ligakrista wrote:Bonny Rain wrote:A ja nu tomēr kādreiz sasniegsim to līmeni.
Lai izdodas! Baigā apņēmība tev! Interesanti kā tas Liktens zvaigznes sagrozījis tā, ka satikāties jūs ar Reinu
Zini, laikam ir jāsaka, ka Reinai vienkārši bija jābūt manam pirmajam sunim. Kā teica meistars Ugvejs no animācijas filmas Kung Fu Panda: "Nekādu nejaušību nav!"
Es jau savos agrajos jaunības gados zināju, ka gribēšu suni, kad dzīvošu pati savā mājā. Tā kā pirmos 15 gadus dzīvojām pie vīramātes, sapratu, ka suni nevar iegādāties - tas būtu sabojāts suns. Vīramātei ir mazliet savādāki priekšstati par audzināšanas jautājumiem. Tā nu atlikām to domu uz vēlāku un iegādājāmies kaķi.
5 gadus atpakaļ beidzot pārvācāmies uz savu māju un nu beidzot būtu bijis laiks tam savam sunim. Bet man bija dikti žēl savu kāpņu, kuras es pati saprojektēju un savām rociņām arī uztaisīju. Biju saklausījusies no citiem, ka tas ir normāli, ka suns visu grauž (ieskaitot pakāpienus). Kaimiņos suns bija apgrauzis pakāpienus un tagad nabadziņš izlikts dzīvot sētā. Tad kaut kā netīšām uzzināju, ka ir tāda lieta kā suņu būris un suņu sētiņa - ideāls risinājums šādām problēmām. Un tā kā manai meitai ir paradums uzdot teorētiskus jautājumus no sērijas: kādu suni tu gribētu?, tad es arī kādu dienu tīri teorētiski sāku domāt: jā, tiešām, kādu tad? Sāku pētīt suņu šķirnes, domāt, ko es gribētu redzēt sunī. Man bija svarīgas divas lietas: lai suns būtu maksimāli "dīvānā purkšķinātājs", jo mēs esam šausmīgi mājās sēdētāji, mazkustīgi, un es sapratu, ka nespēšu sunim katru dienu veltīt 2 stundu aktīvu pastaigu. Un otrs, man nepatīk skaļš troksnis - man vajag mazrejošu suni. Ar šādām kvalitātēm bija diezgan maza izvēle. It īpaši, ja ņem vērā, ka es no bērnības mazus suņus vispār par suņiem neuzskatīju. Kādi tik suņi man nav patikuši! Bet visus viņus vienoja lielais izmērs. Dogs, dobermanis, rotveilers, VAS, Neapoles mastifs, labradors. Pat īsti nezinu, kā man tā sanāca, ka vispār pieļāvu domu, ka man varētu būt suns, kas nav vismaz vidēja auguma. Laikam jau ne mazu lomu nospēlēja viens pazīstams franču buldogs, no kura man radās priekšstats par to, ka franču buldogi ir tādi nosvērti un paklausīgi. Ha, ha. Man tak pat prātā neienāca, ka visi suņi nepiedzimst uzreiz gudri un paklausīgi. Un vispār, man likās, ka suņi ir jāaudzina ar avīzi, siksnu un spēku. Ko darīt, ja suns piečurājis istabā? Protams, ka suni ar purnu peļķē un ar avīzi pa pakaļu. Utt. Kamēr es meklēju mums piemērotās šķirnes internetā, netīšām youtubē uzdūros suņu pozitīvajai apmācībai. Un tā palēnām, skatoties youtubes video, radās pārliecība, ka es savu suni gribu audzināt ar pozitīvās apmācības metodēm. Par šķirni runājot, no visiem mazkustīgajiem suņiem mani uzrunāja tikai un vienīgi franču buldogi. Ir ļoti daudz citu suņu šķirņu, kas man patiktu, bet visiem viņiem nepieciešamas lielas fiziskas slodzes. Nu, labi, ka es sapratu, ka man tas neder. Tā nu francūža piemīlīgās ačteles mani valdzināja arvien vairāk un vairāk. Kad meitai pastāstīju, ka mēs varētu paņemt suni, pagāja vesels gads, lai pierunātu vīru. Viņš (un kā izrādās arī meita) ir īstens kaķinieks.
