Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 01 Jan 2018, 16:33

Rimti arī 2018. gadā

Intereses pēc paskatījos, ko solījos pagājušā gada sākumā, un pārliecinājos, ka, izvirzot mazus un sasniedzamus mērķus, nereti izdodas paveikt mazliet vairāk. Klusais sapnis par paklausības rallija sacensībām tika īstenots ar uzviju - dalību ņēmām 4 un nopelnījām vienu medaļu. Ja paklausības mācīšanos var salīdzināt ar deju, tad šī gada laikā Smaidiņš un es esam sadejojušies drusku labāk, un atliek cerēt, ka deju meistara (lasi - trenera) vadībā, soļus un kustības saskaņosim vēl labāk.

Image
Otrs - nebaidīšanās no plastmasas maisiņiem. Njā... bailes ir tāda interesanta lieta, kuru ārstēšanai vienas formulas visiem nav. Turklāt, ja runa ir par jūtīgu un emocionālu suni, tad jārēķinās, ka laikam jau vienmēr būs tā "pa viļņiem". Kur vienas bailes pagaisīs, tur vieta radīsies nākamajām. Čaukstoši maisiņi vairs nav fobija "nr.1", taču nevaru teikt - tādēļ, ka būtu pie tā īpaši piestrādājuši. Puika pierada. Treniņos, mājās, pastaigu laikā. Pačaukstini, viņš paliek domīgi stāvam, ja troksnis bijis pēkšņs - tad gan atsprāgst pāris soļus tālāk, kā sitienu dabūjis, taču atnāk atpakaļ painteresēties, vai tik tur nav kaut kas ēdams.

Toties šogad viņš pirmo reizi pamanīja, ka ārā uguņo un ka šaušanas troksnis ir kaut kas, no kā jāraustās. Pirms pāris mēnešiem pasāka jūtīgi uztvert tuvu garām braucošās mašīnas, sevišķi vakaros, kad vēl priekšējie uguņi zibinās. Slota ir briesmīga padarīšana, jo galīgi nav skaidra saimnieces grīdas slaucīšanas loģika. Un attiecībā uz viņu - pārdzīvojums ir dziļš - to nevar ar ēdienu nomākt un aizvilināt, tur nevar pateikt komandu vai kā citādi viņu savākt. Ja vieglāk, palīdz emocionālais atbalsts, paņem rokās, draudzīgi aprunājies, izstāsti, ka viss jau būs labi. Tādos brīžos puisis pats tā kā nomierinās, sapurinās un skrien, ar lepni paceltu astīti. Smagākām situācijām zāles es neesmu atradusi, un mani apbēdina tas, ka es vēl neprotu viņam tad palīdzēt.

Bailes savā ziņā ir veids, kā dzīva būtne mācās. Bailes no kaut kā ir kā sarežģīts matemātisks vienādojums, kamēr esi procesā un neredzi rezultātu, ir gan satraukums, gan nemiers, gan puņķi un asaras, bet, kad esi nonācis līdz iznākumam, pēkšņi tev paveras cita pasaule. Tu esi nonācis žoga otrā pusē un vairs neskaties atpakaļ. Smaidiņš un sabiedriskais transports ir vēl viena sāpīga tēma, taču pēc šī gada man ir cerība. 1 no katriem 4 braucieniem tiek aizvadīts mierīgi. Klēpī guļ pie visām miesām trīcoša klimpa sunīša izskatā, bet paiet minūtes un pamazām drebulis atkāpjas. Pabužini galviņu, pie ausīm, pie purniņa - lāgiem nomierinās pavisam. Bailes kā ar roku tiek noņemtas, kad viņam pasaki: "Viss. Kāpsim laukā!" Un puisis priecīgs izlec no klēpja, purinās, staipās, sajūsmināti pauž, ka "redz, es taču esmu palicis dzīvs!" un ir pilnā gatavībā doties dzīvē. Kaut kur mazajā galviņā šis iracionālo baiļu vienādojums tiek risināts, kaut kur ir atrastas pirmās atbildes, pirmie nervu savienojumi, kas ļauj nomierināties un atslābt. Un paies laiks - vienalga vai tas būs vēl viens gads vai vairāki - puika ar šo problēmu būs ticis galā. Jo, tāpat kā mēs cilvēkam, kuram ir bailes no augstuma, nevaram iestāstīt, lai nebaidās, tāpat arī ir lietas, kur sunim ir jāļauj izdomāt pašam. Kad tas ir paveikts - atpakaļceļa nav. Tikai uz priekšu.

Image
Pagājušogad Smaidiņš Jauno gadu sagaidīja aiz dīvāna, šogad slēptuvi atrada vannasistabā zem vannas. Traģikomisks skats - bilde arī, ne tāpēc, lai pasmietos, bet atcerētos. Es sapratu, cik svarīgs jūtīgam sunim ir miers un klusums, un kāds milzīgs kontrasts ir mūsu ikdienas sadzīve ar to ļembastu, kas ir ģimenes lokā, svētkus sagaidot. Jo Smaidiņš nesaprot ne to, ka televizors fonā ļerkšķ, ne to, ka tik daudz cilvēki riņķī, visi kaut kur iet, skaļi runā, trokšņo, durvis virinās, saimniece arī mierā nesēž, nav ne pazīstamo kaktu, ne arī var saprast, kur uz dīvāna piemesties. Nav skaidrs, kāpēc ir jādzied vai kāpēc ārā uguņo un šauj. Mazam sunim milžu pasaulē ir grūti aptvert to, ka ir tik daudzas lietas, kas notiek reizē, un ka netiek dots laiks tās apdomāt un saprast. Un kad "katliņš verst pāri malai", tad drošāk ir nolīst šaurā un tumšā vietā. Jāatzīst, ka laika gaitā tomēr pielāgojies savam sunim vairāk nekā spied viņu pierast pie apstākļiem. Mana vecā Krona paniski baidījās no uguņošanas, un es kopš tā laika uguņošanā nesaskatu nekādu šarmu un skaistumu. Savukārt šodien - mājās atgriežoties - sapratu, ka man - tāpat kā Smaidiņam - daudz patīkamāks ir mājas miers, klusums un rutīna. Varbūt tas nav tikai suns vien, bet vecums arī... :D

