Atziņas, pārdomas....

[sansanich]

Roku var pastiept dažādi... To tukšu var pastiept sirma, salīkusi večiņa pie tirgus vārtiem, un par sasprēgājušajā plaukstā iebirušo sīknaudu kā pateicību izmocīt smaidu, kas dažreiz līdzinās vairāk sāpēs sarautai sejai, jo viņas vaibsti jau sen ir aizmirsuši, kā tas ir - sirsnīgi un no sirds smaidīt. Un nevajag apvainoties par to, ka viņa slēpj skatienu zem sadilušā vilnas lakata. Bet vakaros, kad norims pilsētas drūzma un cilvēki arvien retāk ies garām izstieptajiem trīcošajiem pirkstiem, vecā sieva posīsies uz mājām. Viņa par mājām šovakar varbūt sauks soliņu parkā, ieeju stacijā vai aukstu istabiņu pussagruvušā mājelē piepilsētā - kā nu kuro reizi. Un tur viņu varbūt gaidīs otrs tāds pats pasaules pamests cilvēks,ar ko dalīties iespaidos un dienas algā. Un vai nav vienalga, kā tā tiek tērēta?! Jo tirgus vārti nekur nepazudīs un katru dienu tur atradīsies vieta kādam lūdzējam... Ja citādāk izdzīvot vairs nemācētu...
Roku var pastiept dažādi... To pilnu ar mīlestību un rūpēm var pastiept kāds, kas būtu ar mieru dalīties. Ja vien katram patiesi rūpētu tas, kas notiek ar vecajiem cilvēkiem apkārt - kaut vai sākot ar savu omīti laukos, veco krustmāti, tanti vai gādīgo bērnības kaimiņieni... Būtu mazāk to sirmgalvju, kas būtu atkarīgi no svešu ļaužu labvēlības.
Kaut kas ir teicis, ka dvēsele sverot 21 gramu... Un cik sver sirds? Cik daudz vietas tur būtu sirsnībai, ilgām un sapņiem? Vai kāds ir mēģinājis nosvērt asaru vai apskāvienu? Un vai tam ir nozīme? Un kā tas var būt, ka mājās atgriežoties, sirds paliek arvien smagāka... Vai tikai tā liekas, varbūt vainīgs nogurums?
Tikai nākamajā dienā ubaga rokai būs vēl grūtāk noturēt...sapni, ka viss mainīsies, viss reiz būs labi...
Roku var pastiept dažādi...

[sansanich]

Dexa-Chilora
Es laikam romantiķe, man patīk šis:
Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisi. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā.Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādis sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR
BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ!"

[sansanich]

Ļaujiet man dzīvot bez racionāla pamatojuma! Es negribu domāt par telpas un laika robežām.

Ļaujiet man pacelties spārnos, ja es to vēlos! Es neesmu dzīvs, ja nevaru būt brīvs.

Ļaujiet man mīlēt, to nepierādot! Sirds tiekšanos nevar pierādīt.

Ļaujiet man iet savu ceļu! Neapturiet un neierobežojiet! Tikai tā es iespēšu sevi atrast.

[sansanich]

Augstprātība - tas ir labskanīgs jēdziens. Būt augstam (cēlam, dižam vai panākumiem bagātam) un būt prātīgam abi ir labi. Būt augst-prātīgam jābūt vēl labāk - līdzīgi, piemēram, kā būt augstsirdīgam ir labi. Tomēr valoda ir izspēlējusi ar šo vārdu sev raksturīgu joku - būt augstprātīgam nenozīmē būt diži gudram vai cēli prātīgam, būt augstprātīgam nozīmē "būt tādam, kas izrāda, uzsver savu pārākumu, nicīgi iedomīgam". Vai tas ir kas slikts? Definīcija ir divdomīga - var būt pārāks un to izrādīt, un var iedomāties, ka ir pārāks, un mēģināt atstāt atbilstošu iespaidu. Jebkurā gadījumā augstprātība tiek uztverta kā peļama īpašība.

[sansanich]

NaurisL
"What is a city, but people" Šekspīrs

"Cilvēkam ir jāsadzīvo ar automašīnām tāpat, kā ar savu sievasmāti, taču tās nedrīkst izrīkot mūsu dzīvi" J. Lerner

"Būvdarbu vadītājs skumji vēroja kā divi vīri āmuriem rokā metodiski piesmēja arhitekta ieceri, konstruktora aprēķinus un pasūtītāja cerības - tie paši vien sev saprotamā veidā klapēja kopā salijušus dēļus no nenosakāmas izcelsmes kokmateriālu kaudzes būves pakājē" Latvijas Architektūra #6(62)/05

[sansanich]

