Nesolu, ka rakstīšu daudz un bieži, bet iespēju robežās centīšos.Laikam jau iesākumā nedaudz jāuzraksta par sevi un savu saimi. Par apsuņošanās, apkaķošanās, aptrušošanās un apbruņurupučošanās vēsturi. Trūkst tikai putniņu, kā daži smejas, bet tie man kaut kā nepiedur - sorry, visi putnu mīļotāji un cienītāji. Man patīk dzīvnieki ar kuriem var kaut ko sarunāt, piemēram, suņi un kaķi, vai arī tādi, ar kuriem sarunāt nevar gandrīz neko, bet tie vismaz klusē, piemēram, truši un ūdens iemītnieki. Putni neietilpst nevienā no abām kategorijām (vismaz man tā šķiet - varbūt kādam ir satraucošs stāsts par to, kā viņš ar savu mīļputnu uz pleca dodas sēņot, piemēram?
Jāatzīst, ka lielākā daļa mana zoo mājās ir parādījusies labdarības/glābšanas akciju rezultātā. Izņēmums ir 2 + 1/4 suņa, kas ir pirkti apzināti un pārdomāti (ja "šito es gribu!" var nosaukt par pārdomātu soli
) Sākšu no paša sākuma.Pirmā mūsu (patiesībā, tolaik manās mājās, jo ar cienīto vēl nebiju pazīstama) mājās parādījās Žmurka - lauku strīpainā kaķene, kas pilnīgi notikti domā, ka viņas dzīslās tek kā minimums Angļu karaļnama zilās asinis. Notika tas pirms gadiem 9-10 - kaimiņš viņu bija izmetis pa 6-ā stāva logu, jo, redz, kaķis neesot gana mīlīgs (tā vismaz ziņoja pārējie apkārt mītošie). Tā kā es savos 18 pēc ballēšanās krogā biju ar mīkstu sirdi (ne kājām), tad nu kaķene tika savākta, jo nevar tak nabaga dzīvnieku atstāt likteņa varā. Par nemīlīgumu sūdzēties nevarēja, es pat teiktu, ka tā bija mazliet par daudz (Varbūt Žmurka iemācījās lidot tieši tādēļ? Nezinu.). Beidzamā nenoballētā nauda tika iztērēta cīsiņos (prātīgi, vai ne?
), kaķu kastē un kaķu smiltīs. Pirmo nedēļu dzīvoju ar logiem ciet, jo baidījos, ka es kaķenei nebūšu iepatikusies, un viņa no otrā stāva mēģinās aizlidot kaut kur citur, kur ir labāki apstākļi. Viss jau būtu nekas, bet laiks bija tā ap jūlija vidu, ārā karsti, gaisa mājās nebija. Tā nu mēs mocījāmies, līdz nolēmu, ka viss notiks tā kā tam jānoteik. Ja izdomās lidot kur citur, lai lido ar. Bet neaizlidoja. Lieki piebilst, ka kaķu aviācijas pasniedzējs ne reizi nepainteresējās, kas ar nelaimīgo lidoni ir noticis. Bet varbūt labi, ka tā, jo citādi aviators būtu uzzinājis daudz jauna par sevi un saviem radiem 10-ajā paaudzē.Lūk, te arī zoo aizsācēja - Žmurka.
Nākamais manās mājās ienāca Kumeļš (ne zirgs, bet nākamais vīrs
). Bet tā kā Raimonds nav ne uz ielas savākts, ne apdomāti pirkts, tad viņu pie zoo es nepieskaitīšu. Piebildīšu vien to, ka absolūts nesuņenieks (ja neskaita suņus laukos un kokerīti dziļā bērnībā) brīnumainā kārtā kļuva par suņinieku visās šī vārda izpausmēs. Pieļauju, ka, ja nebūtu viņa, nebūtu arī lielas daļas mana/mūsu zoo, jo man jau vajag vismaz tehniski uzgrūzt kādam šo atbildibas slogu ar jautājumu - ņemam? - bet as jau atkal cits stāsts.Tā nu mēs padzīvojām pāris gadus, tad veiksmīgi apgredzenojāmies, tad... Tikām pie Bridžitas, tbš Žubes. Māsa nolēma ņemt suni. Es mēģināju visādiem veidiem viņu atrunāt, jo, ko tu dullā darīsi ar suni, ja strādā un reizi pa reizei dodies izklaidēties, reizi pa reizei kaut kur aizbrauc utt.?! (tagad tas šķiet muļķīgi, bet nu toreiz tā man bija pirmā doma). Bet kā sanāca, kā nesanāca, nolēmām mēs ar aizbraukt paskatīties uz kucēniem pie ‘’cienījamās audzētājas’’ – kā reiz bija palikusi viena kučele. Braucām pirmdienā, lai būt nedēļa laika pārdomāt līdz weekendam, vajag mums to vai nē, taču liktenis bija lēmis citādi. Žube ieradās mūsu mājās tajā pašā pirmdienas vakarā, un ne tādēļ, ka bijām nolēmuši, ka 100% mums būs suns ( izlemts bija aptuveni par kādiem 