Image
Apņemšanās nākamajam gadam sporta jomā tikai viena - dabūt tos nepieciešamos 90% četrās trasēs, lai pārietu uz RO-1. Un mazāk sēdēt mājās - vairāk doties ar mazo draugu dabā. Viņš tagad ir pilnvērtīgs un aizrautīgs pārgājienu biedrs. Tāpēc otra vēlēšanās - pabūt tur, kur ir skaisti, kur daba dod spēku un kur vēl labāk nekā ikdienā jūti saikni starp savu un suņa Es.

Laimīgu Jauno gadu!
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 05 Jan 2018, 20:54

Smaidiņa ofiss

Dažreiz it kā sarežģītām lietām ir vienkāršs risinājums. Droši vien esmu minējusi, ka man mājās pie datora pastrādāt ir teju neiespējami, jo puisis īsti nesaprot, kāpēc saimniece ilgi sēž un skatās vienā punktā, ja varētu pievērsties citām lietderīgākām nodarbēm. Piemērām, rotaļām vai ēšanai, vai gulēšanai gultā, kur sunim sirdsmiers, ka savs cilvēks ir pie vietas. Pieļauju, ka daudzi, kuriem ir suņi, ir piedzīvojuši arī "psiholoģisko teroru", kad tevi hipnotizē pārmetumu pilns acu pāris, kad cenšas iekārtoties ērtāk, bet nemitīgi trinas gar un ap kājām, pukst un vaid, un činkst utt. Vienīgais, ko Smaidiņš savā arsenālā neizmanto, ir riešana un - paldies Dievam!

Laiku pa laikam, piekāpjoties viņam, strādāju vai nu, viņam sēžot man klēpī (bet pēc pusstundas 9 kg miesas kājas padara stīvas un nejūtīgas), vai arī es sēdēju uz dīvāna ne sevišķi ērtā leņķī, kas ilgtermiņā atstāja nepatīkamas sekas uz muguru. Smaidiņš labi saprot komandu "vietā", bet to izpilda ar bēdīgu sejas izteiksmi un nolaistu asti, uztverot to drīzāk kā par sodu. Jo galu galā viņš jau tikai grib piedalīties.

Šī gada decembrī beidzot atradu kompromisu, kas der mums abiem. Puikas sirdsmiera labad (jo jābūt blakus saimniecei, pat ja nav skaidrs, kas ir tās garlaicīgās lietas, ar kurām viņa nodarbojas), blakus savam krēslam iekārtoju ofisu arī viņam - no diviem virtuves beņķiem saliku tādu kā plauktu, spilvens un sega pa virsu - gatavs. Puika pirmajā reizē bija tāds šaubīgs, bet tagad pats nāk labprāt blakus gulēt. Miers pašam un saimniece var bez sirdsapziņas pārmetumiem nodoties darbam. Turklāt tāds snaudošs kompanjons, pie kura var ik pa laikam roku pastiept, lai pabužinātu aiz auss vai pakakli, ir patiešām jauks darba biedrs.

Image
Te arī foto ar pašu stāsta varoni. Tiesa gan nelaimīga sejas izteiksme tāpēc, ka saimniece izvilkusi fotoaparātu. Tā elektroniskā acs tomēr vēl sabojā garastāvokli...
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby nezinīte » 07 Jan 2018, 08:42

Ļoti smuks puisis uz ļoti smuka deķīša!
nezinīte
Puppy
Puppy
 
Posts: 144
Images: 12
Joined: 08 Aug 2017, 15:14

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 19 Jan 2018, 15:45

Pārdomas par patversmju suņiem

Šonedēļ pie manis viesojās bijusī darba kolēģe no tiem laikiem, kad vēl pati strādāju patversmē. Tā kā mūsu darba vietā suņu rejas vairs neskan jau trīs gadus, devāmies lūkot, kā izskatās citās patversmēs, un savu interesi apvienojām ar labiem darbiem, izvedot pastaigās to četrkājainos iemītniekus.
Visiem patversmes suņiem manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta, taču pārliecinājos, cik gan daudz viss savādāk izskatās nejauša apmeklētāja acīm. Es redzēju daudzus suņus, taču nebija sajūtas, ka gribētos visus paņemt uz mājām līdzi, un sapratu, ka, ja man tagad vajadzētu kaut kur braukt un meklēt suni, ko vest mājās, būtu grūti. Jo no vienas puses ir skaidri jāzina, ko tu gribi, no otras - nevar latiņu celt pārāk augstu, jo patversmes nav lielveikals, kur suni varētu izvēlēties kā termosu ar pareizajiem parametriem, krāsu un elektroenerģijas patēriņu.
Image

