu un stresu (vēl lielāku par jau esošo) - izrādījās, ka pēc pirmās trases rezultātiem esam otrajā vietā uz doto brīdi. Bet tā kā A0 rezultātu skaita kopā par abām trasēm, tad beigās palikām bez vietas vispār, jo Rūsa 2. trasē tomēr
iezūmoja, kas arī nebūtu trakākais, bet izdomāja, ka pa ceļam kāda nepareiza barjera jāpārlec. Biju kopumā ļoti priecīga, jo no
zūmija suni ātri dabūju atpakaļ un trasi paveicām ar lielāku azartu Rūsam, nekā pirmajā trasē. Un nu tā, ka ļoti skaisti. Ja neskaita sākumu. Tam visam trakumam, ko biju gaidījusi, sanāca pat ļoti ļoti labi.
Lūk, pāris bildes no sestdienas.
Priecājos, ka esmu pieteikusies uz abām dienām, jo gaidīju, ka 7diena parādīs vai suns pierod pie nepazīstamās vietas, vai tomēr ļoti nogurst un nespēj koncentrēties divas dienas pēc kārtas.
Svētdiena, 05.11.
Starts par stundu agrāk, nekā sestdienā. Visi vairāk noguruši, arī suņi, vēl arī aizdomājos par to, ko iesaka treneri, ka suns jātrenē tajā laikā, kad notiek sacensību starti, bet mums treniņi vakaros... Bet šis tikai tā, piefiksēju, ka par šo aizdomājos. Nekāda doma no tā neiznāca.
Svētdien stress mazāks, bet suns dīdīgāks, izskatās arī pagurušāks. Nu neko. Izklaidēsimies kopīgi, cik nu varam, lai gan man vairākkārt pārmeta "neizklaidētu" seju
Pirmā trase it kā viegla, kas manī iedzen paniku, ka tad jau galīgi noblamēsimies
Jo nu Mērfijs taču. Bet ja neskaita, ka pie katra tuneļa Rūsam 2x bija jālūdz ieiet, tad citādi - pat ļoti skaists starts 7dienai. Un 0 punktu.
Atminos vakardienas pirmo labo startu un otro - ne tik, priecājos par to kas ir un pavisam sašļūku, kad ieraugu otro trasi. Galīgi neviegli. Saļukam tik ļoti pieslēgties... nereāli. Bet nu ļoti interesanta un mums izaicinoša un ar lielu interesi dodos piedzīvojumā ar suni to pieveikt.
Te vēl mazliet jāpiemin, ka ņemu suni pirms otrā starta no auto, vīrs, kurs ar suni bija mašīnā, vēl piebilst, ka nu es galīgi slikta saimniece, suns pārīdējies, mani gaidot, ka man šo laiku vajadzēja pavadīt ar Rūsu, nevis kādu filmēt vai klenderēt apkārt, pārstresojies un bez variantiem - trasi noskriet nespēs.
Tādi taureņi un līksme vēderā sen nebija justa, kad Rūsa šķērsoja pēdējo barjeru. Gandrīz precīzi, ar vienu tizlu mainīšanos, bet bez soda punktiem. (In jour feis, vīrs!)
Divas. Tīras. Trases. Pēc. Kārtas.
Smiltīs.
Whaat?
Nejēdzīgi laimīga es un laikam jau arī pietiekami lepns suns, jo lūk, rezultāts mums izdodas ar pirmo medāli kaklā.
Un es nebeigšu uzsvērt to, ka starp borderkollijiem. Es zinu, ka ne jau visi ir izcili sportisti, bet darba suņi tie ir un tādēļ jo īpašs prieks pjedestālu dalīt tieši ar šiem populārajiem agility suņiem.
Un te bildes no otrās trases.
Piekārtoju ausis. Lai viņam nav iemesls sākt kaut ko uz starta pašam kārtoties, kā viņam nereti tas patīk (viņam ir "starta blusas").
Sēēēēēēēēēdi.....!!
Aiziet!
Abi lidojam!
Tauriņu bilde. Te manī uzsprāgst laimes salūts, jo tā ir pēdējā barjera. Izdevāāāāāās!!!
(Visi foto, izņemot Rūsas pōzbildi - Juris Maurāns.
)
Un lai gan A0 nav pat oficiāla klase, tad milzīgais prieks jau tieši par tām mazajām pašu uzvarām, par ko uzsver
pixy. Tieši tā.
Mums šajā nedēļas nogalē TIK daudz mazo savu uzvaru, ka tā 2. vieta nullītēs kā zelts trijniekos!
Tādi pīrādziņi.