45%), bet gan tādēļ, ka uz tām šausmām nebija iespējams skatīties. „audzētāja” (rakstu ar mazo burtu, jo šī persona lielo nav pelnījusi) dziedāja slavas dziesmas, rādīja dokumentus, kamēr kaut kāda ome (laikam pārdevējas māte) no sētas ienesa istabā netīru, nelaimīgu un pārbijušos radījumu ar ļukām ausīm. Radījums sēdēja istabas stūrī, man personīgi likās, ka radījums tūlīt noģībs no bailēm vai arī no baiļu izraisītās neelpošanas. Radījums skatījās lūdzošām acīm, kad mēģināju viņam ieziepēties ar pārdevējas doto suņu šokolādi (kā man apgalvoja, radījuma iecienītāko našķi), taču bez rezultātiem. Pie sevis sapratu, ka to nelaimes čupiņu nedrīkst te atstāt, kaut ar prātu apjēdzu, ka tas noteikti nav mans sapņu suns. Lai vai kā, notēloju sajūsmu, pateicu, ka ņemam, un mēs braucām mājās (lai arī cik dīvaini nebūtu, bet mums pat iedeva kucēnu karti gadījumam, ja sadomājam izņemt ciltsrakstus – bet par CR vēlāk).
Tā kā nebijām plānojuši ņemt kucēnu tā uz sitienu, mājās bija tukšums (no visiem aspektiem). Pa ceļam piestājām pie zoo veikala, lai nopirktu sākumkomplektu – paiku, bļodas un pavadu. Es paliku sēdēt mašīnā, kamēr Raimonds devās iepirkt visu nepieciešamo. Tā kā sunim pēc „dokumentiem” vārds bija izrunāšanai neparocīgs, sāku štukot, kā nelaimīgo radījumu lai sauc. Nezinu ar ko nelaimīgais radījums bija barots, taču laikam ne ar ko labu. Manas pārdomas par vārda izvēli pārtrauca neaprakstāma smaka un patīkami silta sajūta pēdu apvidū. Ja neskaita to, ka es biju no..irsta līdz ceļiem, pār mani nāca apskaidrība – nabaga radījums no šī brīža būs Džīna Lolo Bridžida (izrunas īpatnību dēļ BridžiDa ar laiku kļuva par Bridžitu. Savukārt, savu rakstura īpatnību un aktīvās dabas dēļ pie visa arī par Žubi. Starp citu – man visiem suņiem ir pa diviem vai pat trīs vārdiem, kas tiek lietoti atkarībā no situācijas, taču par to pēc tam.) Nu, lūk, pie vārda bijām tikuši, zābakus varēju izmest misēnē, bet nu vismaz nabaga radījums bija ticis pie mājām. Mājās sekoja eksekūcijas ar mazgāšanu. Ja jūs zinātu, kas no tā dzīvnieka nāca ārā!?!?! Nabaga radījums pēc mazgāšanas kļuva vismaz par pāris toņiem gaišāks!
Pirmā nakts pagāja kā murgā, jo aristokrātiskā zemniece Žmurka ne par ko nebija pierunājama pieņemt nabaga radījumu. Rezultātā nakti es pavadīju guļot ar kājām koridorā, ar rumpi istabā. Suns gulēja koridorā ar manām kājām, kaķis mēģināja pārraut aizsardzību no istabas puses. Te jāpaskaidro, ka tolaik dzīvojām vienistabas dzīvoklī, kur saimnieks vietas ekonomijas dēļ bija izņēmis visas durvis, izņemot ārdurvis un vannas istabas durvis. Respektīvi – noizolēt aristokrātisko zemnieci un nelaimīgo radījumu iespēju nebija.
Nākamjaā dienā aizbraucām pie veta, kas nokonstatēja, ka sunim ir blusu invāzija (no šīs invāzijas manas koridorā guļošās kājas paldies Dievam nebija cietušas). Sapilināja kaut kādus pilienus, pēc kuriem jau pēc 5 min. no nabaga radījuma sāka birt ārā blusas. Nebiju domājusi, ka blusu līķi var radīt tādu pašu paskatu, kāds ir pēc suņa atgriešanās no pastaigas smilšainā pludmalē, kad grīda visa ir vienās smiltīs. Vienīgā starpība, ka smilšu vietā te bija blusas. Protams, tā nebija vienīgā problēma. No 3,5 mēnešu vecuma līdz gadam mēs pie ārstiem atstājām vērā ņemamu summu, par kuru varētu iepirkt vismaz pāris labas kvalitātes praktiski jebkuras šķirnes suņu no praktiski jebkuras vietas pasaulē, bet ne jau tas ir galvenais. Un, lai nerastos pārpratumi, es nežēlojos, vairāk gan rakstu par brīdinājumu citiem, ka tādā veidā, kā mēs tikām pie pirmā suņa, nevajag apsuņoties. Labāk 10X nomērīt, pirms 1X nogriezt!