Attiecībā uz pirmo argumentu - ja man ļautu izpausties, tad laikam jau beigās es ilustrācijai no azotes izvilktu Smaidiņu un teiktu - ja jums ir tieši tāds, tad es ņemu un braucu mājās. Ja pasaki administrācijai par savām vēlmēm par maz (kaut vai aptuveno izmēru, vecuma diapazonu un ka suns ir paredzēts dzīvošanai dzīvoklī), tad nereti gadās, ka par tevi jau sākumā izdara spriedumu kā nenopietnu adoptētāju un īpaši necenšas ne tuvāk un detalizētāk iztaujāt, ne suņus parādīt, ne arī par tiem pastāstīt tuvāk vai censties kādu īpaši izcelt. Un tad, ejot garām voljēriem un būriem, no kuriem uz tevi raugās tik daudz acu pāru, no kuriem tu tiec apriets vai draudzīgi sveicināts, ir distancēta sajūta. Vientulība pūlī - it kā viņu ir daudz, bet to vienu īsto ne tu pats saskati, ne arī tev palīdz ieraudzīt.
Image

Aizdomājos par tik ļoti iemīļoto saukli "Nepērc - adoptē!", kam es daļēji piekrītu. Ja man būtu māja, iežogota teritorija, laiks, nauda un nebūtu neviena suņa - izvēles iespējas apmeklētajās patversmēs būtu visai lielas. Aitu suņi no vidējiem līdz lieliem, spuraiņi un pūkaiņi, laikas un haskiju metisi, enerģiski un flegmātiski, sargi un vienkārši mājas mīluļi. Ja ir tā, kā tagad - dzīvoklis, viens suns jau mājās, ar kura vajadzībām un vēlmēm ir jārēķinās, un brīvais laiks, kurš pietiek pieaugušam sunim vai pusaudzim, bet ne kucēnam, tad tā izvēle sašaurinās ļoti, ļoti, ļoti. Galu galā no četrām apmeklētajām patversmēm, no ap 300+ tur dzīvojošajiem suņiem kritērijam - lai suns labi manās mājās justos - iespējams, atbilda trīs suņi, kas nav slikti, taču gribas jau kustoni paņemt ne tikai tāpēc, ka citu nebija. Diemžēl ne visi labie nodomi sakrīt ar iespējām, ko vari sniegt.
Image

Man gan pirmais, gan otrais suns ir adoptēts, atšķirīgi, bet brīnišķīgi kustoņi katrs savā veidā, taču - atskatoties uz to, kāpēc es viņus izvēlējos, saprotu, ka tas nebija strikti racionāls vai tikai emocionāls lēmums. Kronu es pirms tam 5 gadus no vietas biju vedusi pastaigās un vēl pusgadu pirms adopcijas katru nedēļu vedu uz mājām iepazīties ar jauno vidi un redzētu, vai viņa sadzīvos ar maniem ģimenes locekļiem. Smaidiņš manā redzeslokā bija pāris nedēļas, arī ar viņu es sākumā piekritu tikai pamēģināt, jo tolaik vēl bija ļoti daudzi argumenti, kāpēc suns mājās nebūtu laba doma. Un ar katru no maniem audžubērniem no patversmes laikiem bija līdzīgi - es iepazinu viņus vispirms un tikai pēc tam, rūpīgi pārdomājot, piedāvāju vietu savās mājās. Jo viena no daudzām lietām, ko patversmē strādājot iemācies, ir, ka šo suni pievilt otrreiz nedrīkst nekādā gadījumā. Sajūtai, ka vēlies palīdzēt, strādāt un tikt galā ar visām grūtībām, ir jābūt stiprai un noturīgai.
Image

Vērtīgākais no šiem apmeklējumiem bija izpratne par to, kādus tad savā laikā manus patversmes suņus redzēja tie, kas brauca izvēlēties sev četrkājaino draugu. Es kā kopējs savus suņus pazinu gandrīz līdz kaulam - sevišķi tos, kuri aizsēdējās uz gadu, diviem vai trijiem. Man bija laiks, ko viņiem veltīt ārpus rutīnas "būris-pastaigu laukums-būris" - rotaļāties, samīļot, aprunāties vai vienkārši barā palaist pa pagalmu izskrieties un izdauzīties. Būt tam cilvēkam, kam veltīt pieķeršanos, kam sekot pa pēdām, kurš piešķir jēgu un uzdevumu dzīvei, kamēr ir jāgaida savas mājas.
Image

Tāpēc bieži, vedot apmeklētājus apskatīt suņus, man bija patiešām žēl, ka nevarēju viņiem parādīt to, ka aiz birkām "VAS metiss", "terjera jauktenis", "hiperaktīvs briesmonis", "dāma ar raksturu", "kucēns, kas varbūt izaugs liels", "ļoti bailīgs", "svešiem neuzticas" un tā tālāk, ir personības, mīlošas un uzticības pilnas dvēseles, kurām vajag tikai nedaudz, lai tās mirdzētu. Varbūt tieši šīs tuvības man pietrūka, apciemojot citu patversmju suņus šonedēļ, neļaujot saskatīt vairāk kā tikai ārējo veidolu. Varbūt tieši šo man vajadzēs atcerēties tad, kad es patiešām nopietni pievērsīšos otra suņa meklējumiem.

*Foto no maniem bijušajiem audzēkņiem darbā patversmē - par lielāko veiksmi uzskatu to, ka līdz mana darba gaitu beigām viņi visi atrada mājas.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby nezinīte » 21 Jan 2018, 20:09

Jaukas bildes. Un prieks, ka vismaz šie konkrētie atrada mājas. Man patīk tā bilde ar tiem diviem. Īpaši tas, kas pa kreisi. Es laikam to ņemtu. :)
Man gan pašai arī ir paveicies ar patversmes sunīti, jo izrādījās tieši tāda, kā es gribēju. Bet šad un tad piedomāju, nez vai visi brālīši un māsiņas arī atrada mājas. Baigo iekšu tomēr vajag, lai strādātu patversmē...
nezinīte
Puppy
Puppy
 
Posts: 144
Images: 12
Joined: 08 Aug 2017, 15:14

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 28 Jan 2018, 16:03

Pašpalīdzības grāmatas, lai mācītos braukt ar auto

Pagājušajā nedēļas nogalē manās mājās tikos ar ļoti labu paziņu un domubiedru, ko pazīstu teju desmit gadus. Iepazināmies patversmē, kur viņa vadīja apmācības nodarbības suņiem, un man atvēra durvis uz pavisam citu pasauli. Pateicoties viņas ieliktajiem pamatiem, radās patiesa interese par suņu skološanu, uzvedību, sadzīvi un psiholoģiju, plauktā sāka rindoties pirmās "suņu grāmatas" un pēc vairākiem gadiem, adoptējot Smaidiņu, bija pilnīgi skaidrs - vēlos ar šuneli nopietni strādāt.

