Svētdien Paņevežā skrējām agility sacensības un šoreiz sajūtas otrā dienā pēc sacensībām ir ļoti pretrunīgas. No vienas puses ir tā, ka mēs absolūti negaidīti uzvarējām Open finālu, kas priekš mums ir wow wow wow un sajūsma par šo faktu līst pa ausīm ārā!
No otras puses ir tā, ka mājās apskatījos video, kā skrējām, un patiesībā neko labi es tur izpildījusies neesmu un šoreiz visa uzvara tīri uz Mio pleciem, uz viņas labo noskaņojumu un to, ka patiesībā šoreiz sacensībās bija negaidīti maza konkurence. Bet es kā agility iesācējs tomēr priecājos arī par savu smilšu kastes uzvaru un kausu mājās gramatplauktā ielieku kā atgādinājumu, ka mēs tiešām varam uzvarēt pat finālā, tad jau varam arī daudz ko citu. Ar kaut ko jau jāsāk.
Pašas sacensības mēs aizvadījām uz super pozitīvas nots. Lai arī es jutos diezgan nogurusi pēc pilnas darbdienas sestdien bildējot grāmatu izstādi Ķīpsalā, svētdienā uz Paņevežu braucu ar lielu prieku; ceļš no rīta bija bezgala skaists un aukstums nekaitē, ja sacensības notiek salīdzinoši siltās iekštelpās. Arī Mio šī bija labā diena un pat pēc divarpus stundu sēdēšanas mašīnā palaista brīvi no pavadas viņa uzreiz bija ļoti ar mani un gatava klausīt katram manam vārdam, tāpēc pirms sacensībām viņa dabūja īsu, bet ļoti pozitīvu izskriešanos vietējā pļavā, un pēc tam ar tādu pašu prieku noskrējām arī trases un šoreiz pat kļūdas netraucēja mums procesu izbaudīt.
Un tās sajūtas, kad uzzināju, ka esmu tikusi finālā! Pirms sacensībām gan zināju, ka šoreiz mazas konkurences dēļ ir samērā lielas izredzes tikt finālā, bet mums ar Open trasēm nekad nav veicies, mūžīgi diskojamies un esam totālas atteikumu karalienes. Vislielākās cerības liku uz jumping trasi, bet tur stulbi nodiskojos uz pēdējo barjeru pēc tam, kad trase bija salīdzinoši skaisti noskrieta. Savukārt pēc agility Open trases noskriešanas biju pārliecināta, ka nu jau finālā noteikti netiksim, jo noskrējām ļoti vāji un ar diviem atteikumiem, bet acīmredzot arī pārējiem nebija diez ko veicies, jo agility trasē dabūjām 5. vietu un ar to godīgi atlasījāmies uz finālu. Un tad jau fināla skriešana bija vienkārši bauda. Trase bija brīnišķīga un teju tieši kā priekš mums būvēta, Mio iepriekšējās trasēs bija labi iesildījusies, es jau zināju, ka viņai ir labā diena, un es uz startu izgāju ar pārliecību, ka mēs varam šo trasi izbaudīt bez jelkādām pretenzijām uz jebko, jo man pat prātā neienāca, ka aizskriesim līdz pjedestālam, par pirmo vietu vispār nesapņojot. Jā, konkurence bija maza, bet tomēr finālu skrēja arī bariņš lielisku sportistu, kurus noskriet es nebūtu sapņojusi, bet rezultātā kaut kā sanāca tā, ka Mio bija vienīgā no ātrajiem suņiem, kas ar to trasi vispār tika galā; aiz mums gan bija vēl vairāki suņi, kas trasi noskrēja bez kļūdām, bet viņi saņēma sodu par laiku. Un lai arī nevarētu teikt, ka es skrēju labi, mēs tomēr izcīnījām tīru trasi un sasodīti izbaudījām šo procesu.
Par pozitīvo.
Pateicoties treniņiem pie Karīnas un viņas padomiem, kā strādāt mājās, Mio tagad ir izcila, nu vienkārši izcila izturība uz starta!!!
Video var redzēt, ka pat tad, kad viņa tur totāli negrib sēdēt, tirinās un rej, viņa tomēr neceļās un prom neskrien, un es varu trasē iziet mierīgi un ar pārliecību, ka mans suns ir tur, kur viņai jābūt. Aboslūti fantastiska sajūta.
Forši arī tas, ka lieliski strādā jaunā atalgojuma metode sacensībām un pēc trases Mio neskrien prom no manis meklēt citu izklaidi, bet gaida to savu kārumu somiņu, par kuru zina, ka 100% to saņems. Patīkami, ka nav slaloma gļuku, un vispār tas, ka Mio bija totāli gatava ar mani sadarboties.
Par ne tik pozitīvo.
Par spīti tam, ka esmu ļoti strādājusi pie tā, lai trasē dotu komandas laicīgi, šinīs sacensībās es pamatīgi izgāzos un nevienā no četrām trasēm ne reizi nebija neviena komanda, kas būtu dota gana ātri, lai suns zinātu, kas tagad jāskrien.
Man tāda škrobe par šo, īpaši jau tāpēc, ka Mio bija tik superīga un sadarboties gatava, bet es ņemu un viņu šitā iegāžu.
Principā viņa visas trases skrēja uzmanīgi mani čekojot un mēģinot uzminēt, kas tagad būs jādara, tas nav foršs veids kā darīt agility. Galīgi nejauki arī tas, ka šobrīd ir totāli sabojājusies jebkāda fiksācija uz buma un šūpolēm, Mio pat nedomā tur stāties un pēdējā trasē jau vispār noleca bumu uz sāniem; līdzīgi bija arī pēdējā treniņā. Tiesa gan, arī šī varētu būt novēlotu un nepateiktu komandu vaina, lūkosim treniņos, ko un kā labāk darīt.
Fināla trase. Katastrofāli vēlas komandas un vietā pēc buma gandrīz salažojos, bet tomēr izdevās pēdējā brīdī visu saglābt.
Jumping Open. Par spīti atteikumam un diskam uz pēdejo barjeru, man šķiet, ka šī bija labākā, ko vakar noskrējām.
Agility Open. Tas, ka mēs ar šitā noskrietu trasi vispār tikām finālā, vien jau ir brīnums.
A2 trase. Šo es totāli salaidu dēlī. A2 man bija jāskrien pēc tam, kad biju uzvarējusi finālu, un es jau biju tādā eiforijā, ka nebija sajūtas, ka vēl kaut ko baigi vajag un tā arī aizpeldēju trasē. Mani ļoti izsita no līdzsvara tas, ka Mio neiegāja tunelī (gan jau aizmirsu pateikt komandu, jo šķita, ka ieeja tak elementāra) un pēc tam Mio no buma uzleca man virsū un es vispār izlaidu vienu barjeru un uz beigām drausmīgi sačammājos un nesamainījos pēc kalna. Nevarētu teikt, ka es baigi alkstu pāriet uz A3 šobrīd, bet par šo trasi tomēr škrobe, jo trase bija reti viegla un forši skrienama, mums ar Mio bija visas izredzes izcelt vēl vienu tīru trasi, bet es to visu drausmīgi samačkāju.
Un noslēgumam bilde ar uzvarētaja kausu, sestdien iegūto jaunu grāmatu devu un Mio neizpratnes pilno skatienu par to, kāpēc gan es gribētu sēdēt dīvānā ar tām gramatām, ja šo laiku mēs varētu daudz lietderīgāk izmantot dragājot pa mežu.