Lai paliek visas negācijas, Žube ar mums ir nu jau piecus gadus. Protams, ņemot vērā sarežģīto bērnību, ir KAUDZE lietu, kas mani šajā sunī tracina, bet nu – kā ir tā jādzīvo, paši vien izvēlējāmies tādu. Taču nav ļaunuma, bez labuma – nu es esmu dzīves izmācīta un šādas kļūdas vairs nepieļauju + varu dot „gudrus” padomus citiem
Te arī pats nabaga radījums
Pagaidām tas arī viss. Kā mēdz rakstīt filmās – to be continued… (kā nekā uz sitienu ir vēl 2 + 1/4 suņi, ko aprakstīt)
Ja nu kādam šķiet parāk gari un neinteresanti, tad ziņojiet, jo ne jau ev es rakstu! 
gaidu kaut ko par Sīku... 
Tā kā nedaudz ticu liktenim, tad pieņemu, ka pie manis ar viņu būtu noticis līdzīgi. Ja ne noindējies, tad zem mašīnas pakļuvis, ja ne zem mašīnas, tad vēl kaut kas būtu atgadījies. Es, ja godīgi, pati nesaprotu, kāpēc izvēlējos Sīku, jo tīri vizuāli man Jandeks patika labāk. Pēc rakstura spriest nevarēju, jo pirku suni pēc foto. Lai vai kā, uzskatu, ka savā izvēlē nekļūdījos.
). Taču viss beidzās labi, pēc mūsu šoferīša materiālā pabalsta izsniegšanas lielās kaimiņvalsts ceļu kārtības sargam veiksmīgi tikām līdz Rīgas stacijai, kur mūs jau gaidīja audzētājas vīrs. 
Pazīšanās zīme… Viens īru vilku suns? ( © Gilroy) Nē! Gari, gaiši mati. Es gan Olgai pirms tam teicu, ka mazums, kam gari, gaiši mati, bet viņa atbildēja, ka mēs nesajaukšot, un tā arī bija! Gari mati to arī nozīmē – blondu zirgasti līdz jostas vietai! Kad bijām apsveicinājušies, izmānījuši no autobusa milzonīgo būri kucika pārvešanai (starp citu, paldies Annai ar dogiem par izpalīdzēšanu 
) ir tieši latvieši. Nu, lūk, pēc jaukās pasēdēšanas vienbalsīgi nonācām pie slēdziena, ka ne visi…)
(ja jūs zinātu, kā es priecājos!!!)
par to, kā mūsu ģimene tika pie truša Ādolfa, kurš beigās izrādījās Ādolfīte, jeb tautas valodā runājot, trusene.
(Prozit! Jāpiebilst ven, ka cienītais, kā jau šoferītis, uz visu šo ļembastu skatījās skaidrā un no malas 
Un es jau to visu ļoti labi saprotu un necenšos izzagt no laukiem visus trušus, cūkas, vistas utt. Vienkārši te tā liktenis sakrita.
Labi, ka ar reakciju viss štokos, un man izdevās šo slepkavniecisko mēģinājumu novērst pašā saknē. Dzīvokļa saimnieks laikam bija bijis estēts, jo īrniekiem par prieku bija sagādājis mākslīgo palmu, kuru es vietas trūkuma dēļ biju ielikusi vannas istabā. Mazais, slepkavnieciski noskaņotais mincītis vienā stiepienā uzkāpa tās galotnē un nelabi brēkdams uz mani skatījās vājprātīgām acīm. Sapratu, ka šādu mežonēnu atdot nevienam nevarēšu, un sākās pieradināšanas process (nu jā, lieki piebilst, ka nekur mēs viņu tā arī neatdevām). Pa vairākām stundām dienā sēdēju vannas istabā un runājos ar nabaga dzīvnieciņu, mēģinot pārliecināt, ka ne viss ir tik traki kā izskatās. Pēc kāda mēneša kaķis bija apradis jau tiktāl, ka nolēmām izlaist no piespiedu ieslodzījuma. Te liels paldies aristokrātiskajai zemniecei, jo pretēji tam, ka biju domājusi, ka viņa mazo nolinčos, viņa viņu pieņēma kā savu bērnu par spīti tam, ka bija sterilizēta. 
Tāpat arī dīvainā kārtā pret suņiem Omītei iebildumu nebija nekādu. Lielos vilcienos tā tas arī ir palicis – ar dzīvniekiem lielos draugos, cilvēkus pacieš. Manā gadījumā tas ir ideāls kaķis (esmu vairāk tā kā suņinieks, ne kaķinieks), jo nebāžas virsū vairāk kā man to gribētos.