Protams, kur satiekas divi suņenieki, tur cilvēku dzīves peripetijas tiek atbīdītas otrā plānā, un visas sarunas grozās par un ap suņiem. Pārskatījām manu suņu grāmatu kolekciju un apstājāmies pie grāmatas, kurā stāstīts par dažādām metodēm, kā sunim mācīt meklēt priekšmetus, dzīt pēdas, iet pa smaržu koridoru utt. Autore ir izbijusi mīnu meklētāju suņu trenere - cilvēks savas jomas profesionālis. Grāmata it kā laba, viss skaidri uzrakstīts, taču - nez kuro reizi izceļot no plaukta un apņemoties, ka šoreiz gan to izmantošu un savu suni mācīšu, tā pēc kāda laika atgriežas pie pārējām grāmatām un krāj putekļus līdz nākamajai reizei.

Par to mana draudzene pasmējās un teica: "Šīs grāmatas ir domātas profesionāļiem, kas zina, ko dara. Mācīties no šīm grāmatām ir tāpat kā paņemt rokasgrāmatu un bez instruktora palīdzības mācīties braukt ar auto. Kaut kas jau sanāks, bet, piemēram, ko darīt, kad uz paneļa iedegas - lūk - šī jocīgā lampiņa? Tas nav minēts." Mans spars vienmēr apsīka tad, kad saskāros ar neparedzētām grūtībām. Ko darīt, kad suns pēc atbrīvojošās komandas neiet uzreiz meklēt, bet turpina sēdēt un uz tevi skatīties? Kā pavisam droši zināt, ka varam pāriet uz grūtākas pakāpes uzdevumu? Kā zināt, vai es vispār lietas daru pareizi? Es esmu pārliecināta, ka līdzīgu stāstu par pašpalīdzības grāmatu suņiem lietderīgumu ir ļoti daudz, jo, ja nav nekādas pieredzes, tad grāmata, protams, ir brīnišķīga, bet saprast nevar nevienu vārdu. :)
Image

Taču - izrādās, ka tad, kad esi kādu laiku suņa apmācībā "apbružājies" un zini gan, kā tavs suns tikšķ, gan nebaidies improvizēt, ja nesanāk, un ja galīgi nekā - aizskriet pakonsultēties pie zinošāka cilvēka, tad dažas treniņu grāmatas kļūst interesantas. Manās rokās nonāca Kyra Sundance and Chalcy "101 Dog Tricks" - grāmata, kuru biju pamanījusi jau iepriekš, taču, nezinot saturu, izturējos pret to ar zināmu skepsi. Izšķirstīju, secināju, ka šo to Smaidiņš jau zina, bet ir tikpat daudz ļoti foršu triku ideju, ko varētu mājās vēl pamēģināt. Patīkamais šajā grāmatā ir ne tikai detalīzētais trika mācīšanas gaitas apraksts, bagātīgs vizuālais materiāls, bet arī komentāri par biežākajām kļūmēm un ko darīt, ja kāda iemesla dēļ nesanāk. Laikam pelnīti jāsaka - viena no labākajām pēdējā laika triku grāmatām, kuru nācies skatīties.
Image

Tā kā grāmatas autore pati nodarbojas gan ar triku, gan suņu - kaskadieru apmācību, un ir atpazīstama persona ASV, tad nav brīnums, ka, lai motivētu cilvēkus grāmatu ne tikai nopirkt, bet tiešām ar saviem suņiem strādāt, ir izveidojusies vesela kustība ar nosaukumu "Do More With Your Dog!" Tās ietvaros ar suni ir iespējams iegūt dažāda līmeņa - iesācējs, vidējā klase, augstākā klase, eksperts un čempions - apliecinājumus, izpildot noteiktu triku daudzumu, savācot nepieciešamos punktus, iesūtot video kā pierādījumu un aizpildot anketu. Sīkāka informācija šeit - http://www.domorewithyourdog.com/trickdog/index.php?option=com_content&view=article&id=45&Itemid=146 Vispatīkamākais ir tas, ka ir izveidotas vairākas Facebook grupas, kur treneru vadībā ne tikai ir iespējams iesūtīt gatavos video novērtēšanai, bet arī diskutēt par problēmām, ar ko nākas saskarties apmācības gaitā un meklēt risinājumus. Tāpat arī ir apmācību video, kuros soli pa solim izstāstīts, kā konkrēto triku mācīt.

