kam jau uzvaras,kam korgijs...
Bertai - Ošņai tur bija ļoti grūti strādāt, smiltīs kautkas šausmīgi vilinošs smaržoja, bet man nudien jāatkārto vecu vecais teiciens par pieredzes noderīgumu.
Pēdējo 3 OBD sacensību bilance ir šāda:
1) Grobiņā B,pārlecot barjeru, aizgāja apostīt blakus augošo priedeskrūmu (ok,tas tiešām bija tuvu, bet...)
2) septembra sacenēs B uz piesaukšanu nobīdījās no taisnes par metru/diviem, lai apostītu lielu baltu pavilnas kušķi, kas mētājās zālē, pēc tam,man neko nesakot, smuki turpināja ceļu un apsēdās blakus
3) Viļņas angārā pie sienām bija izvirzīti kolonnveida balsti, aiz viena no kuriem slēpās cilvēks,kas pie attiecīgā vingrinājuma izlika laukumā barjeru. Nu, un B, pārlecot barjeru, aizskrēja viņam uzriet
varam taisīt totalizatoru, ko viņa izstrādās decembra sacenēs
B un F šobrīd izbrauda,cik jauki ir,ka saimniece atkal uz slimības lapas - suņiem tiek pastaigas GAIŠĀ DIENAS laikā,kas pie strādājošiem saimniekiem ir ļoti reta parādība. un pārējā laikā vārtās kopā ar mani pa gultu, laime pilnīga.
šodien staigājot un kaifojot par sauli, pie sevis nosmējos,ka uz mani ir attiecīnāms teiciens par bezsmadzeņu obejktu pavadas galā. nu, nevis tāpēc,ka esmu diezgan apdullusi no muguras zālēm
bet dēļ Frīdas. esmu pilnībā nodevusi viņas ķepās grožus pār pastaigām un mēs ejam tur, kur viņa izdomā. tam,protams, ir praktiskas dabas attaisnojums- es ļauju viņai izvēlēties, jo tikai viņa pati zin,kā jūtas. tāpat jau ir dienas, kad atnāk mājās pieklibodama, jo ir sevi pārvērtējusi, taču man gribas domāt,ka mēs tiešām staigājam tik,cik viņai tai dienā ir iekšā - jo nereti pastaiga ir tikai viens kilometrs jeb viens kvartāls un viss, un citreiz pusčiekurkalnam apkārt; tas,kas mani fascinē ir - kā viņa izvēlas dažādus maršrutus, lai nedēļas laikā nosegtu rajonu
("izvēlas"notiek tā -pie krustojuma viņa vai nu nogriežas ap stūri, nešķērsojot ielu, vai arī apstājas virzienā,kurā grib doties un skatās uz mani,gaidot atļauju iet pāri)
Var jau būt,ka citiem tas ir normāli; es gandrīz 7 gadus pastaigās gāju pēc principa- es eju raitā solī,suņi diebj līdzi, ar ātrumu 4-5km stundā. tagad mēs apstājamies izlasīt visas nepieciešamās ziņas,rekords ir 30 minūtes ap kvartālu
mīnuss pie slimības lapas dēļ muguras ir sadarbošanās ar mazizmēra suni - grūti spēlēties, īsti negribas mācīt sunim lekt augšā,lai es varētu paņemt mantu
Bertai ir nostiprinājusies pārliecība,ka strādājot viņai pienākas pa knipucītim paikas UN spēlēšanās. Tā kā mums jau tā ir problēmas ar atdošanu , tad šobrīd sanāk visu atkal bojāt.
(viņa dod, bet ne rokā; jo vairāk es ar to cīnos, jo sliktāk paliek; ar to,protams,varētu dzīvot,ja vien OBD nebūtu tāda lieta kā aports, kuru es nezinu,vai mēs vispārkādreiz iemācīsiemies
)