Mūsdienu paradokss vēsturē ir tas, ka mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi; plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām. Mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk; mēs pērkam vairāk un priecājamies mazāk. Mums ir lielākas mājas un mazākas ģimenes; vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika. Mums ir vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta; vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju; vairāk ekspertu tomēr vairāk problēmu; vairāk zāļu, bet mazāk veselības.
Mēs dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, smejamies pārāk maz, braucam pārāk ātri, ejam gulēt pārāk vēlu, pieceļamies no rīta pārāk noguruši,lasām pārāk maz, skatāmies televizoru pārāk daudz un pārāk reti lūdzamies.
Mēs esam divkāršojuši savus īpašumus, bet samazinājuši savas vērtības. Mēs runājam pārāk daudz, mīlam pārāk reti un neieredzam pārāk bieži.
Mēs esam iemācijušies kā izdzīvot nevis dzīvot. Mēs esam pievienojuši gadus dzīvei un nevis dzīvi gadiem.
Mēs esam veikuši ceļu uz mēnesi un atpakaļ, bet mums ir apgrūtinoši pāriet pāri ielai, lai satiktu kaimiņu.
Mēs esam iekarojuši kosmosu, bet ne iekšējo pasauli. Mēs esam darījuši lielākas, bet ne labākas lietas.
Mēs esam attīrījuši atmosferu, bet piesārnojuši dvēseli. Mēs esam pakļāvuši atomu, bet nevis savus aizspriedumus.
Mēs rakstām vairāk, bet mācamies mazāk. Mēs plānojam vairāk, bet padarām mazāk. Mēs esam iemācijušies joņot, bet nevis gaidīt.
Mēs ražojam vairāk datoru, lai saglabātu vairāk informācijas, iegūtu vairāk kopiju kā jebkad, bet mūsu saskarsme ir arvien retāka un retāka.
Šis ir ātri pagatavojamu ēdienu, lēno atklājumu, lielo vīru un sīko raksturu, neizmērojamās pelņas un šauru attiecību laiks.
Šis ir dubultu ienākumu un vēl lielāku šķiršanos laiks, greznāku namīpašumu un izpostītu māju laiks. Šis ir ātru ceļojumu, atmestas morāles, vienas nakts pieturu, parmērīga svara un tablešu laiks, kad ar to palīdzību iegūst visu, sākot no laimes līdz klusumam, līdz nogalināšanai.
Tas ir laiks, kad tehnoloģijas var šo informāciju sniegt Jums un laiks, kad Jūs varat piekrist šiem uzskatiem vai vienkārši tos palaist garām.
Atrodiet laiku saviem mīļajiem, jo viņi nebūs ar Jums mūžīgi.
Atcerieties,-pasakiet kādu vārdu tiem, kuri lūkojas uz Jums uz augšu ar apbrīnu, jo viņi drīz izaugs un nebūs Jūsu tuvumā.
Dāvājiet siltu apskāvienu cilvēkiem, kas atrodas Jūsu tuvumā, jo tas ir dārgums, ko Jūs varat dāvināt no sirds un kas nemaksā ne santīma.
Atcerieties, pateikt “Es tevi mīlu” saviem mīļajiem un, galvenais, tā arī domājiet. Skūpsts un glāsts novērsīs sāpes, kuras mīt dziļi Jūsos.
Atcerieties, sniegt roku un sveikt kādu tieši šobrīd, jo kādu dienu, kad Jūs to gribēsiet, šis cilvēks var nebūt vairs līdzās. Atvēliet laiku mīlestībai, atvēliet laiku sarunām, atvēliet laiku pārdomām.

[sansanich]

Tev ir apbrīnojami talanti un vienreizējas dāvanas, kuras Tu vari sniegt pasaulei. Neviens nevar sniegt to, ko vari sniegt Tu. Tās ir tās lietas, kuras neviens cits nespēj izdarīt tā, kā to spēj Tu. Katram no mums ir sava sūtība, iemesls, kāpēc dzīvojam, elpojam un pastāvam.

[sansanich]

Mēs mīlam vienkāršību, cienam brīvību, ticam tam, ko paši uzskatam par patiesību, slavējam tos, kas runā patiesi un ir neiecietīgi pret liekulību. Bet kā atšķirt patieso no nepatiesā?

Mēs bieži vien apzināmies patieso lietu būtību, tikai mūsu prāts atsakās to pieņemt.
Kas tad mums vairāk kaitē, cilvēki mums apkārt, vai mēs paši? Laikam mēs paši arī neesam nemaz tik svēti. Tas kā mums nav un nevaram iegūt, liekas labāks nekā tas, kas mums jau ir. Kā saka, ne viss ir zelts, kas spīd, un ne katrs ir draugs, kas roku spiež. Un mēs mēdzam būt labi draugi? Mēs tiecoties pēc kaut kā, sev pašiem nezināma, mēdzam mānīt sevi un cilvēkus sev līdzās. Pat tad kad meli, apmāns, sauciet kā gribat, nevienam nenodara kaitējumu, tos nevar uzskatīt par nevainīgiem, tie vienalga ir nopietns pārkāpums pienākumam pašam pret sevi, pat nepiedodams pārkāpums, jo tiek aizskārta mūsu pašu cilvēciskā cieņa. Ne pa velti vēlāk mēs sadzirdam savu sirdsapziņu, bet to balsi mēs sadzirdam tikai tad, kad tā jau saka, ka nevajag darīt to, ko tu tikko izdarīji. Kāpēc vairums no mums visu saprot tikai tad, kad jau ir izdarīts kas aplams, mēs takš pagātni vairs nespēsim izlabot, mums tik atliek ko darīt, lai nesabojātu nākotni, bet arī to mēs reizēm negribam apzināties. Mēs domājam ka laiks visu mainīs, jā, izmainīs, bet nekas nepazudīs

[sansanich]

Lietas cilvēku nedara laimīgu. Laimi nes atgriešanās mājas un pretimnākšana, ieklausīšanās un sirds atsaukšanās. Vai vari pateikt, ko jūt asns, kas cauri lielceļa asfaltam izlauzies pret sauli?!

