Šodien atkal skola. Nu lūk, es jau stāstīju, ka beidzot suns pats ielēca mašīnā. Tad nu šoreiz bija pat tā, ka nemaz nepaspēju sakārtot sedziņu uz sēdekļa, kad jau lēca mašīnā. Nu tas viss par suni, kas vēl pirms mēneša bēga no mašīnas (kad saprata, ka būs jābrauc) un bija ienesams ar varu.
Bet atkal turpinājās pavadas vilkšana un nereaģēšana uz “blakus”. Mājās mums iet puslīdz ciešami, bet uz laukuma ir jāinteresējas par visu citu. Trenere man rāda, ka es kaut kā tur nepareizi kārumu turu un ko tur (“jūs viņu ieinteresējiet, piedāvājiet iet ar jums”), bet kāda tam nozīme, ja viņa jau iet tam kārumam pa priekšu un vispār neskatās uz viņu. Kad gājām atpakaļ uz mašīnu (šī atkal velk), es izlēmu tā – vot stāvēšu uz vietas, kamēr tu vilksi. Nu un tad tā arī notiek – es stāvu, Roze velk. Nu un cik tad ilgi mēs tā māžosimies uz autostāvvietas laukuma? Neko darīt, bija vien jāiet.
Toties ļoti labi pildīja daudzas citas komandas, par ko dabūjām uzslavu. Bet nu kas ir ar to iešanu, kā jāiet, tā uzmanība visur citur, tikai ne uz paklausību. Interesanti mums gāja ar “nedrīkst”. Trenere katru reizi dara tā – dod sunim pirmo kārumiņu, to viņš var paņemt. Tad dod nākamo un saimniekam jāsaka “nedrīkst” un par komandas izpildi jāiedod cits kārums. Nu lūk, un kad atnāk līdz mums, tā trenere dod to pirmo kārumiņu, bet Roze jau zin – ā, šitā bija vieta, kur tipa nedrīkst, bet pēc tam vienalga dabū. Nu un viņa griež jau galvu prom un no treneres neņem. Ļoooti labi tas esot, lai es viņu apbalvojot. (Tikai neprasiet, kā mums iet mājās, kad kaut ko patiešām nedrīkst.)
Nu jā, vārdu sakot, ir jomas, kur ir progress, un ir jomas, kur iet uz leju - viss ir līdzsvarā. Suns ir gudrs, bet saimniecei gan reizēm nepielec.