Ja tā ļoti skeptiski skatās - brīnišķīgs mārketings, kā ne tikai notirgot savu grāmatu, bet turpināt pelnīt naudu ar tās palīdzību (par trika titula iesniegumu ir jāmaksā neliela naudas summa). No otras puses, redzot, ka ar to ļoti daudzi aizraujas, un kāds prieks ir par saņemto diplomu, gribētos arī pašai pamēģināt. Turklāt būtu forši, ja kaut ko līdzīgu varētu ieviest arī Latvijā līdztekus BH eksāmenam un citu sporta veidu pārbaudēm. Ne visi būs sportisti, bet trikiem saņemties un tos savam sunim mācīt, manuprāt, var katrs.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 12 Feb 2018, 15:47

Sniegs, sāls un fizika

Image

Darbā, atbildot uz kolēģes jautājumu par to, kā klājas sunim, minēju, ka Smaidiņam ir sevišķi grūti staigāt vietās, kur ietves ir kārtīgi nokaisītas ar sāli (apzināti tādas vietas nemekējam, bet laiku pa laikam jāšķērso ir). No izteiktas klibošanas līdz pat tam, ka suns apsēžas, no zemes pacēlis augšā visas četras ķepas, citreiz liekas, ka pilnīgi sarautas krampjos, un kauc sāpēs, kad mēģini starp pirkstiem sagājušo sniegu izmasēt un izdabūt ārā. Palika iespaids, ka tas tādēļ, ka sālsūdens kairina ādu, jo Smaidiņam līdzīgas problēmas sniegā ir tikai tad, kad ārā ir kārtīgi mīnusi.

Kolēģei bija cita ideja, kādēļ tā. Sāls pazemina ūdens sasalšanas temperatūru, tāpēc brīdī, kad ārā ir ap -1°C, tad sāls-ūdens-sniega žļurga uz ietves ir daudz, daudz aukstāka. Šajā rakstā - https://www.thoughtco.com/how-cold-does ... lt-4017627 - minēts, ka tad, ja ledum pievieno sāli, temperatūra var kristies no 0°C līdz pat -21°C. Tāpēc arī cilvēkiem ieteicams, autobusu gaidot, tomēr iebrist tur, kur sniegs, nevis stāvēt uz nokaisītās, puskusušās ietves. Lai kājas nesaltu.



Ir, par ko padomāt, nākamreiz, kad būs jāizvēlas pastaigu maršruts pa notīrītajām un dāsni nokaisītajām ietvēm.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 12 Feb 2018, 16:56

Vai esi pamēģinājusi ķepām lietot vasku? Tas varbūt palīdz.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 13 Feb 2018, 12:17

Ja ārā kājas salst, tad vasks diez ko nepalīdz (pārbaudīts praksē - nav starpības vai uz nokaisītās ietves vai pa sniegu bizo; ja sals - pieklibos un kājeles cilās vienlīdz bieži), bet par zābaciņu lietderību ar Smaidiņu nav, ko vispār runāt.
Turklāt asfalts/ledus ir abrazīvas virsmas - ilgstoši ejot, nekas daudz jau no solītās aizsargkārtiņas nepaliek.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 17 Feb 2018, 20:36

Iet vienā solī, runāt vienā valodā

Pirms gandrīz četriem gadiem es atrados Hamburgas lidostas grāmatnīcā, lai divu stundu ilgajam atceļam uz Rīgu izvēlētos lasāmvielu. Ar domu, ka mācību nolūkos lasīt vācu valodā būs vienkāršāk, ja man būs grāmata, kura patiešām interesēs, es izvēlējos vienas autores divas grāmatas, uz kurām bija ne tikai suņi attēloti, bet arī anotācija vēstīja, ka par suņiem ies runa visas grāmatas garumā. Kā tas bieži mēdz notikt, tad pēc lidojuma abas grāmatas iegūla plauktā un krāja putekļus, jo saņemties, lai ar vārdnīcas palīdzību izlasītu un saprastu visu no vāka līdz vākam, bija grūti. Acīmredzot, gadīja īsto brīdi, kas pienāca pagājušā gada vasarā, un izrādījās, ka vācu suņu treneres Maikes Maijas Novākas (Maike Maja Nowak) grāmatas un pieeja suņiem, bija tas, kas man trūka līdz šim, lai labāk saprastu, kāpēc Smaidiņš ir tāds, kāds viņš ir, un kāpēc gan ir tik milzīga starpība mūsu sadarbībai un komunikācijai ikdienā ar to, kas notiek tad, kad trenējamies paklausībai un mācāmies trikus.

Image
Autores biogrāfija un ceļš, kas viņu aizveda pie suņiem, ir saistoši izstāstīts grāmatā "Wanja und die wilden Hunde" ("Vaņa un savvaļas suņi") - deviņdesmito gadu sākumā viņa kā mūziķe no Austrumvācijas septiņus gadus koncertēja Krievijā un pārējā laikā dzīvoja nelielā ciemā Lipovkā, kurš, viņas vārdiem, bija nogriezts no pārējās pasaules. Tāpat kā tur mītošie zemnieki bija pašpietiekami un ikdiena pagāja rūpēs, lai izdzīvotu skarbos apstākļos, tā arī viņu suņi bija autentiski savā būtībā. Kādā dienā viņas pagalmā ierodas suns, kas līdz šim ir bijis klaidonis un vienpatis, neatkarīga būtne, kas ar jauno sievieti sadraudzējas, tiek nokristīts par Vaņu un kļūst par viņas pavadoni vairāku gadu garumā. Drīz vien viņam pa dažādiem ceļiem pievienojas vēl deviņi suņi, un grāmatā spilgti tiek raksturota gan suņu sadzīve barā un komunikācija savā starpā, kā arī sirsnīgās un vienkāršās attiecības ar ciemā mītošajiem cilvēkiem. Tieši veids, kā suņi viens ar otru māk komunicēt, kā viņi viens otram dara zināmu gan nolūkus, gan pavēles, gan aizliegumus, kā viss tiek panākts mierpilni un viss tiek vērsts uz to, lai konfliktu nebūtu, kalpo par iedvesmu viņas vēlākajā darbā ar suņiem.