Zināšanas cilvēku nedara saprātīgu. Gudrība nāk caur skolotāju, kas to iespēj nodot saviem skolniekiem. Vai vari pateikt, ko domā bite, kas, laizdamās no zieda uz ziedu, pacietīgi meklē nektāru?!

Vara cilvēku nedara varošu. Cilvēkmīlestība rodama nesavtīgā un rāmā rīcībā, kas nes labumu līdzcilvēkiem. Vai vari pateikt, kādēļ vilki iespēj saglabāt uzticību viens otram, bet cilvēki meklē attaisnojumus savai neuzticībai?!

Gaisma cilvēku nedara redzošu. Labestība un sirsnība ir vienīgie atļautie ieroči cīņā par izdzīvošanu. Vai vari pateikt, kāda ir pasaule aiz horizonta, ja ne reizi neesi vēlējies to saprast?

Patiesība cilvēku nedara labāku. Atvērta un godīga sirds ir ceļš uz savu praktiski neierobežoto iespēju izzināšanu. Vai vari pateikt, kas ir Mīlestība un kas esi Tu?!

[sansanich]

Draugi ... vienkāršs vārds, vai ne? Tas izskan katru dienu ... kas ir tavi draugi? Es kādreiz domāju, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem kopā es varēju smieties un runāties ... tagad es zinu, ka draugi nav tie cilvēki ... tie ir cilvēki, kas aizskar tavu sirdi ... tu varētu pavadīt stundas ar viņiem kopā vienkārši nedarot neko ... un tas tevi padarītu laimīgu ... tie ir cilvēki ar kuriem tu vari dalīties savos noslēpumos ... viņi tev neliek mainīties ... viņi tevi pieņem tieši tādu kāds tu esi ... jums ir daudz kas kopīgs ... atmiņas, asaras , smiekli , smaidi ... jūs turaties kopā, jo mīlat viens otru ... draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē ... mani draugi ir mana sirds, dvēsele, prieki, smiekli, asaras, mīlestība un mana dzīve ...

[sansanich]

Par likteņa jēgu un nozīmi izteikušies neskaitāmi dižgari, turklāt visnotaļ dažādi un pretrunīgi. No tiem likteņa apcerējumiem, ko esmu dzirdējis, vistuvākais man šķiet Viktora Igo paustais: „Viss mūsu liktenis ir krustceles, un ir drausmīgi grūti izraudzīties virzienu.” Grūti vai viegli – tas laikam atkarīgs no katra atsevišķā gadījuma, bet neapšaubāmais ir tas, ka virzienus izvēlamies paši. Liktenis ir tas, kas noteiktu izvēļu klāstu mums piedāvā.
Cik bieži Tev gadījies skaitīt iespējas, kuras katru mīļu brīdi piedāvā liktenis? Varam mājup doties pa īsāko un varam pa garāko ceļu; Varam pārdevējam lielveikalā novēlēt jauku vakaru un varam arī viņu nepamanīt; Varam pavadīt dienu ikdienišķi un ierasti, bet varam arī negaidīti uzaicināt kādu draugu pastaigā pa mežu...
Dažreiz šīs izvēles maina sīkumus, bet citreiz visu turpmāko dzīvi. Iespējams, tieši garākais mājupceļš Tev ļaus paglābties no kāda negadījuma. Iespējams, laipni pasveicinātais pārdevējs šovakar ar saņemto labestību saglābs savu ģimeni. Iespējams, uz meža pastaigu uzaicinātais draugs reiz dos Tavai dzīvei visskaistāko saturu.
Ir tik daudz dažādas izvēles, kurās prāts vienatnē nespēj dot pareizās atbildes. Arī sirds pareizās atbildes var nesniegt, kamēr prāts nebūs to uzrunājis. Šķiet, ka reizēm prātam it kā godbijīgi jāpieklauvē pie sirds un labprātīgi jālūdz sirdsbalss palīgā. Tas nemaz nav tik vienkārši.
Prāts ir tas, kurš ļaujas dresūrai. Gan mūsējai, gan visas pārējās apkārtējās pasaules dresūrai. Apkārtējā pasaule prātu var izdresēt par paredzamu un mietpilsonisku, kas vienmēr vai gandrīz vienmēr rīkosies pēc ierastiem standartiem. Ja mērķtiecīgi neliksim prātam darboties sadarbībā ar sirdi, tad ikdienas varam palaist garām neskaitāmas iespējas saņemt no dzīves arvien jaunus labumus.
Prāta uzdevums ir meklēt visikdienišķākajās situācijās vairākas izvēles, pat ja prātam sākotnēji tikai viena šķiet pareizā. Tad vaicāt sirdij, kura no iespējām uzrunā vairāk. Svarīgi atbrīvoties no trokšņiem (prāta būvētiem signāliem, kas var uz brīdi šķist kā sirdsbalss – parasti bailes, slinkums, negatīva pieredze, dusmas, kauns utt.). Mēģināt saklausīt, kuru iespēju iesaka kāda balss dziļi dziļi Tevī.
Tik daudz ir neatbildētu jautājumu šajā dzīvē... Tik daudz problēmu, grūtību, šķēršļu... Bet vēl vairāk iespēju. Neskrien tām garām! Nekad nezinām, cik vēl reižu tādas būs dotas. Un nekad nezinām, cik lielas tās var izrādīties.

