Man te pa pēdējo nedēļu atkal iekrājies lērums stāstiņu par agility, teju vai nezinu, no kuras puses tam visam ķerties klāt.
Svētdien bijām Tartu uz sacensībām, tiesāja horvātu tiesnesis Alen Marekovic, kurš visiem uzlika episki grūtas un tikpat episki interesantas trases. Kamēr skatījos, kā skrien A3, teicu, ka totāli vairs negribu uz A3 pāriet, paldies, man tepat labi.
Bet tad pēc tam noskrēju savas divnieka trases un vēl pirmdienā pie viņa paskrēju semināru un pēc tam pa taisno pieteicos uz nākamajām sacensībām, ko viņš tiesās Kauņā.
Ārkārtīgi interesants tiesnesis ar drusku neierastu skatījumu uz agility un lielā mērā pateicoties viņam šī pēdējā nedēļa mums ar Mio ir bijusi fantastiska.
Ar viņa trašu noskriešanu sacensībās gan mums neko labi nevedās. Pirmajā trasē bija uzlikta tāda tuneļa ieeja, ko Mio vēl neprot, tur bija skaidrs, ka nodiskosimies un miers. Un mācoties trasi es arī gatavojos uz šādu iespēju, attiecīgi trasē nebija ne pārdzīvojums, ne pārsteigums, kad Mio tunelī neiegāja un atskrēja pie manis. Neko, mierīgi izlaidām to gabalu un skrējām tālāk. Otrā trase gan mums būtu bijusi pa spēkam, bet es drusku par daudz sapriecājos, Mio paskrēja garām buma uzejai un rezultātā trešā vieta ar vienu atteikumu. Savukārt pēdējā trase bija nu vienkārši bomba. Jumping trase (tātad bez zonām), sarežģīta un tāda, ka 7 minūtes knapi pietika, lai iemācītos, bet man galvā rādījās, ka mums totāli ir pa spēkam. Un patiesībā man arī bija taisnība, bet agility dievi nolēma paspēlēties.
Sākās ar to, ka Mio norāvās no izturības un trasē ieskrēja pirms es biju gatava, uz trešo barjeru nepaspēju smuki parādīt un nodiskojāmies. Nu neko, tā nav nekāda traģēdija, skrienam tālāk. Bet trases specifika tāda, ka es faktiski visu laiku skrienu Mio pa priekšu un viņu kopš sakuma praktiski neesmu redzējusi; trases vidū man piepeši ar drausmīgu troksni gāžas virsū metāla barjeras spārns un nezkāpēc man bija radies iespaids, ka tā nav pirmā barjera, ko Mio izārda un man galvā bija drāma, apokalipse un pasaules gals. Man tai brīdī šķita, ka ja jau Mio trešajā barjerā pēc kārtas skrien ar galvu iekšā (tikai nejautājiet man, no kurienes es šo domu izrāvu), viņai kaut kas ir slikti, viņai ir trauma un ak dievs, ak dievs, ak dievs. Īsāk sakot - es biju totālā panikā. Bet izrādās, ka arī panikojot es tīri adekvāti uz dzīvi reaģēju - piesaucu Mio, pārbaudīju, ka viņai viss labi, samīļoju un skrējām tālāk. Pa vidu vēl arī tiesnesis paspēja pienākt un pajautāt, vai sunim viss labi un pēc tam noskrējām atlikušo trasi. Es joprojām ar paniku galvā un bezmaz vienās asarās, tā ka totāli lepojos ar to, ka arī beigas noskrējām pat ļoti pieklājīgi un skaisti izdevās vairākas sarežģītas maiņas. Pēc tam jau malā nelaidu savu nabaga sunīti ārā no rokām līdz brīdim, kad trenere man parādīja trases video un atklājās, ka visa drāma bija tikai man galvā un nogāzās tikai tā viena barjera, un vispār nav skaidrs, no kurienes Spīganas smadzenes tur apokalipsi uzražoja. Laikam mazāk grāmatas jālasa.
Bet katrā ziņā man šķiet labāk apstāties un pārbaudī, vai sunim viss okei, ja šķiet, ka ir slikti, nekā skriet tālāk un domāt, ka ai, kas tad tur var būt. Vēl labāk gan, protams, būtu nerīkot drāmu...
Savukārt pirmdienā bija seminārs pie šī paša tiesneša un es biju sajūsmā par to, ka visu semināru veltījām tieši tām lietām, pie kurām šobrīd strādāju un gribu pastiprināti izmantot sacensībās.
Un šovakar treniņā mana trenere teica, ka ļoti var just uzlabojumus pēc semināra.
Un visam pa vidu, bet saistīti ar sacensībām un treniņiem, bija vairākas ikdienas lietas, ko piefiksēju un kas dikti silda sirdi. Vispirms jau tas, cik viegli ir kļuvis ar Mio sadzīvot ikdienā un cik brīvi ar viņu varu aizbraukt uz svešu vietu un nestresot. Tartu īrējām dzīvokli trijatā un ar 5 suņiem, no kuriem viens Mio vispār nepatīk, bet no malas skatoties vispār neko tādu nevarētu pateikt. Kopīgajā istabā ierādīju Mio, kura ir mūsu gulta, pateicu, ka tā uz šo vakaru ir viņas vieta un tā viņa tur arī gulēja visu vakaru, kamēr es laiski ēdu vakariņas un dzēru vīnu. Nekādas uzmācības vai čīkstēšanas no Mio.
Un atpakaļ braucot mašīnā nebija vietas, kur ielikt Mio būri, tāpēc viņa sēdēja man klēpī, un jau atkal - nekādas ārdīšanās vai čīkstēšanas, suns pieklājīgi guļ vai sēž man klēpī un viss.
Bet vislabākais brīdis laikam jau bija šovakar: es pirmo reizi kopš brīža, kad man ir Mio, skaļi un ar 100% pārliecību paziņoju, ka nekad dzīvē un ne par ko Mio nemainītu pret citu suni.
Pēc tam goda vārds gribējās šampanieti atkorķēt, jo lai arī man Mio vienmēr ir bijusi mīļa bezgala un man viņa rūp, un patīk ar viņu pavadīt laiku, bija tomēr kaut kur prātā putekļainā nostūrī doma, ka, ja varētu atgriezties pagātnē, es ņemtu citu suni. Tagad no tās domas beidzot ir pilnībā izdevies atbrīvoties un varu nemelojot sev un citiem ar pilnu pārliecību teikt - Mio ir mans suns un citu viņas vieta negribu.
Var jau būt, ka tas tā dīvaini, bet mūsu dzīvē šis ir milzīgs notikums.
Un atgriežoties pie agility - te visu trašu video:
1. trase. Neprot Mio ieiet tunelī tad, ja es esmu aiz cita šķēršļa, uz to tad arī prognozētais disks. Strādāsim, protams, pie tā, bet sacensībās par to nav vērts pārdzīvot.
2. trase. Pavisam maz trūka, lai šī būtu tīra un mēs pārietu uz A3, bet drusku aizrāvos un nesanāca. Un mēs ar Mio piepeši aizmirsām tik-takus.
3. trase. Drāma, apokalipse un pasaules gals.
Un noslēgumam viens video no semināra, kur par spīti sarežģītai trasei un visādiem jauniem tehniskiem paņēmieniem, mums viss izdevās!