Image
"Abenteuer Vertrauen" (tiešā tulkojumā "Piedzīvojumi ar uzticēšanos"/"Uzticēšanās meklējumos") ir jaunākā autores grāmata un pirmā daļa ir stāsts par viņas sastapšanos ar līdersuni Raidu un kā viņi kopīgi mācās un meklē ceļu viens pie otra. Turpinot iepriekšējā grāmatā iesākto tēmu par attiecībām barā, plašāk tiek stāstīts par dažādām suņu grupām un temperamentiem, un kā tas ietekmē viņu savstarpējās attiecības gan ar sugasbrāļiem, gan ar cilvēkiem. Suņus pēc kompetences var plaši iedalīt šādās grupās: līdersuņi (pirmais, centrālais un otrais jeb aizmugurējais), sargi (pusautonomi/ne-autonomi) un izlūki jeb līdzstrādnieki (autonomi/pusautonomi). Katras grupas raksturojums nav akmenī kalts un izpausmes uzvedībā atšķiras no suņa uz suni. Interesanti, ka atšķirībā no tā, kā mēs iztēlojamies barus un tur valdošo hierarhiju, tad suņu vidū par līdersuni/sargu/līdzstrādnieku, pirmkārt, nekļūst, bet piedzimst, otrkārt, katrs uzņemas to darbu, kuru viņš pieprot vislabāk un nav tā, ka vienas grupas suns būtu mazāk/vairāk svarīgs par citu. Ikviens ir vajadzīgs un ikvienam barā ir sava vieta, lai tas darbotos kā ieeļļots mehānisms.

ImageImage
Zinot, kurai grupai pieder savs suns, saimnieks var ne tikai ļaut un atrast veidus, kā viņam dabiskās kompetences izpaust, bet arī saprast, kurās jomās sunim ir nepieciešams atbalsts. Šīs zināšanas arī var palīdzēt atrast piemērotu draugu un sabiedroto esošajam sunim. Uzreiz gan jāmin, ka nevienu no autores darbiem nevar uzskatīt par rokasgrāmatu, kas pateiks universālo metodi, kura strādā visiem. Arī grāmatās "Die mit dem Hund tanzt" ("Tā, kura dejo ar suņiem") un "Wie viel Mensch braucht ein Hund" ("Cik daudz cilvēka sunim ir nepieciešams?") viņa stāsta par gūto pieredzi un stāstu varoņi - gan četrkājainie, gan divkājainie - ir tikpat dažādi, kā rastie situāciju risinājumi. Turklāt ikviens jauns izaicinājums tiek uztverts kā iespēja mācīties no jauna un pārskatīt vecos pieņēmumus. Jāuzsver arī, ka viņas novērojumus arī nevajag uzskatīt par vienīgo absolūto patiesību un atmest visu pārējo, drīzāk šīs zināšanas vajadzētu uztvert kā vērtīgu instrumentu, ko novietot blakus visiem tiem, kas gadu gaitā darbā ar suņiem ir pierādījuši savu efektivitāti.

Kritiķi viņai pārmet "pseidozinātnes" popularizēšanu, taču, manuprāt, mūsdienu zinātnes lielākais trūkums ir tas, ka uz suņiem un to sociālo uzvedību skatās atrauti no konteksta mākslīgos apstākļos. Lai to mainītu grāmatu autore kopā ar domubiedriem veic pētījumus par suņu uzvedības modeļiem grupās.

Image
Mana pieredze gan ar Kronu, gan ar patversmes suņu baru/grupām un visbeidzot Smaidiņu, ļoti sakrīt ar M.M.Novākas novērojumiem, turklāt, izmēģinot dzīvē viņas vienkāršo komunikācijas veidu (kas pietuvināts tam, kā to suņi dara savā vidū), katrā pastaigas laikā sekojot līdzi savam sunim, ķerot momentus, kad ar skatienu vai kustību tiek uzdots vai nu jautājums vai tiek kaut kas ziņots, uzņemoties vadību un kontroli, kad tas ir nepieciešams, bet, ļaujot sunim būt brīvam pārējā laikā, tas patiešām strādā. Atšķirībā no treniņiem, kur manas nekompetences dēļ, Smaidiņš bieži mulst, slēdzas ārā un dažkārt streso, kur lielākoties risinās monologs par to, ko es gribu no viņa, "sarunas" pastaigas laikā un mājās ir citādas. Mierpilnas, uzticēšanās pilnas un balstītas abpusējā sapratnē. Varbūt tāpēc, ka Smaidiņš suniski runāt nav jāmāca, un varbūt tāpēc, ka tad, kad es beidzot skatos un klausos, viņam ar mani sarunāties ir vieglāk.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 18 Feb 2018, 00:16

Vai šīs grāmatas ir pieejamas arī angliski?

Un lai arī es esmu ar visām rokām par zinātni un pētījumos pamatotām teorijām, jāpiekrīt, ka zinātnei joprojām ir palielas problēmas ar suņu uzvedības pētīšanu, jo izdarīt nepārprotamus secinājumus traucē vesela plejāde blakus lietu. Piemēram, to cik viegli suns kaut ko apgūst krietni ietekmē tas, cik iepriekš mācīts, savukārt šķirne ticami krietni mazākos apjomos, bet šo iepriekšējo pieredzi ir grūti kaut kā izmērīt, savukārt identiski dzīves apstākļi fiziski nekā nav iespējami; beigās sanāk, ka patiesībā pēta suņa pieredzes ietekmi uz mācīšanos, nevis to, kuras šķirnes kaut ko ātrāk apgūst. Šķiet, ka vistuvāk patiesībai varētu tikt antropoloģijas metodes, bet tās savukārt lielā mērā balstās uz pašu pētāmo objektu viedokļa izzināšanu, kas ar suņiem īsti neder. Tā nu beigās vienalga sanāk, ka zinātne ar suņu sadzīves, inteliģences un uzvedības pētīšanu lāga netiek galā, par ko man ļoti žēl, jo no visām grāmatām atsijāt lietas, kas ir puslīdz universālas patiesības visiem suņiem, ir šausmīgi sarežģīti un manai gaumei pārāk bieži nākas paļauties uz autoritātēm, kuru patieso kompetenci ir ārkārtīgi grūti pārbaudīt.