[sansanich]

Ir.. Un nav.. tevi gan jau arī ir pārņēmušas šadas domas sajūtas.. liekas laiks skrien un laiks velkas.. bet tad tu apturi tās un padomā.. cik daudz laika ir pagājis.. liekas tik daudz vēl visa kā man priekšā.. bet atskatoties domu lidojumā atpakaļ.. ir pagājis ti kdaudz laika.. apminās ir viss, kas tevi liek domāt ka tie aizvadītie gadi bija to vērti.. ar kļūdām ar veiksmēm un neveiksmēm.. liekas tik daudz es vēl spēšu izdarīt.. vakar man vēl likās.. kur man steigties.. bet šodien no rīta jau paskrējuši vairāki gadi.. kur viņi palika.. kā vampīrs uzsūc tikai to, kas vajadzīgs.. bet nespēdams atturētie no kārdinājuma paņem vēl mazliet klāt.. un nu jau saprot ka ir par daudz.. nav labi ir tik daudz slikta.. pieķer pie domas būdams nelabojami realistiski noskaņots optimists.. attopies pesimisma mirdzošajā ietvarā.. vaicā sev kapēc tas tā.. cilvēka tieksme.. tieksme pēc visa tā labākā.. nespēja samierināties ar viduvējību.. tieksme redzēt un dzirdēt visu.. ir sajūtas, kas uzdod jautājumus.. kapēc mēs vispār dzīvojam, eksistējam.. ja neesi kalna augšpusē.. vai ir jēga slapstīties tā pakājē.. zem koku lapām, kur saule tik reizi dienā uzspīd un tas arī ir nosacīti.. ja paveicas.. un sevi dziļa pārliecība, kas tās nav suicidiālas tieksmes.. tie vienkārši ir jautājumi, kas neliek mieru.. kā elektrons,kas riņķo pa orbitāli nezinādams neko citu.. bet saņēmis kādu ārējā spēka ietekmi tas parlec un citu orbitāli.. nu jau ar citu raksturu.. skatu būtību.. bet vizuāli nav mainījies.. cilvēks.. releģija.. šie jautājumi arī rada šos pielūgsmes elkus.. kas kā mierinājums ar aklumu salkanu mūs apvij.. ieēdas un kļūs par daļu no mums.. nu ja jau kļuvis par mums, tad tur arī paliks.. jo.. atņemt sev kko.. cilvēks to nekad, neparko.. cilvēks melo un maina savas domas kā vējš.. es tiešām vēlētos kaut man būtu.. šis neremdināmais spēks.. asiņu skalots.. par sirdi tas dēvēts.. pukstu ritmā sinhroni uzturēts.. māte daba.. nešķiro,bet uztur līdzsvaru.. nav ideāla ir tikai piemērotība.. un pats nepatīkamākais ir fakts.. kur sākums tur arī.. viss pārējais ar ko mums jāsadzīvo.. kā mums patīk pašiem radīt un pēc tam aizmirst notikumus, kas derdz.. kas sapni padara vēl krāšņāku neka to var iztēloties.. ja tu zinātu.. ja vien.. acu skatiens noslīd un acu plakstiņi aizveras.. es būšu vienmēr tepat kkur līdzās.. tavs domu virpulis.. kas nekad nebeigs griezties..

[sansanich]

Kādā pilsētā bija parks, kurā auga dažādi koki. Katram no tiem bija sava nozīme, katrs no tiem sevī nesa, kādu no pasaules bagātībām. Tur auga mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības koki. Cilvēkiem ļoti patika šis parks, tie nāca uz to, kad bija grūti un vajadzēja palīdzību, kad pietrūka mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības. Šie koki veldzēja cilvēku nepiepildītās emocijas un cilvēki spēja turēties pretī pasaules ļaunumam, rūpējoties par parku, kā parks rūpējās par viņiem. Lai arī parks tiem nedeva baudpilnus augļus, cilvēki novērtēja tā nozīmi. Laika gaitā parkam pievienojās arī brīnuma koks. Tam vienīgajam no visiem bija gardi, saldi augļi, kurus varēja uzreiz sajust un nobaudīt. Cilvēki kā apmāti steidzās uz parku pēc brīnuma. Tie katru dienu plūca brīnuma augļus pilniem groziem, un pa nakti tam izauga jauni, bet ar katru nakti izveidojās par vienu augli mazāk. Cilvēki ilgi plūca šos augļus bez vajadzības, bet īpaši rūpējās par šo koku, pamazām aizmirstot par pārējiem. Sākumā nokalta mīlestības koks, jo tam bija nepieciešamas
vislielākās rūpes. Nākamais nokalta žēlsirdības koks, jo tas nevarēja dzīvot bez mīlestības koka. Sākumā ļaudis to nemaz nepamanīja, jo bija pārņemti ar brīnuma kopšanu. Kad redzēja, ka nokaltusi mīlestība un žēlsirdība tie neredzēja iemeslu rūpēties par atlikušajiem-iecietības, sirdsapziņas, laimes un saprāta kokiem. Tā nokalta gandrīz viss parks, tikai tā vidū rēgojās mazs, panīcis brīnumkoks. Tas vairs nebija tik skaists, vairs nedeva tik daudz augļu. Pamazām iznīka arī brīnuma koks, jo tas nespēja dzīvot bez pārējiem kokiem, kas mita parkā. Cilvēki lai iegūtu kādu brīnuma augli sāka cīnīties, plēsties un ienīst viens otru, pat neapzinoties, kādēļ viņiem nepieciešams šis koks. Ar laiku viņiem apnika koks, jo tas vairs nebija tik ražīgs kā agrāk, palika tikai naids un apvainojumi starp cilvēkiem. Tie tagad deva priekšroku naida, skaudības, melu un neiecietības džungļiem. Parks bija tukšs, bet tā vidū vēl mita mazs, gaišs, iznīkstošs brīnums.
Mazs puisēns reiz iemaldījās parkā, kur ieraudzīja visu aizmirsto kociņu. Tas pacēla mazu nokaltušu, nevienam nevajadzīgu, zemē nokritušu brīnuma auglīti, kuru aiznesa mājās, saudzēja, lai iegūtu brīnuma sēkliņas, jo vēlējas pats savu, mazu bērna brīnumu. Tas iesēja sēkliņas un klusītēm savā smilšukastē audzēja savu mazo brīnumu, katru dienu tas rūpējās par kociņu ar ticību, ka kādu dienu tas izaugs liels un spēcīgs. Kociņš auga jo dienas, jo lielāks. Puisēna ticība stiprināja to. Protams, ar naida džungļu stiprināšanu pārņemtā pasaulē nemanīja šo kociņu, līdz tas ar puisēna ticību bija pacēlies virs naida džungļiem. Puisēns uzrāpās koka galotnē, skatījās uz pasauli un raudāja. Lai arī tā brīnums bija izaudzis un pāraudzis naidu, tas bija tikai viņa brīnums, pasaule to vairs neredzēja, jo bija ietinusies vienaldzības miglā. Pasaulei trūka ticības. Puisēns raudot izkliedēja vienaldzības miglu, pasmaidot viesa ticību aizmirstajam brīnumam, un noslaukot asaras, deva cerību mīlestībai. Tikai tagad pasaule saprata, ka nav jēgas brīnumam, bez ticības un mīlestībai bez žēlsirdības, laimei bez pateicības...

