Pozitīvas apmācības metodes arī sev, ne tikai sunimKādu laiku šeit neko daudz neesmu rakstījusi par mūsu treniņiem vai vispār sadzīvi, jo pēdējo mēnešu laikā nopietni pārskatu savas un Mio attiecības, domāju par savu attieksmi, vairāk domāju par to, ko nozīmē būt komandai un vispār kā dzīvot un trenēties foršāk un patīkamāk.
Šobrīd manā galvā dzīvo divi pamudinājumi skatīties uz savu darbu un mūsu treniņu procesu (un pagātni) krietni pozitīvāk:
1. Pēc treniņiem pie Karīnas es mēdzu
Mārai rakstīt šokētas vēstules par to, kā Mio izdarīja to vai šito, ko taču viņa nevarēja kaut kādā tur pagātnē. Un uz vienu šitādu izbrīna pilnu vervelējumu, Māra man atbildēja, ka nevar taču visu laiku ņemt un šokēties, tam visam pamatā ir milzīgs darbs (un nervi), ko esmu ieguldījusi Mio audzināšanā. Kas, protams, ir absolūta patiesība, bet man nezkāpēc ir tendence ļoti dzīvot pagātnē un nemitīgi atcerēties, kas mums nesanāca un kā mocījāmies ar to vai šito, aizmirstot, ka tas laiks mums ir aiz muguras un šobrīd man uz treniņiem ir jāiet ar domu, ka Mio var visu, nevis jādomā par to, kas mums agrāk nesanāca.
2. Es sāku klausīties Hannah Brandigan podkāstu "Drinking from the toilet", kas ir veltīts pozitīvām apmācības metodēm un balstīts autores pieredzē trenējot citus un nopietni tam visam piesaistot zinātni. Vislabākais šai podāstā ir tas, ka autore milzīgu daļu laika velta runāšanai par to, cik ļoti līdzīgi mācās suņi un cilvēki, un to, kā sev pašiem iemācīt mācīt suni un kā sevi pašu šai procesā trenēt pozitīvāk. Tai podkāstā ir neskaitāmas lieliskas idejas, kuras visas šeit uzskaitīt nu nekā nevarēšu, bet katrā ziņā no tām iedvesmojos arī pati sevi trenēt pozitīvāk, mazāk iespringt par kļūdām un vispār cerīgāk skatīties uz mūsu potenciālu.
Daļa no šī procesa ir arī vairāk vērtēt mūsu pašu progresu, nevis salīdzināt mūsu sasniegumus ar citiem vai mūsu sapņiem. Piemēram, pirms 2 nedēļām Šauļos divas dienas skrējām agility sacensības un noskrējām salīdzinoši slikti un mājās braucot bija sajūta, ka tas bija totāli katastrofāls vīkends un ka sliktāk jau vairs nav kur, bet pēc pāris dienām nomierinājos, paskatījos vēlreiz mūsu video un nonācu pie secinājuma, ka tās trases, ko šobrīd gribas saukt par pilnīgu katastrofu, vēl pirms kāda pusgada bija mans absolūtais sapnis un tobrīd šķita, ka mēs tik tālu nekad netiksim. Un tā pa maziem solīšiem mācu sev domāt pozitīvāk, kas, protams, lieliski palīdz arī Mio apmācīšanā, jo loģiski taču, ka vieglāk ir trenēt suni un priecāties par viņu, ja man nav nemitīgi galvā jācīnās ar domām par to, cik slikti viss ir.
Un galu galā - cik slikti viss var būt, ja šī gada pirmajos 3 mēnešos esam nopelnījušas vairāk sporta apbalvojumus, nekā visā manā iepriekšējā dzīvē?
Šodien savukārt atklājām agility āra treniņu sezonu un paredzami viss nesanāca tik forši kā varētu gribēties (jo angārā skriet ir vieglāk), bet pēc treniņa paskatījos video un secināju, ka ir gana daudz par ko priecāties. Nu, kaut vai piemēram tas, ka šodien treniņā veiksmīgi pamēģinājām jaunas pagriezienu tehnikas un sanāca fantastiski!
(Kas ir tas jaunais, ko izdarījām, gan nemēģināšu te aprakstīt; šodien trenere reāli ņēma mani aiz rokas un precīzi pa soļiem kustināja mani uz priekšu, lai man vispār pielektu, kur jāliek kājas un rokas
)