Piemēram, nesen izlasīju burvīgu grāmatu "Bones Would Rain From Sky", lielā mērā sliecos piekrist autores filozofijai un uzskatiem par suņiem (nu, ja izlaiž viņas dīvainās metaforas), bet tad piesekoju autorei sejas grāmatā un tur viņa piepeši dalās ar tādiem rakstiem kā tas pusizceptais viedoklis par vistu kaklu kaitīgumu. Pēc tāda ir grūti uz šādu autoritāti paļauties un beigās esmu apjukusi - kur tad lai meklē tās labās grāmatas par suņiem un kā tanīs atsijāt informāciju, ja pašai pieredze ir tik, cik nu ir?
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 18 Feb 2018, 14:10

Diemžēl nē, kaut gan es varu kādā brīdī saņemties un iztulkot grāmatas fragmentus - sevišķi tos, kuros tiek runāts par praksē un pieredzē balstīto teoriju. Viņai ir arī youtube video, kuros viņa ir filmējusi un komentē dažādu suņu sastapšanos, iepazīšanās rituālus un kā pēc to gaitas var nolasīt, kāda saruna tiek risināta. Interesantākais, ka bieži vien tur, kur liekas - ai, viņi jau tikai spēlējas - patiesībā notiek viena un otra kompetences, spēju un lomu izzināšana. Attiecībā uz jaunāko grāmatu tur ir daudzi video, kas ir paredzēti kā papildinājums tekstam notiekošā ilustrācijai.

Pēc tāda ir grūti uz šādu autoritāti paļauties un beigās esmu apjukusi - kur tad lai meklē tās labās grāmatas par suņiem un kā tanīs atsijāt informāciju, ja pašai pieredze ir tik, cik nu ir?


Es nesen pasūtīju un arī lasu to pašu grāmatu un secināju, ka būtībā gan manis pieminētā autore no Vācijas, gan Sūzana Koltjēra, gan Linda Telingtona-Džounsa (T-Touch pamatlicēja) un droši vien vēl kāds runā par vienu un to pašu - dziļāku sapratni un saikni ar dzīvnieku. Nav vienas patiesības, katrs tuvojas atbildēm savā ceļā un, kamēr vien tas nav saistīts ar neētisku rīcību pret dzīvnieku, tikmēr nav nepareizā veida. Autoritātes pieļauj kļūdas, manuprāt, labs rādītājs suņu grāmatai ir tas, ka to nepasniedz kā "apvērsumu apmācībā un panaceju visām problēmām", bet gan autors godīgi atzīst, ka viņi vēl aizvien mācās un ka ir lietas, ko pagātnē varēja darīt savādāk. Es 100% nepiekrītu nevienai, taču paņemu no katras, kas man der un patīk, un eju tālāk. Šī iemesla dēļ dažkārt vērts izlasīt arī "sliktas suņu grāmatas" tieši tāpēc, lai varētu salīdzināt.

Pieredze nāk ar gadiem un suņiem - katrs jauns suns cilvēka dzīvē ienāk ar jauniem izaicinājumiem un liek uzdot jautājumus, kas iepriekš pat nebija ienākuši prātā. Es pat esmu pārliecināta, ka M.M.Novākas grāmatas man tik labi patīk tagad, jo man ir tieši tāds... autentisks suns. :D Iespējams, ka nākamo suni definēs pilnīgi cits redzējums un cita grāmata.
---

Atgriežoties pie temata par suņu grāmatām, ko ir vērts izlasīt - ko tu vēl esi izlasījusi un vari ieteikt?
Jo man ir grūti atrast grāmatu, kura man varētu vēl kaut ko jaunu par suņiem pateikt.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 18 Feb 2018, 14:36

Es ar universālām patiesībām vairāk domāju pētījumus par to, ko suņi spēj un ko nē, kaut ko... pat nezinu, kā to precīzāk noformulēt. Piemēram to, ka suņiem nepiemīt tāda lieta kā kauna izjūta, attiecīgi ir nepareizi uzskatīt, ka suns sagaida saimnieku nokaunējies pēc kaut kā sagraušanas. Individuālās lietas, protams, neviens gatavas nepasniegs, bet lai saprastu sava suņa individuālās īpašības vienalga ir nepieciešamas zināšanas par vispārējo suņa uzvedību, mācīšanās modeļiem un tamlīdzīgi.