[sansanich]

Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.

Pastāstīšu par viņu - par cilvēku, kas "neredzēja".
Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu - laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām,sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti? Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs - kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un jaka veca, bet viņa smaida - par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja "saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu". Smieklīgi vārdi.
No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu - to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk - bez steigas. Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.

[sansanich]

Mikka
Vīrietis atnāca piekusis mājās no darba. Viņa 5gadīgais dēlēns jau stāv pie durvīm un viņu sagaida ar jautājumu – Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu pa vienu stundu?
Tā nav tava daļa. Kāpēc tu tik stulbas lietas man jautā?
Es vienkārši gribētu zināt cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti! Lūdzās mazais puika.
Nu ja tev ļoti vajag zināt, es saņemu 10 latus stundā.
Oh, nopūtās mazais puika un nokāra galviņu.
Tad viņš paskatījās uz tēti un saka: vai es varētu no tevis aizņemties 5 latus?
Vai tas bija vienīgais iemesls, kapēc tu jautāji cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu nopirkt?
Ej uz savu istabu un, lūdzu, pārdomā vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses man kaut ko tādu jautāt.
Es strādāju katru dienu ļoti ilgi un smagi… un man nav laika tādām stulbām bērnu spēlītēm.
Puika gāja klusi uz savu istabu un aizvēra lēnām savas istabas durvis.
Vīrietis apsēdās pie televizora un dusmojās vēl arvien par dēla egoistisko attieksmi.
Pēc stundas viņš nomierinājās uzgāja augšā uz dēlēna istabu un iegāja tajā.
Vai tu jau guli? – Viņš jautāja.
Nē tēti, es esmu vēl augšā.
Es pārdomāju… teica tētis… man bija gara un smaga diena… un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu… šeit ir tavi 5 lati, ko tu man lūdzi.
Dēlēns nolēca no gultas un kliedza – Paldies tēti!
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti kurā bija pāris santīmu,
kad tētis redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa, viņš atkal sāka palikt dusmīgs.
Kāpēc tu man lūdzi naudu, ka tev pašam ir pietiekoši?
Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši!
Tēti, man tagad ir tieši 10 latu. Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?

[sansanich]

Vēla ziema, temperatūra krietni zem nulles, vējš rausta sniegu uz visām pusēm, kā nu tam iegribas. Sniegs lēnām aizlipina ciet logu, acīm aizsedzot sala izdaiļotos mākslas darbus - neskaitāmas rozes, kas atgādina veselu, dzīvu rožu krūmu un liek iemītniekiem kādu laiku apbrīnot ziemas skaistumu ... kāds sēž pie pusdienu galda ar ģimeni, kāds laiku pavada jautrībā, kopā ar draugiem, mazi bērni saspiedušies zem vienas pašas vilnas sedziņas, rauj to, katrs uz savu pusi, lai sasildītos ... Vien mazs puisītis šūpojās milzīgās šūpolēs, mamma to ir satuntulējusi džemperu džemperos, bet nemaz neizskatās, ka viņam rūpētu, kas cits, viņš ar neviltotu smaidu sejā un spītējot milzīgām, slapjām sniega pārslām, kas viena pēc otras sitas sejā, izbauda citiem tik nepatīkamo laiku...

