Tad nu tā, mans ceļojums uz kalniem ir jau iegūlies atmiņā. Atskaitīšos, ja nu kādam noderēs.
Ceļojums bija 10 dienas. Jau gada sākumā pasūtīju naktsmājas caur booking.com. Man patīk saplānoti ceļojumi, kuros nav neparedzētu pārsteigumu. Booking.com ļoti labi var atrast piemērotas naktsmītnes. Es izvēlējos tādas, kuras ir pet friendly. Kā nekā suni līdzi ņēmu.
Tā kā man nepatīk braukt pa naktīm vai tumsā, plānoju ceļu maksimāli tā, lai nesanāktu braukt pa tumsu. Pirmajā dienā bija garākais ceļs no LV līdz pat Polijas lejasdaļai. Tīrais ceļš bija 12 stundas, ar visām apstāšanām nobraucām 16 stundas no 8 rītā līdz 23 pēc viņu laika. Protams, ka te bija arī braukšana pa tumsu, bet mērķis bija nonākt pēc iespējas tuvāk kalniem. Apstājāmies Čenstahovā. Pašā pilsētas centrā istabiņa ar savu nelielu virtuvīti un vannas istabu. Baidījos, kā sune izturēs garo ceļu. Bet izskatās, ka viņu tas nemaz neuztrauca. Galvenais, ka saimniece blakus. Iepriekš bija dažreiz gadījies tā, ka sune izvemjas, kad no savas pilsētas nonākam līdz Rīgai un tur pa korķiem grozamies. Bet ceļojuma laikā viss bija OK. Sunei ne reizi nepalika slikti.
Pēc labi gulētas nakts, pabrokastojām turpat istabiņā un uz priekšu tālāk uz zemajiem Tatriem. Pa ceļam aplūkojām Oravska Podzamok. Iekšā gan negājām, aprobežojāmies ar nelielu pastaigu pils apkārtnē. Un liekas, ka tur arī ar suņiem pašā pils teritorijā nelaiž. Papusdienojām un laidām tālāk līdz nākošajai naktsmītnei nelielā ciematiņā zem Liptovska Mara ezera. Ļoti klusa, patīkama vieta. Ar vienu izņēmumu - plkst.6 no rīta turpat aiz loga skaļi un ilgi zvanīja baznīcas zvani. 6 no rīta tas bija ... Vēl tajā vakarā pēc iečekošanās aizbraucām apskatīt stundas brauciena attālumā Banska Bystrica. Vakariņas pašā pilsētas centrā āra kafejnīcā. Tik relaksējoši un romantiski. Un, protams, izvēlējāmies nacionālo virtuvi - gnoči. Ļoti garšīgi. Sune gulēja turpat pie kājām un šķiet, nevienu tas netraucēja. Protams, pa ceļam uz Bansku Bystricu bija jābrauc pa kalnu ceļu līkumiem. Es kā par brīnumu, aizmirsu ceļojumā paņemt tabletes pret sliktu dūšu un uztraucos ne tikai par suni, bet arī par meitu, kas aizmugurē sēdēja. Bet viss bija normāli. Izturējām ceļu visi bez starpgadījumiem.
