Ehh, principā es tā kā sataisījs iet gulēt, bet ja jau te kāds gaida rakstiņus, tad vienu var atļauties (lai labāks miedziņš).
Iz tālās pagātnes:Reiz dzīvoja tāda maza Elīnīte. Tajos laikos viņa vēl pat skolā negāja. Jau tad viņai ļoooti patika visi dzīvnieciņi. Pirmie Elīnas mājdzīvnieki bija papagaiļi. Nezinu cik daudz to bijuši, taču pēdējos divus atceros - Sisis un Sisenīte. Elīnīte vienmēr ir gribējusi suni. Kad viņai nebijis ko darīt, viņa ņēmusi mīkstās mantas, sējusi pie virves un vilkusi caur visu dzīvokli stāstot, ka tas ir viņas suns. Reizēm suns bijis nikns, reizēm nē. Atkarīgs no Elīnas garstāvokļa. Un tomēr Elīnīte turpinājusi lūgties suni, bet vecāki pat neklausījušies.
Pati Elīna stāsta: jā, man ļoti patika suņi, taču arī citiem dzīvniekiem vienaldzīga garām nekad nebiju pagājusi. Cik nav rīkotas bēres bojā gājušiem putniņiem, cik mazu putniņu nav stiepts mājās ar lūgumu paturēt. Cik gan dažādi dzīvnieki nav nesti mājās ar lūgumu tos paturēt. Gan gliemeži, gan vardes, bet viss velti. Atceros, ka mēdzu iet uz Gauju, izrakt mazus, apaļus baseiniņus pašā ūdens krastā, izveidot eju no Gaujas uz baseiniņu un gaidīt, kad iepeld kāda zivtele. Un rezultāts bija. Ikreiz noķēru kādas 5 vismaz. Nekas dižs - mazās mailītes. Savācu tās vienā burkā un stiepu uz mājām. Sašķiroju tās pa bariņiem un tā arī turēju lielās burkās. Baroju ar baltmaizi, pašai likās, ka viņām tur ir labi, taču pēc max 2 dienām mamma piespieda nest tās prom uz gauju un laist vaļā. Tā arī tika darīts. Šodien paskatoties uz mūsdienu maziem bērniem liekas, ka tie nezina kas ir suns, nezina kā ar to apieties, ko darīt, kā izturēties. Cik sevi atceros, tad es vienmēr esmu zinājusi, ka suni nedrīkst vienkārši apkampt un spiest, nedrīkst skriet un trakot, kliegt suņa klātbūtnē. Nedrīkst traucēt tam ēst, lavīties klāt no mugurpuses un ko tik vēl ne. To visu vienmēr esmu zinājusi. Jums varbūt liksies, ka citiem bērniem suņu nav, bet vai tad man bija? Nē, arī man suņa nebija. Arī maniem radiem ne. Vienīgais radu suns bija Doga, bezšķirnes suņuks, kas piederēja manai omei. Ar omīti diemžēl tikos reti, taču tikšanās reizēs viņa stāstīja cik gudrs ir Doga, cik labi viņš saprot ko no viņa vēlas. Doga nebija suns, kuru var mierīgi paglaudīt. Doga nebija suns, ar kuru var trakot. Viņš bija omītes sargs un dzīvesbiedrs, pavisam nopietns suns. Viņš prata sevi aizstāvēt. Vienīgā rotaļa, kas Dogam patika, bija atnest aizsviestu bumbiņu. To arī mēs parasti spēlējām. Ejot pastaigās omīte ļāva man vest Dogu saitītē, tas man ļoti patika. Vienmēr izbaudīju šo gājienu, vienmēr iedomājos kā būtu, ja es varētu katru dienu vest ārā pati savu suni...