Pēkšni iznāk uztraukusies mamma un skaļā, bet rūpju pilnā balsī cenšās sasaukt mazo žiperi: "Jāni, nāc ēst pusdienas". Atskanēja izklaidīga balss "Vēl tikai piecas minūtes ... lūdzu". Mamma nodrebinājās un soļoja atpakaļ siltumā "Ja nebūsi pēc piecām minūtēm pie saldā netiksi ... būtu vismaz izklaidējies kopā ar brāļiem", aizejot uzmeta mīlošu skatienu uz dēla pusi. Tomēr nedzirdēja troksni, plīstot šūpolēm un tam pavadošo bērna raudienu, bet ne jau par zilumiem pārdzīvoja jānis ... par savām šūpolēm viņš pārdzīvoja.

Pāris dienas vēlāk, kļuva jau siltāks - ziema lēnām atkāpjās, sāk kust uz jumta sakrājušās sniega kaudzes - pēkšni atvērās durvis un pa tām izskrēja Jānis ar naudiņu rokās - skrienot uz tirgu, paskrēja garām bērniem, kas braukājās ar ragavām un vēl pēc mirkļa tirgū bija.

Jānis apskatīja tirgu, kurā tika tirgoti dažādi saldumi un citas kārojamas lietas, ap kurām pulcējās bērnu bariņi, bet viņam bija skaidri nosprausts mērķis - nopirkt šūpoles, tikai par skādi, tirgonim nebija šūpoļu - viņš vietā piedāvāja skaistas ragaviņas, bija vairākas sakrautas kaudzē, pastāstīja par tām, bet Jānis, bija nepielaužams: "Es gribu šūpoles! Ziema tāpat drīz beigsies, kam man tās?"

"Kā vēlies, pienāc rīt, drīz tās tiks piegādātas", noteicas pārdevējs un pievērsās citiem bērniem.
Nākamajā dienā puisītis, tieši tai pat laikā skrēja uz tirgu, pa ceļam uzmeta aci kaimiņu bērniem, kas braukājās ar ragutiņām. Jānis bija nedaudz noguris un piesēda uz celma, vēroja, kā bērni braukā, bērnu vidū bija arī Jāņa draugs, kas ieraudzījis Jāni kliedza: "Jāni nāc šurp, nobrauksim no kalna". Abi uzkāpa kalna augstākajā punktā un devās lejā, bērni aiz sajūsmas kliedza, laižoties lejā, bet Jānis nebija pārāk sajūsmināts, laigan labi pavadīja laiku, viņam tuvākas bija šūpoles, kurās varēja mierīgi sēdēt un just skudriņas, kas skraida pa vēderu, viņš gan solīja vēlāk paspēlēties ar bērniem, turpinot ceļu uz tirgu.

Tirgus placī Jānis jau zināja, kur iet, pirms pārdevējs paspēja bilst kaut vārdu, tas ietiepīgi noteica "Atnācu pēc šūpolēm!", tirgotājs mazliet piesarka, sastomījās un neveikli teica, "piedod puisīt, mēs vēl neatvedām, šūpoles būs rīt, bet mums ir vēl divas ragutiņas, atdošu par puscenu". Bet Jānītis devās mājās, bez nekā.
Atpakaļceļā Jānis, apciemoja bērnus, kas atkal aicināja Jāni pievienoties rotaļās. Šoreiz Jānis ilgi un dikti spēlējās kopā ar bērniem, braukāja ar ragavām, pikojās un tad atkal braukāja, viņš novērtēja arī ragavu labās īpašības, cik ļoti jautri ir ar tām. Bet pienācalaiks doties mājās un Jānis negribīgi soļoja uz māju pusi, kopā ar draugiem izrunājot dienas piedzīvojumus.
Nākamajā rītā Jānis ātrāk kā citus rītus skrēja uz tirgu, paskrēja garām bērniem, kas izklaidējās kalnā, bet nepievienojās tiem un turpināja ceļu.
Tirgū, Jāni uzreiz pamanīja tirgonis un lepni teica "Mēs atvedām kaudzi ar šūpolēm".
Jānis apskatīja šūpoles un vien bilda "Skaistas ... bet es atnācu pēc ragavām"
Tirgonis neitrāli: "Ragavu mums vairs nav, bet mums ir daudz šūpoles, vaitas tās tu negribēji?"
"Man tā likās, bet es gribu ragavas, gribu jautrību ... kad es varu tādas nopirkt?"
"Diemžēl mēs vairs ragavas šogad netirgosim ... Tu taču pats teici, ka Ziema beigsies pēc skaitītām dienām"
Jānis paskatījās uz zemi un teica "Vēlos tās kaut uz vienu dienu ..."

/Mēs visi sirdī esam tie paši mazie bērni, kādi bijām, ar nedrošību sirdī - mainās tikai aktualitātes ...

/Ja necenties saprast, ko vēlies, tad pazaudē to, ko patiesībā vēlies ...

/Ja daudz domā par citiem brīžiem, nespēj izbaudīt ŠO brīdi ..

[sansanich]

Ikdienas saskaros ar cilvēku domām un pārdomām, par to, kad un kam ikviens no mums var palīdzēt.

Visbiežāk dzirdētā tēze, ko sludina dažādi pārsvarā veiksmīgi darboņi ir: "lai palīdzētu citiem Tev vispirms ir jāpalīdz pašam sev!" Taisnība jau zināmā mērā ir. Taču tikai zināmā mērā, jo tad jau sanāk, ka man nevienam nav jāpalīdz, kamēr es pats neesmu ticis uz zaļa zara. Ar šadu filozofiju es varu mierīgu sirdi soļot garām ikvienam, jo ikvienam jau liekas, ka vissliktāk iet tieši man. Ja neiet, tad ja nu es palīdzēšu kādam, kad man nekā nebūs, kas tad palīdzēs man? Kur ir garantija, ka ja atdošu trūkumcietējam pēdējo latu, man būs par ko šovakar pašam nopirkt maizi? Vai ja tā nav pēdējā maize, kas maksās par bērnudārzu, kredītu, ēdienu, auto, dzīvokli utt.

