Rimti arī 2018. gadā
Intereses pēc paskatījos, ko solījos pagājušā gada sākumā, un pārliecinājos, ka, izvirzot mazus un sasniedzamus mērķus, nereti izdodas paveikt mazliet vairāk. Klusais sapnis par paklausības rallija sacensībām tika īstenots ar uzviju - dalību ņēmām 4 un nopelnījām vienu medaļu. Ja paklausības mācīšanos var salīdzināt ar deju, tad šī gada laikā Smaidiņš un es esam sadejojušies drusku labāk, un atliek cerēt, ka deju meistara (lasi - trenera) vadībā, soļus un kustības saskaņosim vēl labāk.
Otrs - nebaidīšanās no plastmasas maisiņiem. Njā... bailes ir tāda interesanta lieta, kuru ārstēšanai vienas formulas visiem nav. Turklāt, ja runa ir par jūtīgu un emocionālu suni, tad jārēķinās, ka laikam jau vienmēr būs tā "pa viļņiem". Kur vienas bailes pagaisīs, tur vieta radīsies nākamajām. Čaukstoši maisiņi vairs nav fobija "nr.1", taču nevaru teikt - tādēļ, ka būtu pie tā īpaši piestrādājuši. Puika pierada. Treniņos, mājās, pastaigu laikā. Pačaukstini, viņš paliek domīgi stāvam, ja troksnis bijis pēkšņs - tad gan atsprāgst pāris soļus tālāk, kā sitienu dabūjis, taču atnāk atpakaļ painteresēties, vai tik tur nav kaut kas ēdams.
Toties šogad viņš pirmo reizi pamanīja, ka ārā uguņo un ka šaušanas troksnis ir kaut kas, no kā jāraustās. Pirms pāris mēnešiem pasāka jūtīgi uztvert tuvu garām braucošās mašīnas, sevišķi vakaros, kad vēl priekšējie uguņi zibinās. Slota ir briesmīga padarīšana, jo galīgi nav skaidra saimnieces grīdas slaucīšanas loģika. Un attiecībā uz viņu - pārdzīvojums ir dziļš - to nevar ar ēdienu nomākt un aizvilināt, tur nevar pateikt komandu vai kā citādi viņu savākt. Ja vieglāk, palīdz emocionālais atbalsts, paņem rokās, draudzīgi aprunājies, izstāsti, ka viss jau būs labi. Tādos brīžos puisis pats tā kā nomierinās, sapurinās un skrien, ar lepni paceltu astīti. Smagākām situācijām zāles es neesmu atradusi, un mani apbēdina tas, ka es vēl neprotu viņam tad palīdzēt.
Bailes savā ziņā ir veids, kā dzīva būtne mācās. Bailes no kaut kā ir kā sarežģīts matemātisks vienādojums, kamēr esi procesā un neredzi rezultātu, ir gan satraukums, gan nemiers, gan puņķi un asaras, bet, kad esi nonācis līdz iznākumam, pēkšņi tev paveras cita pasaule. Tu esi nonācis žoga otrā pusē un vairs neskaties atpakaļ. Smaidiņš un sabiedriskais transports ir vēl viena sāpīga tēma, taču pēc šī gada man ir cerība. 1 no katriem 4 braucieniem tiek aizvadīts mierīgi. Klēpī guļ pie visām miesām trīcoša klimpa sunīša izskatā, bet paiet minūtes un pamazām drebulis atkāpjas. Pabužini galviņu, pie ausīm, pie purniņa - lāgiem nomierinās pavisam. Bailes kā ar roku tiek noņemtas, kad viņam pasaki: "Viss. Kāpsim laukā!" Un puisis priecīgs izlec no klēpja, purinās, staipās, sajūsmināti pauž, ka "redz, es taču esmu palicis dzīvs!" un ir pilnā gatavībā doties dzīvē. Kaut kur mazajā galviņā šis iracionālo baiļu vienādojums tiek risināts, kaut kur ir atrastas pirmās atbildes, pirmie nervu savienojumi, kas ļauj nomierināties un atslābt. Un paies laiks - vienalga vai tas būs vēl viens gads vai vairāki - puika ar šo problēmu būs ticis galā. Jo, tāpat kā mēs cilvēkam, kuram ir bailes no augstuma, nevaram iestāstīt, lai nebaidās, tāpat arī ir lietas, kur sunim ir jāļauj izdomāt pašam. Kad tas ir paveikts - atpakaļceļa nav. Tikai uz priekšu.
Pagājušogad Smaidiņš Jauno gadu sagaidīja aiz dīvāna, šogad slēptuvi atrada vannasistabā zem vannas. Traģikomisks skats - bilde arī, ne tāpēc, lai pasmietos, bet atcerētos. Es sapratu, cik svarīgs jūtīgam sunim ir miers un klusums, un kāds milzīgs kontrasts ir mūsu ikdienas sadzīve ar to ļembastu, kas ir ģimenes lokā, svētkus sagaidot. Jo Smaidiņš nesaprot ne to, ka televizors fonā ļerkšķ, ne to, ka tik daudz cilvēki riņķī, visi kaut kur iet, skaļi runā, trokšņo, durvis virinās, saimniece arī mierā nesēž, nav ne pazīstamo kaktu, ne arī var saprast, kur uz dīvāna piemesties. Nav skaidrs, kāpēc ir jādzied vai kāpēc ārā uguņo un šauj. Mazam sunim milžu pasaulē ir grūti aptvert to, ka ir tik daudzas lietas, kas notiek reizē, un ka netiek dots laiks tās apdomāt un saprast. Un kad "katliņš verst pāri malai", tad drošāk ir nolīst šaurā un tumšā vietā. Jāatzīst, ka laika gaitā tomēr pielāgojies savam sunim vairāk nekā spied viņu pierast pie apstākļiem. Mana vecā Krona paniski baidījās no uguņošanas, un es kopš tā laika uguņošanā nesaskatu nekādu šarmu un skaistumu. Savukārt šodien - mājās atgriežoties - sapratu, ka man - tāpat kā Smaidiņam - daudz patīkamāks ir mājas miers, klusums un rutīna. Varbūt tas nav tikai suns vien, bet vecums arī...
Apņemšanās nākamajam gadam sporta jomā tikai viena - dabūt tos nepieciešamos 90% četrās trasēs, lai pārietu uz RO-1. Un mazāk sēdēt mājās - vairāk doties ar mazo draugu dabā. Viņš tagad ir pilnvērtīgs un aizrautīgs pārgājienu biedrs. Tāpēc otra vēlēšanās - pabūt tur, kur ir skaisti, kur daba dod spēku un kur vēl labāk nekā ikdienā jūti saikni starp savu un suņa Es.
Laimīgu Jauno gadu!