Trešā diena - Demanovska Cave of Liberty apmeklējums. Biju ļoti
. Alā nedrīkst iet ar suņiem pat tad, ja tie ir speciālā somā. Tiešām nesaprotu, kāpēc. Līdz ar to, vīrs dabūja palikt mašīnā ar suni. Tā kā man paredzēta vēl vienas alas apmeklēšana, nojaušu, ka arī tur nedrīkstēs. Tad nu sadalījām - vienā alā iešu es ar meitu, otrā - vīrs ar meitu. Alas apskate nozīmē kāpšanu pa trepēm augšā un lejā. Pret apskates stundas beigām jau palika smagi. Bet toties iespaidīgi. Pēc tam devāmies tālāk pa to pašu ceļu līdz stāvvietai pie Chopok virsotnes. Pacēlājus neizmantojām. Baigi sālīti izlikās. Protams, pēc pirmās pusstundas kāpiena jau vairs tā nelikās - bijām gatavi maksāt, lai tikai mūs aizvizina augstāk ar pacēlāju. Bet kas tev deva! Kase ir tikai lejā. Tad nu turpinājām rāpties tālāk vien pašu spēkiem. Sapratu to, ka plānojot savu ceļojumu, neņēmu vērā to, ka kalnos kāpt gluži nav tas pats, kas pa mūsu kāpām pastaigāties. Tas kāpiens augšā patiesībā ļoti nogurdina. Un tā kā mūsu fiziskā forma nebūt nav baigi sportiska, tad arī atpūtas brīžus ņēmām gana bieži. Mums paveicās ar laiku - ja LV visu šo laiku bija +30, tad kalnos bija tikai līdz +24 un tiešām, jo augstāk kāp, jo nemanāmi vēsāks paliek. Varbūt dēļ patīkamā vējiņa, bet karsts nebija. Līdz pašai Chopok virsotnei nesanāca uzkāpt. Pavisam nedaudz palika, bet man tajā vakarā vēl bija ieplānots Liptovska Mara ezera apmeklējums ar peldi, ceļš līdz nākamajai naktsmītnei un veikala apmeklējums. Pie Liptovska Mara piebraucām no Liptovsky Trnovec puses. Tur tā kā ir ūdens atrakciju parks. Kā izrādās, tad tā teritorijā atkal nedrīkst ienākt ar suņiem
. Labi, ka nonākot pie vārtiem satikām grupiņu ar cilvēkiem, kas gar žogu pa lauka malu ar savu suni nāca atpakaļ. Tā nu ejot gar žogu pa lauka malu nokļuvām līdz ezeram, kur iemērcām piekusušās kājas. Ūdens gan bija par aukstu manā skatījumā, lai peldētos. Bet gan jau ka varēja peldēties. Man pat Vidusjūra bija par aukstu
. Stundiņu atveldzējoties pie ezera devāmies tālāk līdz mūsu nākamajai naktsmītnei Augstajos Tatros.
Atradu klusu vietiņu Nova Polianka - dzīvoklīti tieši pa vidu starp Tatranska Lomnica un Štrbske Pleso. Veikala apmeklējums beidzās ar to, ka vīrs palika mašīnā ar suni. Jau iegājām veikalā ar suni somā man uz muguras. Es kā pieklājīgs cilvēks, aizgāju apjautāties, vai drīkstam tā iet. Apsargs jau bija gatavs mūs laist iekšā, bet divas dāmītes informācijas stendā bija nepielūdzamas.
Mans monstrs mugursomā laikam ir baigi bīstams.
Cetrurajā dienā braucām uz Štrbekse Pleso, piektajā uz Tatranska Lomnica.
Štrbske Pleso atstājām mašīnu maksas stāvvietā un devāmies pa ceļu uz Vodopad Skok. Jo augstāk kāpām, jo patīkamāks palika. Sākumā likās, ka saule vienkārši cepina pakausi, bet uzkāpjot līdz pašam ūdenskritumam pat jaciņu vajadzēja uzvilkt. Vējš diezgan spēcīgs un droši vien pēc grādiem ap kādiem 20 tikai bija. Taka skaitās viegla, tur ir gan veci ļaudis, gan mazi bērni. Bet jau pašā ceļa sākumā mūsu acu priekšā viens tantuks nokrita un pārsita sev aci uz akmeņiem. Tā kā sapratām, ka kalnu kazas neesam un jāiet uzmanīgi. Ceļš ir maigi izsakoties akmeņains. Drīzāk es teiktu, ka jāiet ir no akmens un akmeni. Bet, kas ir pārsteidzoši, mans mazais buldogbērns šim bija kā radīts. Vilka mani uz priekšu. Un izskatījās, ka noguruši esam tikai mēs. Nonākot līdz ūdenskritumam un ejot tālāk, sapratām, ka esam baigie vārguļi. Ejot augstāk pa to taku var nonākt līdz kalnu ezeriņam, uzkāpt kalna virsotnē un nonākt atpakaļ pa otru kalna pusi. Bet nonākot līdz vietai, kur jāiet pa milzīgu akmens bluķi, pieturties pie ķēdes, nolēmām tomēr griezties atpakaļ. Nebūtu suņa un meitas, droši vien ietu tālāk. Bet skatoties, kā dažs labs ceļotājs tur minstinās, kaut kā īsti nelikās prātīgi doties uz priekšu. Un priekšā esot vēl grūtāk ejams ceļš. Tā nu griezāmies atpakaļ nesasnieguši virsotni, bet tik un tā gandarīti par paveikto. Pa ceļam satikām gana daudz musulmaņu tūristu. Kāpēc to pieminu? Neba man būtu kāda fobija. Viņiem gan laikam ir. Visi kā viens sieviešu kārtas pārstāvji un mazāki bērni izrādīja man neizprotamas bailes no mana asinssuņa, kas turklāt visu laiku bija īsā pavadā. Divi mazi puišeļi tā vietā lai atnāktu paglaudīt manu mazsunīti, pieskrēja klāt un sāka spārdīt grants akmentiņus, lai tie trāpa sunim.