Lielākais vairums domā, ka palidzet citiem es spēšu tikai esot bagāts, kad man ir daudz, tikai tad es varu palīdzēt citiem. Vai skrienot pēc mantas mēs nenokaujam, jau tā ikdienas steigā un pienākumos negribot malā nostumtās attiecības ar mums tuvajiem cilvēkiem?

Reiz uz viena krekliņa es pamanīju uzrakstu kas man lika ļoti aizdomāties par rakstīto: "Tas kura dēļ tu tik smagi strādā, gaida tevi mājās!" Kam man vajadzīga manta, ja man zūd attiecības ar sev tuviem cilvēkiem? Ko tā man spēs dot, ko tā spēja dot vērdiņa Ansim?

Mēs gribam būt pārtikuši, un daudzi starp pārticību un laimi liek vienbādības zīmi. Aizmirstot, ka liela manta parasti ir drīzāk šķērslis laimei, škērslis aticībām ar pašiem tuvākajiem. Es nesaku, ka ir labi būt nabagam, taču dzīve nav mantas un sapņu piepildījumu raušanas sacīkstes.

Daudz domājot par šo, un daudz dzenoties pēc mantas. esmu sapratis, ka patiesa Laime un paties Miers bez sev tuviem nav iespējami. Par laimi. Tikai tas nenozīme, ka neko nevajag darīt savas nākotnes vārdā, vajag darīt un daudz, lai parūpētos par savu nākotni, ja vien akcenti ir pareizi salikti, un pirmajā vietā ir tuvinieki, neviss kas cits.

[sansanich]

~ Es mīlu tevi nevis dēļ tā, kas tu esi, bet dēļ tā, kas esmu es, kad esmu blakus tev.

~ Neviens nav tavu asaru cienīgs, un tie kas ir, nekad neliks tev raudāt.

~ Patiess draugs ir tas, kurš tur tavu roku un skar tavu sirdi.

~ Nekad nepārtrauc smaidīt, pat skumju brīžos, jo kāds var iemīlēties tavā smaidā.

~ Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule.

~ Nekad nepavadi laiku ar cilvēku, kuram nerūp laika pavadīšana ar tevi.

~ Neraudi par to, ka kaut kas ir beidzies. Smaidi par to, kas tas ir bijis.

~ Viss, kas kādreiz bijis un šodien vairs nav, dara mūs skumīgus, sevišķi ja tas bijis ļoti skaisti un laimīgi.

~ Vienmēr būs cilvēki, kas tevi sāpinās, tomēr tev jāturpina uzticēties, vienkārši esi uzmanīgs.

~ Cilvēcīga būtne, kas sagādā sāpes, izdzēš sevī vairāk laimes nekā būtne, ko sāpina.

~ Necīnies pārlieku, vislabākās lietas notiek negaidīti.

~ Mīli sevi un piedod sev, mīli citus un piedod citiem.

[sansanich]

Mums ir liela tieksme pārspīlēt lietas un viegli pakļauties grūtsirdībai. Pasaki nē-neveiksmēm un jā- iespējām, drosmei un veiksmei! Nu nav jau tas TIK vienkārši. Bet noteikti vieglāk nekā ļauties grūtsirdībai, padoties neveiksmēm un sadzīvot ar nelabu situāciju. Neanalizē, neskaties atpakaļ un nemeklē cēloņus. Ej uz priekšu, skaties nākotnē, tur ir Tava lielā dzīve un lielā veiksme. Nākotne ir Tavā priekšā, netērē laiku, izmanto VISUS savus iekšējos resursus un ej pretī laimei, bagātībai, veiksmei. Tā ir tur, Tavā priekšā, un gaida, kad Tu spersi soli. Atmet tādus terminus-nē, nevaru, nespēju! Ko Tu nevari? Strādāt, domāt, labi izskatīties? Pilnīgas muļķības, Tev ir viss, lai Tu to varētu, tas ir lielais sākums. Un tāds nieks, kā sākt smaidīt, ticēt sev un saviem spēkiem, apbruņoties ar drosmi, un aizmirst visus aizspriedumus, kas Tev traucē būt laimīgai un veiksmīgai! Toties, tas ir milzīgs solis pretī labākai dzīvei, pretī saviem mērķiem un veiksmei, naudai, laimei un bagātībām. Nemeklē cēloņus, tie jau ir atrasti. Neveiksmes cēlonis ir Tavās domās, Tavās emocijās. Tiklīdz padodies neveiksmei, Tu atver auglīgu vidi nākamajām neveiksmēm. Bet drosme, pozitīvas domas un ticība ļoti ātri un veiksmīgi aprij visu, kas ir negatīvs. Nav sliktas lietas, ir sliktas domas.

