Žube, Sīks, Vega, Muša un citi zvēri...

[anciitS]

Tiešām fantastiski uzrakstīts Es arī neatejot izlasīju visu un turpināšu to darīt.

[ievish]

Pēc kompetentu personu ieteikuma (paldies, maksi ) pie ikrīta kafijas puslitra izlasīju visus stāstus. Paldies, aerial, bija jautri
Patika tas tekstiņš par vīru, ko dāmas jau pirms manis atzīmējušas.
Bet īpaši iesmieties lika Ņivas (būs takš vienreiz jānopērk tā Ņiva un jāizbrauc alternatīvā Dakāra ) un Maskavas autobusa brauciena apraksts, kā arī Ādolfiņa zagšana un Omītes stāsts

Forši, ielūkošos vēl!

[aerial]

Paldies, ievish Man ar ik pabrīžam rodas tāda ģeķīga doma, ka varbūt vajag ņivu iepirkt

Mazliet saņemšos, izbrīvēšu laiku, tad uzrakstīšu pastāstiņu par Kucesādu

[ievish]

Man ar ik pabrīžam rodas tāda ģeķīga doma, ka varbūt vajag ņivu iepirkt

Vajadzētu vismaz atrast kādu paziņu paziņu ar Ņivu, kas iedod izbraukt Neesmu pārliecināta, ka manas sievišķīgās roķeles šito zvēru bez stūres pastiprinātāja spētu savaldīt... Ņiva - tas ir spēks! Jebkurā gadījumā

[olleta]

šitā lasot un aizraujoties es tulīt, tulīt studijas nokavēšu! :D:D
Bet paldies par interesantiem piedzīvojumiem, ta kā man darbojas vizuālais, es pluss to visu redzu domās un man pašai smiekli nāk!!
Gaidu vēl kādu stāstu

[undd]

undd, tu man glaimo

nemaz ar nē, kaut arī +/- situācijas par to, kā Tavi zvēri ienākuši ģimenē, jau zināju, bija ļoti interesanti lasīt, česnoje pioņerskoje, Džõ ir lieciniece, jo kamēr es te ķiķinot iejūsmoju par rakstīto, viņa krustu kājām mani badīja

[aerial]

Tātad – pastāstiņš par Kucesādu, jeb Jāņu rīta pārsteigums

Pirms pāris gadiem Jāņus pavadījām/atzīmējām Kolkas pusē, Pītagos (http://www.pitagi.lv – silti iesaku, tikai noteikti pirms tam piesakieties, ka būsiet ar suņiem. Tbš, noskaidrojiet, vai saimniecei nav pretenziju!).

Vakars kā jau vakars – pirtiņa, alus (saprātīgos daudzumos), siers (kā arvien – ne visai saprātīgos daudzumos), ugunskurs.