Un neviens pieaugušais musulmaņu grupā neizskatījās kaut kādi traucēts šo vērojot. Pavācu suni aiz sevis aiz apstulbuma, tad tie mežoņi pārstāja spārdīties. Kaut kā labs iespaids par musulmaņiem nepalika.
Piektajā dienā pamostoties izrādās, ka līst lietus. Tad nu kalnu apmeklējumu atlikām uz pēcpusdienu un devāmies uz Dobšinska Ice Cave stundas braucienā. Atkal pa kalnu ceļiem. Šoreiz jau braucās labāk, kā pirmajā dienā un jūtos kā tāds sacīkšu braucējs. Kā jau nojautu, arī šeit aizliegts suni somā ienest alā. Jau rēķinājos ar to un paliku ārā ar suni kamēr vīrs ar meitu izbaudīja ledaini auksto alu. Esot bijis iespaidīgi. Pēc tam nožēloju, ka nesamaksāju papildus 10EUR, lai vīrs to varētu iemūžināt foto. Tad vismaz es arī varētu redzēt, kā tur izskatās.
Kad nonācām atpakaļ Tatranska Lomnica, lietus bija mitējies un stāvvieta bija bez maksas. Paredzēts ar pacēlāju nonākt līdz pašai virsotnei Lomnicky Štit. Bet kā izrādās tur biļetes izpārdotas jau 2-3 dienas iepriekš. Žēl. Tad nu nopirkām pacēlāju tikai līdz Skalnate Pleso. Pēc tam man paredzēts iet atpakaļ uz stāvvietu kājām apejot kalnam apkārt un nonākot citā ielajā, kur ir 2 skaisti ūdenskritumi - Obrovsky Vodopad un Vodopady Studeneho Potoka. Kasiere pie pacēlāja teica, ka tas ir 3 stundu gājiens. Nu, vai tad mēs nevaram 3 stundas un pa kalnu lejā noiet? Rezultātā 3 stundu ceļš mums gājās veselas 6 stundas. Nu, protams, pa ceļam redzējām "lidotājus", kas droši vien to ceļu 3 stundās noiet. Bet nu mēs tomēr nebijām kalnu kazas un ceļu mērojām mierīgā tempā pārdomāti soļojot no akmens smailes uz akmens smaili. Ceļa lielākā daļa ir akmeņi ar šķirbām pa vidu. Pāris vietās tomēr suni paņēmu rokās, kur tās šķirbas tādas prāvākas gadījās. Bet sune vispār malacis, ļoti mierīgi un pārliecināti lēkāja virzienā uz leju. Pret ceļa beigām jau sākām just nogurumu. Pat sune nu jau nevilka mani uz priekšu, bet brīžiem pat gāja ar mani vai pat aiz manis. Bet nonākot civilizācijas tuvumā, laikam mums atvērās 5 vai 10 elpa un dagājām līdz galam veiksmīgi. Ak, jā, protams, pat ja gribētu nonākt ar pacēlāju līdz pašai smailei, tur arī nedrīkst ar suņiem. Tā kā ar to ir jārēķinās.