Nekas nav neiespējami, neiespējami ir vienīgi atgriezt laiku atpakaļ. Bet kam tas vajadzīgs! Tagad es mazliet aizdomājos...par savu dzīvi, kā bija un kā ir. Mana laime, veiksme un iespējas sākās tieši tajā mirklī, kad aptvēru, šo mūžseno patiesību. Patiesību par pasauli, par domu un emociju spēku. Neanalizējot un nedomājot sāku rīkoties. Pirmais solis, cēlos 6:00 no rīta, skrēju uz jūru, ne par ko nedomāju, tikai baudīju skaisto, kluso un mierīgo rītu un elpoju svaigo jūras gaisu! Tas deva pozitīvu lādiņu, lasīju tikai pozitīvu literatūru. Uzstādīju sev konkrētus mērķus pēc kā tiekties, un katru dienu nepārstāju sev stāstīt cik esmu jauka, burvīga, ka man viss izdosies, jo dzīve ir tā vērta, lai to nodzīvotu skaisti. Tas bija tas, kas nepieciešams lai dzīve atvērtos ar jaunām iespējām un tas mani motivēja lieliem darbiem.

Nebaidies, ej rīkojies! Nenoniecini savas spējas. Aptver savas iespējas, savus resursus, nebaidies. Ja vienas durvis aizverās, klauvē pie nākamām. Nekad neapstājies pie pirmās neveiksmes. Jo iespējams tikai 3 soļus tālāk ir Tava lielā veiksme, bet pilnīgi muļķīgā veidā, Tu tai vari paiet garām. Bet ja būsi apņēmības pilns, drosmīgs un ticēsi sev, dzīvei un uzvarai un smaidīsi daudz vairāk kā līdz šim un saskatīsi visas lietās pozitīvo, es Tev apsolu, ilgi nebūs jāgaida līdz uzvarai! Nebaidies, ej rīkojies! Drosmīgajiem pieder pasaule! Un drosme ir mums katram, izlaid to no nevajadzīgiem rāmjiem. Apzinies, ko vari sasniegt, ja nebaidīsies. Tu vari patiešām daudz. Paveries apkārt uz lielo pasauli. Cik daudz te ir labas lietas, un tās ir tāpēc, lai mēs tās iegūtu! Lai baudītu dzīvi un dzīvotu pārticībā, veseli, laimīgi un veiksmīgi! Pasaules labumi pietiks visiem!

[sansanich]

Es sēžu un domāju, kam lai tagad tic - Dieva dēlam vai Ziemassvētku vecītim, vai nekam, vai kaut kam. Bet kaut kam jau grbas ticēt, citādāk jau nevar. Šajos svētkos novēlu Tev ticēt pašam/ai sev, censties ticēt citiem, paļauties uz kādu un ļaut kādam paļauties uz tevi, būt godīgam/ai, runāt patiesas lietas, jo Ticība - tā ir viena no trīs pamatvētībām un tādēļ to ir īpaši svarīgi nezaudēt.
Hanss Kristiāns Andersens savā pasakā ''Sniega karaliene'' stāsta par diviem bērniem (zēnu un meiteni) Kaju un Gerdu, par to, kā viņi pārvar grūtības un ļaunumu, maldās un atkal atrod sevi caur nesavtīgu atdošanu sevi otram. Novēlu arī Tev šajos svētkos uzdāvāt otram ko labu - tam nav obligāti jābūt kam ļoti dārgam vai ļoti vizuāli skaistam; tas var būt jebkas , bet dāvanai ir jābūt tādai, kurā tu esi ielicis to labo, kas mīt Tevī un zini, ka tā aizkustinās otra cilvēka sirdi.
H.K. Andersena pasakā mazajam puisēnam Kajam sirdī ieduras lauska no ļaunuma spoguļa, kurš, saplīstot gabalos, izplatījies sīkās drumslās pa visu pasauli, un zēns tiek aizvests tālu projām uz Sniega karalienes pili, kur valda tukšums, aukstums un bezjūtība. Viņa draudzene Gerda viena pati dodas viņu meklēt tālu ziemeļos, viņai ceļā ir gan palīgi, gan ienaidnieki, bet viņa uzveic visas grūtības un tiek līdz zēnam. bet tad seko grūtākais uzdevums - jādabū laukā stikla lauska, kas iedūrusies tieši Kaja sirdī un smilšu grauds no spoguļa, kas iebiris acī. To bērni paveic ar mīlestības un draudzības spēku, kas uzveic sniega karalieni un visu ļauno.
Novēlu Tev šajos svētkos saskatīt un izkausēt un atbrīvoties no visām ļaunajām spoguļa lauskām , kas mīt Tevī, kā arī palīdzēt kādam citam to izdarīt, ja viņš pats nav spējīgs.
Atceries, ka ļauno var uzveikt tikai ar labo un nevis otrādi. Tādēļ būsim jauki, mīļie, uzdāvināsim viens otram kaut vai mazu, sirsnīgu smaidu, vai ''Priecīgus Ziemassvētkus!'' pat bez vēlmes saņemt ko pretī! Tu redzēsi, ka ieguvējs būsi tikai tu pats, jo darot priecīgus citus, Tu pats būsi laimīgs.
Lai Tev viss labi izdodas un Laime ir ar tevi! Lai ir kāds mazs Ziemassvētku brīnums!

Nobeigumā frāze no jau iepriekš minētās pasakas, kā arī dzejnieka Raiņa vārdi:
“ROZES, LAI CIK KRĀŠŅIEM ZIEDIEM, TOMĒR VĪST,
MĪLA, DRAUDZĪBA - TĀS NĀVI NEPAZĪST!”
H.K.Andersens

Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels,
Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs,
Un citu nesamin, jo tu to spēj,
Bet pacel citu, un tu celsies pats.
Rainis