Taču pirtiņa mēdz būt viltīga – tu tajā ieej, pasēdi, izkarsti, atslābinies un tad jau arī putns atrubenis klāt ( © - tikai neatminos vairs, kam jāatdod gods par šo burvīgo miegainības apzīmējumu). Gulēt aizgājām nepiedienīgi agri, ap kādiem vieniem-diviem. Nakšņojām teltīs. Bija mums sanākusi tāda glīta telšu nometne, pusaplī stāvēja izkārtotas kādas teltis 4-5, kur pa vidu soli un ugunskura vieta. No vienas puses kaimiņu pļava, no otras ciemata ceļš, no trešās kempinga ceļš, aiz kura uzreiz rotājās viesu māja ar verandu, istabiņām, pirtiņu un labierīcībām. Tā kā gulēt bijām aizgājuši salīdzinoši laicīgi, bet atpūšoties pie „dabas pupa” jārēķinās ar dažāda veida lidojošiem un ne visai kukaiņiem, tad arī pamošanās notikās līdz ar saules lēktu (vismaz mūsu pagaidu mājvietā, bet par mums jau arī ir stāsts, vai ne?). Vispār romantika pilnīga – tu izlien no telts – kempingā valda klusums (jo ne visi ir tik aptaurēti, lai īsākajā gada naktī ietu gulēt vienos – vairums tikko, līdz ar pirmajiem saules stariem ir devušies pie miera), pāri priežu galotnēm redzi austošās saules starus, apkārt lidinās visdažādākā veida un kalibra smecernieki, kuri to vien kāro, kā savu mazo snuķīti iecirst tavā pēc vakardienas pirtiņas tīrajā miesā. Tu jau ķer pēc pretodu līdzekļa, bet tad saproti, ka nevēlies bojāt rīta svaigumu ar kaut kādu ķīmisku smaku. Nospļaujies, pakasies un lien kopā ar visu varzu ārā no telts. Te būtu īstā vieta aprakstīt, kā notiek gulēšana 4-vietīgā teltī kopā ar 3 paliela izmēra suņiem. Tas tiem, kuri mūždien apbrīno mūsu dzīvokļa, mašīnas, telts utt. ietilpību. Telts, protams, mums ir paliela, taču neko lielāka par „King size” gultu, kādi 2 uz 2 metri. Gulētiešana parasti sākas ar secinājumu, ka suņi, maitas, tomēr pirms gulētiešanas ir atraduši kādu ūdens tilpni, kur samirkt. Ja ne gluži ūdens tilpni, tad rasas pilnu zāli, kas Sīkam sniedzas „līdz Autiem”, noteikti. Taču ikreiz ar nožēlu nākas atzīt, ka citu variantu nav, un jālaiž vien slapjie suņi teltī. Parasti notiek kusli centieni guļammaisus apklāt ar kādu dvieli, bet no tā kaut kā nav pilnīgi nekādas jēgas, un no rīta tu tāpat pamosties patīkami mitrā „gultā”. Žube ar Sīku, kā jau pieticīgāki radījumi, kuri saprot, ka neskatoties uz visu ir un paliek tikai suņi, apguļas pie telts ieejas, tādejādi saīsinot telts garumu līdz ne visai ērtam formātam, taču tajā visā ir arī kaut kas labs. Ja diena pavadīta aktīvi un uz kājām, tad godam var izpildīt flebulogu ieteikumu un turēt kājas augstāk par galvu, lai dienas laikā uzkrātais nogurums no tām vienmērīgi sadalītos pa pārējo rumpīti. Tiktāl viss būtu labi, taču vēl jau paliek Vega, jeb Skrudlis.
Paskaidroju - Skrudlis, jo, kad bija maziņa, tad bija dikti „laizīga”. Taču laizījās viņa ne gluži tā kā visi citi suņi, ko man ir tas gods pazīt, bet gan tā kā pa gabalu. Tā kā izšaujot mēli un nolaizot seju ar pašu mēles galiņu. Pie kam, kad mēle tiek izšauta, tad atskan aptuveni tāda pati skaņa kā, kad tiek atkorķēta kāda ļoti gāzētas limonādes vai alus pudele – plukš. Tad nu vienā rītā, kad mani šādi viens uzstājīgi mēģināja pamodināt, gribēdama pateikt, ka tas nu gan ir īsts Skudru lācis, pateicās Skrudlis. Tā kā pa šiem gadiem nekas nav mainījies, un Vega skrudlē uz nebēdu, arī „kļička” ir palikusi nemainīga.
Nu, lūk, Skrudlis jau ir labs suns, viņš negrib, lai saimniekiem nav vietas kājām, tādēļ apguļas smuki gar telts malu. Iztiepjas tādā kā desiņā, pilnā garumā. Taču jautrākais sākas kādu stundu pēc tam, kad visi veiksmīgi ir iekārtojušies un iemiguši. Skrudlis sāk orbitēt pa telts perimetru. Kā tas izpaužas? Tā, ka desiņā guļošais suns kā tārpiņš, pievelkot un iztiepjot kājas, šļūc gar telts sienu. Vienu brīdi viņa var gulēt tev blakus, bet nākamajā jau pildīt spilvena funkcijas. Ja pa ceļam kaut kas traucē, tad tas tiek uzstumts virsū tiem, kas godīgi guļ telts vidū, ja tā var izteikties. Tādā veidā telts izmēri visu laiku mainās, brīžiem tā paliek šaurāka, brīžiem īsāka. Viss ir atkarīgs no tā, kur tajā brīdī atrodas Skrudlis.
Tā kā pastāstiņš ir par Kuces ādu, tad turpināšu par to.
Kā jau rakstīju, no rīta pamodāmies diezgan agri, līdz ar pirmajiem gaiļiem. Apkārt valda klusums, visi guļ. Nekādu iemeslu nelaist suņus ārā no telts, lai izskrien trakumu, nav. Tā arī izdarījām. Suņi laimīgi deso apkārt, ik pa brīdim aizķerot mūsu „telšu pilsētiņas” iemītnieku teltis nospriegojošas auklas, dažas tiek norautas no zemē iespraustajiem mietiņiem, taču tā kā visi ir aizgājuši gulēt pēc vētraini pavadītas nakts, tad neviens to ij nemana. Savukārt uz pēc pamošanās radušos izbrīnu vienmēr jau var atbildēt, ka paši vien gulēt ejot būs tās auklas aprāvuši. Kamēr suņi dauzās apkārt, mēs uz plēnošajām ugunskura oglēm esam uzvārījuši kafiju (starp citu – laime pilnīga! Kurš nav dzēris uz ugunskura vārītu kafiju, silti iesaku, pilnīgi cita garša!).