Kad nu šķirne bija izvēlēta un topošais saimnieks gandrīz pierunāts, aktīvi ķēros klāt sava kucēna izvēlei. Protams, ss.lv. Sludinājumus skatījos katru dienu. Vairāku mēnešu garumā. Man šausmīgi vajadzēja tieši palso francūzi. Un meiteni. It kā sludinājumu daudz, bet reāli izvēle ļoti maza. Bijām jau sarunājuši vienu meitenīti, kurai mazliet ne pēc standarta balta ķepiņa. Bet kaut kā tā audzētāja nekādi nesūtīja man kucēna foto. Un nekādi neizdevās arī sarunāt tikties un klātienē redzēt mazulīti. Bet man taču degoša vajadzība! Bijām izlūkos pie vienas citas mazulītes. Bet, ak tu šausmas! Pat nespēju iedomāties, kā tādā fermā var izaugt normāli, kvalitatīvi kucēni. Mājā smirdēja pēc izkārnījumiem. No pagraba bija dzirdama nemitīga suņu smilkstēšana. Blakus istabā arī smilkst. Sapratu, ka no turienes jāmūk. Riktīga suņu ražošanas ferma. Tā nu uzdūros sludinājumos savai Reinai. Starp citu, vārds sunim bija izdomāts jau gadu iepriekš. Sākumā visai skeptiski skatījos uz konkrēto sludinājumu. Bet kaut kā saruna ar audzētāju mani tik ļoti uzrunāja, ka sapratu - šī būs mana Reina. Pēc kucēnu apraudzīšanas nevarēju vien sagaidīt, kad manā dzīvē ienāks mans pirmais suns. Viss sunītei nepieciešamais jau bija sagatavots. Tā nu gadu atpakaļ tas notika - es kļuvu par suņa saimnieci. Sākumā dzīvoju ar pārliecību, ka spēšu savu suni apmācīt pēc youtubes video pamācībām. Bet ātri vien sapratu, ka nespēšu gan. Man bija nepieciešama palīdzība. Kāds gudrāks, ar pieredzi. Sāku meklēt suņu treneri. Savos meklējumos nonācu LKF mājas lapā dogs.lv, kur bija tāda sadaļa, kurā bija visi sertificētie suņu treneri. Toreiz bija. Nezinu, kāpēc, bet tagad vairs tās informācijas nav. Es noskatīju savu lielisko treneri Zaigu Zvirbuli tieši tur. Man derēja apmācību vieta. Sāku iet ar domu atstaigāt kādas 10 nodarbības un viss. Darbs izdarīts. Suns paklausīgs un miers mājās. Te tev nu bija. Kā mana trenere jau sākumā teica - nekad nevar zināt, kur tālāk aizvedīs mūsu apmācības ceļš. Un aizveda arī. Viņa mani aplipināja ar Obedience. Tikai tagad es pa īstam saprotu, ko tad man vajadzēja meklēt savā sunī. Iespējams, ja es jau sākumā būtu paņēmusi labradoru, varbūt es nemaz nebūtu meklējusi treneri. Iespējams, ja mana pirmā sune būtu bijusi savādāka, man nemaz nebūtu bijusi tāda vajadzība. Un es tagad nebūtu tur, kur es esmu. Es nebūtu atklājusi Obedience sporta burvību. Tagad es saprotu, kādas ir tās īpašības, kuras es gribu redzēt savā sunī. Un to es ņemšu vērā, izvēloties savu nākamo suni. Bet pašlaik, man ir mana Reina, mans īpašais franču buldogmeitēns. Mēģinam trenēties ar viņu Obedience.
Ak, jā, un kā izrādās, franču buldogi nemaz nav tādi mazaktīvie suņi, kā visur rakstīts. Lielākā daļa, kas nav pārbaroti, ir tādi sprinteri. Jā, ilgstošai slodzei viņi nav piemēroti, bet izskrieties gan viņiem ļoti vajag. Manējai 2 stundu mērena pastaiga noteikti nav nogurdinoša. Viņai vajag sprintiņu, aktīvu izdauzīšanos.
Tagad saprotu, cik tomēr ir svarīga šķirnes izvēle, ja gribi nodarboties ar kādu konkrētu suņu sporta veidu. Protams, jebkuru suni var apmācīt. Un ne tikai var, bet arī vajag. Pie mums uz treniņiem iet divi bīgliņi, kas ļaužu acīs parasti ir absolūti neapmācāmi suņi. Un viņi strādā ar ļoti labiem rezultātiem. Bet tomēr, ir suņi, kas ir labāk piemēroti tieši šādai apmācībai, kam vieglāk un ātrāk padodas apgūt komandas. Man vēl joprojām sune neizpilda komandu guli, bez ļoti demonstratīva žesta, kad es ar roku pie viņas deguna noliecos līdz zemei. Nu neguļās un viss. Skatās uz mani lielām acīm, ja es vienkārši pasaku guli. Būs jādomā, kā to mainīt.
