Es gan uzskatu, ka apmācības veidam - VPK, VDK, IPO vai citiem , pat nav galvenā nozīme. Manuprāt galvenais būtu tas, ja cilvēki iegādājoties suni - neatkarīgi no tā vai lielu, mazu, šķirnes, bezšķirnes- saprastu nepieciešamību apmācīt suni un būtu gatavi arī mācīties paši un apmācīt savu suni. Ja cilvēki būtu kaut cik vairāk izglītoti suņu uzvedības, apmācības un arī juridiskajos (attiecībā uzsuņiem) jautājumos, tad situācija LV nebūtu tik bēdīga. Vēl jau arī trūkst elementārās pieklājības un cieņas attiecībās ar citiem suņu saimniekiem, neprotam mēs respektēt citus līdzpilsoņus un viņu mīluļus.
Agresija - daļēji iedzimtība, daļēji nepareiza audzināšana, daļēji sava saimnieka atspulgs, daļēji velme iegūt sev "briesmīgu sargu" ar izrietošajām sekām. Bet no otras puses - tas pats respekta trūkums pret cita saimnieka lūgumu nelaist savu suni klāt, jo labs saimnieks apzinās sava mīluļa raksturiņu, var paredzēt suņa izturēšanos un jau laicīgi censties novērst konfliktu, ko atkal "draudzēties gribošie" nespēj adekvāti pieņemt. Labāk ir nepieļaut konfliktu suņu starpā nekā šķirt saplūkušos suņus, sākt konfliktu saimnieku starpā, kas reizēm beidzas gandrīz vai ar pašu saimnieku izkaušanos (ir bijuši gadījumi
)
Socializācijai ir jābūt obligāti, bet nevar aizmirst, ka suns tomēr ir dzīvnieks un nekad nebūs tā, ka viņam patiks pilnīgi viss un visi uz pasaules, ar to ir jārēķinās. Piemēram manam sunim nezin kādēļ neiet pie sirds sievietes, nav mazākās saprašanas - kādēļ tas tā (tas notiek jau no pirmās stundas , kopš suncis ieradās manās mājās ) , es smejos, ka laikam viņam ar vienu sievieti jau pietiek līdz kaklam
(mani), virsū jau nevienai nebrūk, bet ārkārtīgi piesardzīgi kontaktējas un ja ir iespēja , tad labāk vispār izvairās no kontakta. Tomēr es savu suni neuzskatu par agresīvu, jo visās situācijās viņš uzvedas adekvāti , vien , zinot viņa īpatnīgo izturēšanos pret sieviešu dzimumu, sekoju līdz , lai suns neiztaisa ČP.
Esmu priecīga par katru, kas atnāk uz suņu skolu mācīties, jo tad būs par vienu gudrāku, izglītotāku saimnieku un suni vairāk. Pie mums laukos vairāk ir nepieciešams , lai cilvēki apmācītu suņus kaut vai elementārajā paklausībā, jo jau tas ir daudz tagadējos laikos. Ja kāds vēlas ko vairāk - lūdzu, trenējamies arī suņu sportam.
Līdz ar saviem kursantiem mācos arī es , jo būt par instruktoru jau nenozīmē tikai mācīt citus, bet mācīties arī pašam, sekot līdz jaunumiem un paņemt sev to, kas nepieciešams.
Skumji ir lasīt forumos un diskusijās tekstus, ka suņu skolā var neiet, suni var mācīt pats no grāmatas vai i-neta, vai vēl gudrāk - suns nav jāmāca vispār. Apmācības virsotnes, kas pēdējā laikā ir dzirdēts un lasīts - suns prot sēdēt, dot ķepu, prasīt ēdienu, riet.... Tas jau esot bezgala gudrs suns un vairāk nekas neesot nepieciešams. Bet cilvēki aizmirst to, ka katrs suns ir savādāks, katram pārim (suns-saimniek) ir savādāks kontakta līmenis, Saimnieka apņēmība, pacietība, mērķtiecība arī atšķiras, izlasītā teksta uztvere un sapratne arī mums katram ir savādāka, tā ka nevar ideāli apmācīt suni tikai no i-neta vai grāmatas (it sevišķi, ja pilnīgi nav iepriekšējās pieredzes, ja suns ir tā teikt ar raksturiņu utt.), pieļaut kļūdas var ātri , sabojāt suni arī, bet izlabot - tur būs nepieciešams daudz daudz lielāks darbs un laiks.