Sestajā dienā nonācām Tatriem Polijas pusē Zakopanē. Tur bija manāmi karstāks. Jau pie +30. Bet tā kā virsotnē jau sāka ducināt pērkons, nolēmām pastaigāties pa pilsētu. Pusdienojām jaukā āra kafejnīcā pie kādas viesnīciņas. Sune veiksmīgi iekārtojās gulēt man blakus uz soliņa. Un nevienu tas neuztrauca. Nepatīkams pārsteigums bija tas, ka izrādās tur, kur bijām plānojuši doties pa kalniem pastaigāt, atkal nedrīkst ar suņiem. Šoreiz esmu neizpratnē - par ko? Slovākijas pusē visās kalnu takās var ar suņiem, bet Polijas pusē nedrīkst? Tā kā, ja kāds plāno no Polijas puses kalnus iekarot, stingri jāpiedomā vai jāmeklē vietas, kur to tomēr drīkst.
Septītā diena - Veļičkas sāls raktuves apmeklējums. Protams, ar suņiem ieeja aizliegta. Bet nebiju arī plānojusi, jo 3 stundas uz muguras nebūtu prātīgi nest suni. Tad nu suns ar vīru palika viesnīcas numurā. Bet šoreiz nepažēloju naudu un iemūžināju visu, ko vien varēju savā telefonā un vēlāk vīram visu atrādīju.
Astotā diena bija veltīta Krakovas apmeklējumam. Iekrita tieši svētdienā un vīra vārda dienā. Vienreiz jau bijām 2 gadus atpakaļ Krakovā apstājušies caurbraucot. Atradām stāvvietu lielveikalā Galeria Kazimierz. Bet pagājušo reizi izmirkām līdz apakšveļai, jo lija lietus. Bet lietussargi palika mašīnā. Šoreiz stāvvieta vispār bija bez maksas, jo svētdiena un lietus it kā neparedzējās. Bet te tev nu bija. Atkal lietus mūs pārsteidza. Bet tas mums netraucēja līdz pat vakaram staigāt pa Krakovas vecpilsētu un papusdienot āra kafejnīcā. Šoreiz lietus pat bija gaidīts, jo arī šeit bija pāri +30grādiem. Līdz ar lietu kļuva veldzējoši vēsāks. Vienīgais, kur netikām ar suni bija karaļa pils. Nekur gan zīmes neredzēju, bet apsargs piebrauca ar hoverbordu un teica, ka šeit ar suņiem nedrīkstot. Nu neko, labi, ka 2 gadus atpakaļ tur jau pabijām. Es tiešām īsti neizprotu, kāpēc daudz kur nedrīkst ar suni? Ko mans suns varētu tādu nodarīt, ka tur nedrīkst? Es taču aiz viņa savācu un nelaižu skriet bez pavadas. Arī pavada man īsa un suns nav mežonis.
Vakarā devāmies atceļā uz Varšavu nākamās naktsmītnes virzienā pašā Varšavas sirdī. Uzreiz teikšu, bez Tomtoma mēs būtu dziļā tūtā. Ar karti diez vai varētu atrast īsto nobraukšanu no Varšavas apvedceļa vajadzīgajā vietā. Un tur visi brauc uz 100-120km/h. Tā kā laika nav daudz, lai pētītu zīmes.
Devītā, priekšpēdējā diena bija visa veltīta Varšavas vecpilsētai. Karstums bija teju vai nepanesams. Ap pusdienlaiku atgriezāmies savā dzīvoklītī, kas atradās pašā vecpilsētā un nogulējām līdz vakaram, lai ar jauniem spēkiem turpinātu pilsētas apskati. Šķiet, ka sune bija priecīga par to, lai gan izskatās, ka viņa karstumu panes daudz labāk par mani.
Nu un pēdējā diena bija Varšava - mājas pārbrauciens. Šoreiz ar minimālām pieturvietām, jo tik ļoti gribējās ātrāk uz mājiņām. 10 stundas ceļā un mēs atkal esam Home Sweet Home.
Iespaidi paliks mūžiem atmiņā. Par kalniem labāki var būt tikai kalni!