Un vēl, ko es sapratu - arī šķirnes ietvaros ir ļoti nopietni jāmeklē savs topošais sporta suns. Tas, ka šķirne ir piemērota, in general, nenozīmē, ka konkrētais kucēns būs piemērots. Te nu jāsaka, ka man patrāpījusies ne tikai nepiemērota šķirne, bet arī nepiemērots kucēns. Ha, ha, ha. Ar Reinu strādāt ir ļoti izaicinoši. Bet tieši tāpēc prieks par rezultātu ir lielāks. Progress ir. Mazāks, kā gribētos, bet ir. Viņai ir grūti sakoncentrēties, it īpaši, ja ir daudz kas tik interesants apkārt un viņa nav ēdienmotivēta. Nekad nevar zināt, vai šoreiz būs gatava strādāt vai nē. Tā kā pat nezinu, kā mums ies sacensībās. Iepriekšējo reizi, kad Reinai bija tikai 10 mēneši, mēs startējām un ieguvām godpilno pēdējo vietu. Pirms starta viņa tik labi strādāja. Bet, kad bija jāiet trase, nu šausmas. No kauna bez maz zemē bija jālien. Ganīju savu suni pa trasi. Ceru, ka šoreiz tomēr būs labāk. Tiešām nepatīkami atcerēties to kaunpilno mirkli. Absolūti nekoncentrējies kucēns. Gandrīz vai nekontrolējams. Labi, ka vismaz trasi līdz galam nogājām. Un tas bija ar jēlu vistu pie deguna. Tā kā lai priecājas visi tie, kuru suņi ir ēdienmotivēti. Tagad šinīs sacensībās iesim RO-1, kur kārumu dod tikai atļautajās vietās. Teorētiski, problēmām ar to nevajadzētu būt. Es jau sen treniņos to kārumoto roku purnam klāt nebāžu. Un te nu jāsaka, ka pozitīvo noti nospēlē arī tas, ka viņai tas kārums nemaz nav tik svarīgs. Kā būs praktiski, sacensību laikā, to mēs redzēsim. Reāli stress kā pirms eksāmena.
Biju plānojusi tiešām tikai aci iemest Obedience treniņsacensībās, lai redzētu, kā tas notiek. Bet pēc pārrunām ar treneri un saviem treniņbiedriem, vakar aizsūtīju pieteikumu dalībai nacionālajā klasē. Domāju, ka mēs galīgi neesam tam gatavas. Pēc dabas esmu laikam baigi nepārliecināta par sevi un ar ļoti lielu devu paškritikas. Nu, bet ja jau citi kolēģi ies, vai ta nu mēs sliktāki. Nemaz ar ne. Nu, mēģināsim. Tās tomēr ir treniņsacensības nevis sacensības. Ceru, ka paspējām vēl iesniegt laicīgi, jo tur dalībnieku skaita limits. Sirsniņa gan trīc, kājiņas droši vien, ka arī. Bet gribas gan. Ļoti gribas iekļauties sportistu grupā.
Laikam, mana verbālā caureja būs beigusies
Pixy, lasot tavu blogu, kādus pāris gadus atpakaļ tu minēji, ka domā par trešo suni. Kā ir? Būs kaut kad trešais? Un kāda šķirne? Vai esi atmetusi domu par savu klamberīti?
Un vēl, tu plāno kādreiz savai Habītei kādu metienu? Kā nekā diezgan reta šķirne LV. Re, kā Zaigai šiperkīšiem skaists pirmais metiens izauklēts. No tik atbildīga audzētāja kā Zaiga ir prieks izvēlēties savu kucēnu. Domāju, ka tev nebūtu ne par kapeiku sliktāk.
. Ne jau tā "klakš" un cita dzīve, bet tieši ar viņas ierašanos sākās tas ceļš, kuru eju vēl joprojām. 
. Citādāk kā Tavējais, bet tomēr nenormāli nepiemērots. Vienīgai pluss un droši vien arī vienīgais, kādēļ izdevās, bija un ir augstā ēdiena motivācija. Bet citādi - visas tās šausmas jau te tajos tūkstošos postu var izlasīt... Karma, liktens vai kas cits, bet bez jēgas jau tas viss nebija 
. Tā kā es pēc viņas pēdējām sacensībām diezgan ilgi nebiju spējīga par to runāt, šeit ir izpalicis arī video no blakus iešanas, ko es uztveru kā visa mūsu darba apkopojumu un gandarījumu. 9 pie vācu tiesneša OB trešajā klasē ļoti grūtā shēmā - lai nu paliek par piemiņu, ka suns, kurš nespēja nosēdēt blakus vairāk kā 5 sekundes un noiet vairāk kā 3 soļus nav bezcerīgs, ir tikai jāstrādā. Šausmīgi daudz jāstrādā 
.