Apsēžamies uz garajiem koka soliem un baudām gan fantastisko rītu, gan svaigi vārīto kafiju. Suņi arī tā kā aprimuši, atnāk un apguļas mums pie kājām, kur nu kurais. Bet kas tad nu!? Skatos pāri ceļam uz viesu nama verandu un redzu Žubi!

Tāda mazliet savāda, tāda kā sabozusies, taču bez šaubām Žube. Pie sevis vēl nodomāju, ka savādi, jo neviens nekur prom no telšu ieloka neskrēja, taču mazums, ko no rīta pirms kafijas var nepamanīt. Sāku pusbalsī, lai neuzmodinātu sagurušos līgotājus, saukt – Žube, nāc šurp. Žube skatās acīs un nereaģē. Saku vīram – savāc to lopu, citādi kāds svešs svinētājs pamodīsies, ies uz „ķeizara istabu” un sabīsies. Raimonds sauc – Žube, Žube. Žube ar apgarotu skatienu lūr un nekust ne no vietas, tikai sabožas vēl vairāk. Te nu cienītajam pacietības mērs ir galā un viņš ceļoties kājās jau diezgan skaļi brēc – Kuces āda, nāc šurp! (Ar Kuces ādu ir tas pats stāsts, kas ar Skrudli – no rīta mēle vēl nav pamodusies, un Kuce tāda vietā, ir visai viegli pateikt Kuces āda.) Pats dīvainākais sākās tad, kad Kuces āda man uzlika purnu ar nesapratnē izvalbītām acīm uz ceļa. Skatos uz apjukušo Kuces ādu, kas man sēž blakus, tas uz Kuces ādu, kas sabozusies stāv uz viesu nama verandas. Pirmā doma – bet es vakar taču tik daudz nemaz neizdzēru! Paskatos uz cienīto – arī viņam sejā rotājas šaubas par paša garīgo veselību. Nezinu, cik ilgi tas būtu tā turpinājies, ja vien viesu nama verandas Kuces āda nebūtu sadomājusi tomēr atsaukties un nākt pie mums. Kad tā bija pienākusi pietiekami tuvu, lai varētu saskatīt to, ko katrs sevi cienošs suņinieks apskata pirmām kārtām, sapratām, ka tā noteikti nav mūsu Kuces āda, kura vēl arvien neizpratnē par notiekošo žēli skatījās man acīs. Labākajā gadījumā tas būtu varējis būt Kuces ādis. Savācu mūsu bandu pie pavadām, lai neizceltos kautiņš starp pilsētniekiem un vietējiem, iegrūdu vīram rokās rezerves pavadu (arī tāda mums parasti vienmēr ir līdzi gadījumam, ja nu kāds pazaudējies bēdu brālis ir noklīdis un steidzami jānogādā, piemēram, patversmē) un teicu, lai iet šņorē šo klāt un iet pa ciemu meklēt, kam pazudusi Kuces āda, kura nemaz nav Kuces āda, bet gan ņemot vērā ģeogrāfisko ciema izvietojumu jūras krastā, Sāļais vai vismaz Lācis. (Mēs ar Raimondu esam nonākuši pie slēdziena, ka vairums jūras krastā mītošo suņu ir vai nu Sāļie, vai Lāči. Kādi vārdi ir kucītēm, nezinām, neesam ne vienu sastapuši. UZMANĪBU – šis pieņēmums ir dziļi subjektīvs un pa lielām bumbām nepamatots. Tas drīzāk ir latviešu literatūras, kino un mutvārdu folkloras radīts stereotips.)
Taču „Sāļais Lācis’ nebija pierunājams šņorēties pie svešas pavadas un aplinkus ceļiem mēģināja piekļūt mūsu suņu dāmām, par ko Sīks bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Šo glīto riņķa danci izbeidza „Sāļā Lāča” saimniece, kura apvienošanas kārtībā bija arī kempinga saimniece, kura ar pavadu rokā bija devusies rīta agrumā meklēt bēgli. Izrādījās, ka „Sāļais Lācis” nebija ne sāļš, ne lācis, un pat ne iedzimts jūrmalnieks. Pītagu saimnieki kopā Rokiju (vai Roju, īsti vairs neatminos, tik zinu, ka vārds šim noteikti bija tāds, kas ar R burtu sākas) bija pārvākušies uz zvejniekciemu jūras krastā līdz ar kempinga iekārtošanu. Nu, lūk, saimnieki bija gribējuši izvest Rokiju (sauksim viņu tā) pastaigā, kamēr visi vēl guļ, bet šis sajutis Rīgas dāmas, bija izlēmis citādi un devies brīvsolī. Bēglis tika notverts, Sīks norimās, Žube tā arī palika domādama, ka viņas saimniekiem viennozīmīgi kaut kas ar galvu nav kārtībā, bet Skrudlis… Skrudlis neko, gaidīja, kad atkal varēs orbitēt. Savukārt mēs turpinājām baudīt rāmo Jāņu rītu ar nu jau atdzisušo uz oglēm svaigi vārīto kafiju.

