nu es ceru paļaujos uz šnauceru veselo saprātu.
es jau rīkojos kā pēc grāmatas: vispirms Robi samīļoju, tad Eniju, tad Taru. Robim stāstu, ka viņš ir vislabākais un mīļākais. Enijai saku, ka nav tādas otras, kāda ir viņa. Taru viņa pati močī, ka maz neliekas, es tikai iejaucos, kad tas izskatās pārāk sadistiski pat priekš šnaucera. mazais žipčiks ielien tur, kur pārējie netiek, bet viņa ir tik ziņkārīga un komunikabla, ka drīz lien ārā, tad Enija šo atkal ņem aiz čupra, bet šī ar mazajiem piena zobiņiem šai pakaklē... nemaz neļaujas tā vienkārši apēsties.