Kur nu vēl tas, ka es atklāju sev suņa trenēšanas prieku. Kurš to būtu domājis? Vismaz ne es. Man tiešām bija doma minināli apmācīt, lai var ar suni pastaigāties un viss. Bet šis portāls un vēl vairāk mana trenere ir pārvērtusi manus uzskatus par to, cik interesanti ir darboties ar suni. Vakar bijām pēdējā treniņā pirms sacensībām. Cik man ir forša trenere! Piedod, 
Manējai astes nav - natural bobtail. Nevienam franču buldogam nav astes. Ir tikai tāds maziņš puļķītis. Nu tāda, zaķa ļipa, kura reti kustās. Reinai kustās tā ļipa tikai tad, kad viņa mani ir tikko satikusi pēc ilgākas neredzēšanās. Bet tā dienas laikā ļoti reti. Un es tomēr nemāku nolasīt savu suni, lai saprastu, vai viņai vismaz kaut drusciņ patīk darba process vai tomēr riebjas. Ir brīži, kad redzu, ka domās viņa ir sazin kur, tikai ne ar mani. Protams, komandas viņa pilda, bet... Bet ir reizes, kad viņa ir pieslēgusies procesam. O, nu tās reizes es izbaudu. Kaut vai vakar treniņā pie piesaukšanas. Darījām to stāvot rindiņā un piesaucām rindas kārtībā. Pirmais bija malinua. Kas par ātrumu! Kāds azarts! Nu, es jau pie sevis padomāju, ko tad es gribu - man tak buldogs. Pienāca mana kārta un mans suns ... lidoja kā bulta pie manis. Vismaz manās acīs. Nu tikpat kā malinua. Kāds prieks! 
Siers bija gana kārdinošs. Droši vien tāpēc, ka sen nebija dabūjusi. Tad nu tagad esmu pārdomās, ko man sagatavot uz sacensībām. Un vispār, kā piedabūt viņu sakoncentrēties darbam. Viņai tas koncentrēšanās brīdis ir tik īss. Pārāk īss. Bet nu nekas. Gan jau būs. 
.
. Ja Tu gribi tīru kompleksu no priekškājām, pozīciju maiņa no sēdi uz guli ir nenormāli ilgi jāstrādā ar palīdzību, jo tikai retais suns tā guļas dabiski. Un ar "ilgi" es patiešām domāju ilgi - apmēram gadu ir rūpīgi jāpieskata, lai nekad netiktu pieņemta gulšanās uz priekšu, tikai pēc tam tas sāk notikt dabiski. Nē, nu noteikti jau atkal dažādi, varbūt kādam pietiek ar pusgadu, bet man Habim tas bija apmēram gads, savukārt Keli pat vairāk, jo no sākuma šaubījos un taisījām to arī no pakaļkājām. Es gan Habim ar citu komandu sākumā pie kājas ļāvu gulties uz priekšu, bet pienāca diena, kad viņa arī tur pati sāka piedāvāt gulšanos atpakaļ un no tā brīža gulšanās no sēdi uz priekšu mūsu ēdienkartē vairs nav. Bet tad ir jābūt citai komandai, kas apzīmē tieši procesu, nevis rezultātu. Un, ja Tu gribi labu gulšanos no priekškājām, vēl rūpīgi ir jāpieskata "guli" kustībā, lai arī tur suns guļas uzreiz no stāvi ar visām četrām, nevis caur sēdi. Tas tā, lai sarežģītāk 
. Bet tā pa lielam, man liekas, ka tiešām cilvēki sarunājas, spriež un mainās domām arvien mazāk.
, bet es būšu abas dienas visu dienu, jo sestdien startē kaudze manu audzēkņu, savukārt svētdien gribu redzēt visus, treniņos nesatiekamies (citādi nekomunicējam) un pamazām zūd priekšstats, ko katrs dara un kā kuram iet.
Pat nesaprotu, kā viņa vispār spēj saprast, kas tagad jādara. Nolasa manu ķermeni laikam - ja manas kājas iet uz priekšu, tad iet arī viņa. Nu, bet ja man ir jāpagriežas pa labi vai pa kreisi, tad vispār ir katastrofa. Viņa mierīgi var aiziet taisni. Vai piemēram, tad, kad jāapsēžas no gaitas, tad viņa var apstāties metru priekšā man. Te viņa skrien man pa priekšu, te savukārt, velkas man nopakaļus. Eh, mums tieši tas pamatu pamats rada vislielākās problēmas. Kā es gribētu redzēt tās centīgās actiņas blakus iešanā! Nu, rīt un parīt redzēsim, kā mums ies. Galvenais pašai nesastresoties. Mēģināšu sev iestāstīt, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda un tas ir vienkārši foršs izklaides veids. Man trauma no mūzikas skolas, kur mani ar pārsteidzoši lielu regularitāti bāza visos konkursos pēc kārtas. Un es mūžīgi kaut ko sajaucu. Toties koncertos gan spēlēju pēc sirds patikas. Nu, stress man ir no pašas apziņas, ka mani vērtēs. Tā kā centīšos par to nedomāt. 
Es jau labprāt pieņemtu. Man meitai vēl joprojām dikti saluki patīk. 