[BaibaB]

Tā, ka desiņā guļošais suns kā tārpiņš, pievelkot un iztiepjot kājas, šļūc gar telts sienu. Vienu brīdi viņa var gulēt tev blakus, bet nākamajā jau pildīt spilvena funkcijas. Ja pa ceļam kaut kas traucē, tad tas tiek uzstumts virsū tiem, kas godīgi guļ telts vidū, ja tā var izteikties. Tādā veidā telts izmēri visu laiku mainās, brīžiem tā paliek šaurāka, brīžiem īsāka. Viss ir atkarīgs no tā, kur tajā brīdī atrodas Skrudlis.
lasīju, iztēlojos un uzjautrinājos. Skrudlis vispār ir feins vārdiņš.

[aerial]

Nu jā, par Skrudli vēl runājot, lieta tāda, ka pārvietošanās tārpiņtehnikā viņai lieliski padodas, jo pati ir gara kā nezinu kas... Un, ja vēl kājas iztiepj, priekšējās uz priekšu, pakaļējās uz pakaļu, tad vispār... Lūk, bilde no beidzamās izstādes

[Elbe]

Oho!!!! Ja šitāds "tārpiņš" pa telti lodā, tad pašiem dikti maz vietas var palikt, it sevišķi, ja vēl arī citi četrkājaiņi vietu aizņem Smuka meitene!

[ingo]

Te nu gan ir labi lasāmgabali ar kārtīgu humora piešprieci, super

[aerial]

ingo, Elbe, BaibaB,

paldies, cenšos

[agich]

mm smukule Vega.
njā, tads tārpiņš tiešām teltī varētu pavairāk vietas aizņemt.

[madja]

vāks. es tā nosmējos .. līdz asarām, netikusi vēl ne līdz pusei...
lai kolēģi nesāktu satraukties par manu mentālo veselību (jo parasti sēžu mēreni saskābusi) biju spiesta izlasīt vienu sausu , juridisku teksta gabalu,lai norimtos tiktāl, ka var lasāmo par Kucesādu pabeigt.
paldies liels.

[aerial]

Ziedojiet nabaga sērdieņiem kaut maizes garoziņu... (jeb - Muša spiež uz jūtām)




Sīks un ''sīks''

[BaibaB]

ak dies, kas par kadru !!! paklau, stāsts par Mušu taču nav bijis, ja? tas top?
un, aerial, es gribētu izlasīt to stāstu par džinsām ar štrumbantēm meiteņdienām. man tāda tikumības josta arī noderētu, manas meitenes ir aktīvas, viena no viņām... khe, khe tāda pretimnākoša, , par otru nevar vēl zināt, bet tā toties uzņēmību var vēl pāris suņiem aizdot. vārdu sakot, padalies, lūdzu, pieredzē.

