IEVADA VIETĀ
Mazās Mijas garum garā priekšvēsture sākās pirms 30 gadiem, kad pirmo reizi ieraudzīju īru vilku suni. Tolaik mana sirds un dīvāns nedalīti piederēja vienam lielam, brīnišķīgam sanbernāram.
Palūdzu draudzenei no ASV (80.gadu sākumā!) atvest kādus materiālus par īriem - ticiet vai nē, interneta toreiz vēl nebija, un visi mēs dzīvojām dižajā padomju saimē. Draudzene grāmatu atveda - diemžēl, tā bija standarta haltūra, kur īri tik vien bija kā pāris bildēs un 2 lappuses ar šķirnes vēsturi. Visa pārējā grāmata - vispārējie padomi iesācējam kucēna audzināšanā.
Tā nu vīlusies ieliku grāmatu plauktā un noraku īrisko sapni dziļi sirdī - kaut kad, kad man būs liela māja un daudz naudas, kaut kad...
Pirmajam sanbernāram sekoja otrais, kurš, diemžēl, nebija ne tuvu tik brīnišķīgs kā pirmais. Suni man 90.gadu sākumā no Baltkrievijas atveda draugi un uzdāvināja - laiki bija grūti, un suņukam daudz kas bija trūcis - Ciltsraksti bija jauki, pats suņuks - ne gluži, un pēc ne visai ilgas cīņas ar dažādām kaitēm šim stāstam pienāca skumjas beigas.
Deviņdesmito gadu sākums arī bija smagas krīzes laiks - uz klīnikām saimnieki raudādami veda savus kārnos suņus midzināt, jo vairs nespēja pienācīgi pabarot, pēdējo "ķieģelīti" sadalot uz pusēm... tā manās rokās nonāca 7 mēnešus vecs lenzīrs no pārojuma Igaunijā, kuram gādīgā audzētāja kādā brīdi bija pārlauzusi asti. Suns nezināja, kas ir gaļa, bezpiens un citas labas lietas - viņa mīļākā barība bija lētās reņģes un āboli. Astes traumu atšifrējām viegli - visu savu mūžu nabags paniski baidījās no slotas.
Tad kādu laiku mājās suņa nebija vispār, jo darbā pavadīju vismaz 12 stundas 6 dienas nedēļā - nebūtu godīgi gādāt suni. Līdz beidzot pirms 5 gadiem pārcēlos uz laukiem, nopirku kāroto lauku māju un sāku iekārtoties. Kā jau kārtīgā lauku mājā, suns vajadzīgs noteikti - tā mēs Tukuma patversmē tikām pie pirmā "tipa VAS" kucēna. Tam sekoja vēl viens un trešais arī. Vienkārši lauku sētas suņi. Jauki bezgala, un tomēr...
... sanbernāri visu laiku spietoja man galvā. Turpināju vērot un skatīties, pētīt un meklēt to savu, 'īsto un vienīgo" ... Tad mūsu rokās neplānoti nonāca Greisa.
ss.lv sludinājums - pārdod 2 sanbernāru kucēnus, cena 40 LV - skaidrs, ka normāli saimnieki normālu suni tā nepārdod. Piezvanīju. Ciltsrakstu nav, pošu pase kaut kur esot, kāpēc pārdod - atbildes īsti nav... Viens kucēns jau bija iepriekšējā vakarā notirgots kaut kur uz Latgales pusi, otrs vēl gaidot pircējus.... Noriskējām aizbraukt apskatīties - katram gadījumam.
Gadījums bija brauciena vērts! Nepilnu metru garā govs ķēdē piesiets pie ceriņkrūma pagalmā, pats savos mēslos līdz vēderam, kažoks ar mēsliem vietām pieķepis cietos kunkuļos, un pats suns - izmisusi kārna nelaimes čupiņa.
Iepiedām saimniecei tos 40 Ls saujā un traucāmies uz mājām. Visu ceļu mašīnā raudāju kā sen nebiju raudājusi. Mašīnas aizmugurē trīcēja pārbijies, kaulains un ļoti smirdošs suns.
Atvedām - lielākos mēslu gabalus izgriezām, mazliet patīrījām, ievedām mājā un izmisīgi sākām domāt, no kura gala ķerties klāt. Tukuma patversmē sunim vieta bija sarunāta, bet bija skaidrs, ka tādā stāvoklī patversmei lieku nastu uzkraut nedrīkst. Suns, kuram vajadzēja svērt 50-60 kg, pēc nedēlas atbarošanas, kad saņēmāmies viņu aizvest vetam atrādīt un nosvērt, svēra 24 kg. Zem kuplā kažoka bija nenormāli izkāmējis ķermenītis.
Greisas punci pieradināt pie normāla ēdiena izdevās tikai pēc mēneša. Sākumā 8, pat 10 reizes dienā devām vistu ar rīsiem, mazmazītiņām porcijām, dažas ēdamkarotes vienā ēdienreizē. Pēc mēneša jau riskējām ar pirmajiem sausās barības graudiņiem.
Paralēli ķērāmies pie socializācijas - suns, kurš lieliski atrada kopīgu valodu ar citiem suņiem un kaķiem, ieraugot cilvēku, izmisīgi spiedās kaktā un, zobus atņirdzis, rūca. Sanbernāra kucēns!
Ķēdi (pieci mazi solīši uz vienu pusi, apcirsties, un pieci uz otru pusi) no viņas galvas dabūjām laukā apmēram nedēļas laikā, tad pārējiesuņi iemācīja spēlēties, un palēnām arī bailes no cilvēkiem sāka piemirsties... Tomēr par sanbernāru, manu sapņu suni, Greisu nosaukt nevarēja.