Pakaļa pakaļojasPagājušajā sestdienā sapratu, ka man beidzot skauž tas, ka citi skrien agility sacensības, bet mēs te sēžam mājās, un spontāni nolēmu pārraut mūsu sacensību pauzi - šodien skrējām Tartu. Nu, cik nu skrējām.
Īsumā - Mio gļuks ar apstāšanos trasē nekur nav maģiski izgaisis.
Bet nav arī tā, ka šī pauze mums neko nebūtu devusi, un galvenās izmaiņas ir manā galvā. Kaut kādā mērā pateicoties grāmatai "In Defence of Dogs" (par to rakstīšu atsevišķi) un vēl lielākā mērā pateicoties divām lieliskām trenerēm, kas ar mums pacietīgi strādā, esmu šo to salikusi pa plauktiņiem savā galvā un man pēc tādām trasēm kā šodien vairs nav vēlme nokārt ķepiņas un suni atdot pirmajam pretimnācējam, tā vietā ir gandrīz vai azarts atkost, no kurienes radies tas dīvainais apstāšanās gļuks un kā to risināt vai sliktākajā gadījumā apiet. Un papildus šim, es spēju novērtēt, ka par spīti Lielajam Ļaunajam Gļukam, kaut kāds agility potenciāls mums ir un bija lietas, kas šodien izdevās lieliski.
1. trase. Disks par neizlabotu kļūdu slalomā. Kļūdu redzēju; nelaboju speciāli. Mums ir teorija, ka Mio šausmīgi nepatīk labot kļūdas un tieši pie atkārtojumiem viņa mēdza uzkārties, tad nu jaunā programma ir tāda, ka kļūdas laboju maksimāli maz un slaloma kļūdas noteikti nelaboju. Toties šausmīgi priecājos par perfektām šūpolēm un to, ka Mio skrien ar azartu.
2. trase. Sasodītais gļuks uz slalomu.
Bet toties vismaz perfektas šūpoles un bums, un glīti sanāca pagrieziens aiz barjeras.
3. trase. Šis man bija vissāpīgāk. Mio noskrēja izcilu, perfektu slalomu, zonas bija, pat no pirmā gļuka atguvās, bet nē, nevar pārtirināt savu pakaļu pāri pēdējai barjerai!
Loģiski, ka šos video skatīsimies un analizēsim ar trenerēm, bet pagaidām dažas manas pārdomas pa punktiem visa šī sakarā:
*Mio šo visu nedara man par spīti. Galvenokārt tāpēc, ka suņiem visticamāk nepiemīt emocionālā kapacitāte atriebībai, bet arī tāpēc, ka Mio tai apstāšanās brīdī acīmredzami kaut ko no manis gaida. Viņa neskrien prom, nav citu, interesantāku lietu; viņa skatās uz mani un gaida kaut kādu viņasprāt pareizo rīcību.
*Kaut kādā mērā iespējams, ka Mio galvā pietiekoši cieši nav sajūgusies agility skriešana ar atalgojumu trases beigās. Iespējams (tikai iespējams), ka tas, ko viņa gaida ir bumbiņa, un viņa īsti netic tam, ka trases galā tiešām gaida atalgojums.
*Es neticu tam, ka šis ir stress. Ja tas būtu stress, viņa nevarētu strādāt rallija sacensībās, bet tā nav, pie kam iesildīšanās zonā Mio strādāja vienkārši izcili, pat izturību uz guli uztaisījām pailgu laiku. Un iesildoties stress nav mazāks kā izejot trasē.
*Šie gļuki neceļas no tā, ka mums būtu komunikācijas trūkums. Pēdējā laikā mums ir reti harmoniskas attiecības un mūsu sadzīve ir forša un patīkama. Un, atkārtojoties, Mio trasē ļoti mani vaktē un cenšas visu izdarīt, viņa skatās uz mani, seko manām norādēm līdz brīdim, kad ieklemmējas pilnībā.
*Esmu dzirdējusi versijas par suņiem, kas šausmīgi baidās pieļaut kļūdas, un beigās uzkaras, jo šķiet vieglāk neko neizdarīt, nekā pieļaut kļūdu. Īsti neesmu pārliecināta, ka tas ir Mio gadījums, bet varbūt šī ir izskatīšanas vērta iespēja.
*Pastāv iespēja, ka Mio īsti nav spējusi ģeneralizēt agility apmācību un savā prātā īsti nespēj pārnest treniņu pareizo uzvedību uz sacensībām. Šādā gadījumā vaina teorētiski varētu būt tanī, ka treniņi pārāk maz atgādina sacensības. Teorētiski var arī gadīties, ka šādā gadījumā visu atrisina pacietība un turpināšana regulāri braukt uz sacanesībām, bet mani satrauc tas, ka es trasē esmu bezspēcīga un nevaru piedāvāt Mio citu motivāciju kā vien komandas un uzslavas.
*Pieļauju iespēju, ka Mio atslēdzas brīdī, kad es apstājos, bet par šo neesmu baigi pārliecināta, jo video izskatās, ka 2. trasē pie slaloma viņa apstājas drusku pirms manis.
Drusku jau mani dzen izmisumā tas, ka kaut kur Mio galvā ir kaut kāda klemme, ko es nespēju saprast un atrisināt, drusku tā kā ir sāpe par šo visu, bet es beidzot esmu iemācījusies nevainot suni. Meklēsim risinājumus, apkārtceļus un šobrīd esmu gatava mēģināt un testēt visdīvainākās versijas.