[aerial]

Par Mušu jau nav nekā īsti ko pagaidām stāstīt - ieraudzīju, apskatīju, atvedu mājās. Tagad mēģinu saprast šo visnotaļ sarežģīto prātu (pēc ovčariem ar viņu salīdzinoši vienkāršo dzīves uztveri Muša ir īsts prāta monstrs - laikam līdzīgi vīrieši varetu domāt par izteikti noslēpumainām un sarežģītām sievietēm).

padalies, lūdzu, pieredzē.

Nav problēmu - padalīšos (kaut tur au nekā tāda nav). Patiesībā ideja nav mana. Vēl kaut kad senajos dogs.lv laikā ieraudzīju forumā bildes, kur 2 kurtu (dāma un džentelmenis) saimnice bija "gribošo pārīti" ietērpusi meitas džinsu biksēs, kamēr izdomās ko citu, jo, kā sapratu, meklēšanās dāmai bija sākusies negaidīti. Toreiz nosmējos, parādīju visiem mājiniekiem un aizmirsu. Tad nu sanāca tā, ka Vegai pirma meklēšanās arī nāca negaidīti un bez pārdomāta risinājuma no manas puses. Vienīgais, kas uz sitienu bija pa rokai, vīra vecās džinsenes. Nogriezu kātus, izgriezu caurumu astei, uzvilku, uzliku siksnu un sapratu, ka nav ne vainas. Tā kā Vega itin nemaz neprotestēja, arī nākamajā reizē izmantoju šo pašu variantu (un tā jau 3 gadus - nu jau ir iekrājusies diezgan pieklājīga garderobe). Meklēšanās sākumā "vieglā artilērija" ar dāmu kokvilnas šortiņbiksēm (kad pressings no Sīka puses kļūst tāds aktīvāks, tad tās šortiņbikses neturas virsū), bet, kad sāk kļūt par karstu, tad velku džinsus. Pirmos divus gadus komplekts bija bez štubmantēm, taču laikam Vega sāk saprast, ko Sīks no viņas īsti grib, un ir sākusi piepalīdzēt ar nelielu striptīzu (līdzīgi kā telts tārpiņtehnika, tikai lienot ārā no gultas, pakaļkājas tiek izstieptas pilnīgi taisni un berzes rezultātā pat visstingrāk piebintētie šorti ir nost ) . Tad, kad to sapratu, paņēmu un piedarīju šortiem lences, lai nevar tā vienkārši izmaukties - un zini, strādā.
manā skatījumā par labu džinsu šortiem runā tas, ka 1) var ievērt siksnu (mēs izmantojam Trieras ādas kakla siksnu, kam caurumi ir visā tās garumā - ļoti ērti regulēt platumu), 2) materiāls ir stingrāks, ja džeks tāds uzstājīgāks pagadījies, nevar saplēst, 3) protams, kā nu bez tā, izskatās stilīgi (domāju, ka līdz Jaunajam gadam būs arī mūsu ''know-how'' vizuālais noformējums, tbš, bildes)

Domāju, ka šņaukām kaut ko pēc izmēra var iepirkt humpalās no bērnu drēbēm. Man, redz, ovčari, der arī vīra bikses.

Vienīgi, ja tā problēma ir tikai tik daudz, kad kāds ciemos atnāk, vai arī pašiem sanāk kaut kur ciemoties meklēšanās laikā, un suņi faktiski visu laiku tiek pieskatīti, tad pietiks arī ar kādiem trikotāžas šortiņim (piemēram, kādi tiek piedāvāti sludinājumu sadaļā). Vienkārši es esmu izkopusi šo tehniku, jo dzīve spiež, nav kur īsti jaunos mīlniekus norobežot.

[brex]

vini gan rami - nez, kas viniem trauce tas bikses noest?

un vispar - ari es jau sen gaidu stastu par Musu

[aerial]

nez, kas viniem trauce tas bikses noest?

Zini, neēd - pašņukurē, pašņukurē, bet neēd

[aerial]

Tauta!!!!!!!! Acīmredzamais-neticamais! Šorīt atradās pirms 4-iem mēnešiem pazudusī Omīte!!! Kopsavilkums: Zem vannas sēdošs aptracis kaķis - 1gab, slimnīcas uzņemšanā ar sakostu un sapampušu roku sēdošs vīrs - 1 gab, balderjāņus lokoša mājsainmniece - 1 gab