Šobrīd vēl neko daudz izlasīt paspējusi neesmu, jo drusku lēnām iet ar grāmatām šobrīd, bet biju sajūsmā par Bradshaw grāmatu In Defence of Dogs, tās pirmajā daļā autors runā par suņa domestifikācijas procesu, pēc tam pievēršas suņu emocionālajai inteliģencei un kapacitātei. Pats autors ir atzīts zinātnieks un grāmatā vairāk balstās faktos un pētījumu interpetācijās, nevis emocijās, tomēr ir ļoti jūtams tas, ka viņš mīl suņus. Neesmu pārliecināta, ka no šīs grāmatas uzzināju ko jaunu, bet esmu atklājusi, ka man dažkārt vajag jau zināmās lietas pateikt citā formulējumā, lai piepeši es atklātu kā tas attiecas uz mani un Mio.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 18 Feb 2018, 14:48

Tev viņa ir papīra formātā vai elektroniski?
Jo man arī ir pāris suņu grāmatas, kas stāv plauktā, un man tīri labi patīk, ja tās izkustas un bez manis vēl kāds izlasa. Varam apmainīties, ja interesē. Es varu piedāvāt Alexandra Horowitz "Inside of a dog" - ar pusotru kāju zinātnē par suņa četrām maņām, kognitīvajām spējām un pasaules uztveri. Palīdz tas, ka autorei pašai ir suņi un tie ir iedvesmas avots. Un Raymond Coppinger and Lorna Coppinger "Dogs" - biologi un pionieri suņu evolūcijas, domestikācijas pētījumos, kā arī ļoti interesanti un detalizēti raksta par ģenētiski noteiktajiem uzvedības mehānismiem, kas ir katras darba suņu grupas pamatā (jeb, vienkārši izsakoties, kāpēc kaukāzieši nav tādi paši kā kolliji, un kāpēc kurti galīgi neder kā kamanu suņi, un kāpēc vilka asiņu piejaukums jebkurai šķirnei nav fantastisks papildinājums). Super lasāmviela, kas aktualitāti nav zaudējusi pat 17 gadus pēc publicēšanas.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 28 Feb 2018, 20:12

Facebook izmeta informāciju par semināru ar norvēģu suņu treneres Anne Lill Kvam piedalīšanos. Te info krievu valodā (http://mestorojdenie.com/annelillkvam), bet, lai tiem, kuriem angļu valoda ir tuvāka, negribētos uzreiz atmest ar roku, pati trenere runās angliski, bet tulkojums būs secīgi krievu valodā. Pirms pāris gadiem piedalījos viņas vadītajos kursos kinologiem - pie šādas teksta pasniegšanas gaitas pierod un seminārs bija noteikti tā vērts. Toreiz es uzzināju daudz jauna un saņēmu labu suņu literatūras sarakstu.

Trenere pieredzējusi savā darbā, strādā ar pozitīvajām metodēm un vairākus gadus apmācījusi suņus - mīnu meklētājus. "Troll Hundeskole" vadītāja (https://www.troll-hundeskole.no/index.php/en/).

Semināra saturs īsumā:

1. Mentālā stimulācija un attīstība
2. Vides bagātināšana sunim dzīvoklī, privātmājā, pie audzētāja
3. Uzvedības problēmu risināšana
4. Agresija pret citiem suņiem, bailes, kontakta trūkums ar saimnieku, pārmērīga riešana utt.
5. Nosework (ja kādam ir labs tulkojums latviešu valodā - labprāt dzirdētu) - objektu meklēšana, pēdu dzīšana, smaržu atšķiršana u.c.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby ligakrista » 01 Mar 2018, 09:39

Tieši izstādes laikā.. Profiņi varētu nebūt ieinteresēti izstādē (?), bet ir tak gana saimnieku, kam kursi interesētu, bet arī izstādē gribas pabūt :)

Bet paldies par info, cerams citreiz būs labāki datumi!
ligakrista
Puppy
Puppy
 
Posts: 143
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 01 Mar 2018, 09:40

Izstādes ir hobijs tikai daļai saimnieku un vēl ir liela daļa, kas savāc nepieciešamo titulu un pēc tam izstādes vairs neapmeklē, tā ka nav tik traki.
Plus, seminārs vairāk ar ievirzi tomēr uz sportistiem un sportisti vispār retāk staigā pa izstādēm.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby ligakrista » 01 Mar 2018, 14:34

Es jau sacerējos uz semināru saimniekiem :dejosuns: Man draudzene Lietuvā tagad kāreiz apmeklē kursus, kur stāsta gan par socializāciju, gan apmācībam, gan barošanu, gan sportu. Protams, to visu var izlasīt, bet man daudz tuvāka ir cilvēks: cilvēks komunikācija. Notiek arī LV kādi tādi labi semināri? :sarkstosa:
ligakrista
Puppy
Puppy
 
Posts: 143
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 01 Mar 2018, 14:38

ligakrista wrote:Es jau sacerējos uz semināru saimniekiem :dejosuns: Man draudzene Lietuvā tagad kāreiz apmeklē kursus, kur stāsta gan par socializāciju, gan apmācībam, gan barošanu, gan sportu. Protams, to visu var izlasīt, bet man daudz tuvāka ir cilvēks: cilvēks komunikācija. Notiek arī LV kādi tādi labi semināri? :sarkstosa:


Uz šādu semināru es arī dikti ceru.
Bija dresetajs laba (tādas vismaz bija atsauksmes) lekcija par šo tēmu, bet es tieši tai dienā netiku. :histerija: Ļoti ceru, ka būs atkārtojums, lv šī vispār ir pilnīgi brīva niša. Un žēl, ka tā, daudziem tādi semināri un lekcijas nāktu krietni par labu.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Māra » 01 Mar 2018, 14:43

ligakrista wrote: Notiek arī LV kādi tādi labi semināri? :sarkstosa:

Jā, notiek visādas labas lietas.
Piemēram, tikko - februāra sākumā bija Vladislavas Akimovas "Suns un es". Ļoti ļoti noderīgs, interesants.
Noteikti FB vērts piesekot https://www.facebook.com/dogfan.lv/ un https://www.facebook.com/groups/1071118442908499/ - rīko labus seminārus. Varbūt ir vēls kāds rīkotājs, cerams, ka pievienos tos te tie, kas zin.
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 27 guests