Iekopēts no medniekiem.lv -
Saskaņā ar medību likuma 8. Pantu, šķirnes medību suņu izmantošanu medībās nosaka Ministru kabinets.
Medību noteikumu VII nodaļa Šķirnes medību suņu izmantošana medībās ( 77. Punkts ) nosaka, ka medīt atļauts tikai ar šķirnes medību suņiem, kuri reģistrēti un vakcinēti.
Normatīvajos aktos nav noteikts, kuras ir medību suņu šķirnes vai kuras par tādām varētu ( vajadzētu ) uzskatīt. Pasaulē ir vairāk nekā 700 suņu šķirņu un apmēram 400 no tām ir paredzētas vai savulaik bijušas paredzētas medībām. Šķirnei raksturīgās īpašības ir radušās cilvēka veiktas mērķtiecīgas selekcijas rezultātā un ir pārmantotas. Katra medību suņu šķirne ir piemērota noteiktam medību veidam un klimatiskajiem apstākļiem. Ne visas no šīm suņu šķirnēm būtu pieļaujams izmantot medībās Latvijā. Nebūtu pieļaujama Latvijas apstākļiem nepiemērotu suņu šķirņu, kas mērķtiecīgi selekcionētas specifiskiem, mūsu reģionam svešiem medību veidiem, izceļas ar īpašu niknumu vai citām nepieņemamām darba īpašībām, izmantošana. Latvijā tradicionāli izmantotās suņu šķirnes var iedalīt : 1.Dzinējsuņi, 2.Laikas,3.Alu suņi, 4.Putnu suņi, 5.Spanieli.
Vēsturiski Latvijas mednieku izvēli par labu vienas vai otras medību suņu šķirnes izvēlei ir noteikusi galvenokārt medību veida popularitāte attiecīgajā periodā.
Tradicionāli populārākais un vispieejamākais medību veids Padomju varas gados bija dzinējmedības uz pārnadžiem. Šajā medību veidā lieliski tika pielietotas laikas, galvenokārt Krievu – Eiropas un Rietumsibīrijas, kas savu popularitāti mednieku vidū pilnīgi pamatoti ir saglabājuši arī šodien.
Augstās kažokādu iepirkumu cenas un to radītā iespēja nopelnīt, savulaik veicināja alu suņu popularitātes pieaugumu – galvenokārt Vācu medību terjeri, foksterjeri un takši. Veiksmīgi tika izmantotas alu suņu universālās darba īpašības, izmantojot tos arī citos medību veidos. Pēdējo gadu laikā alu suņu popularitāte mednieku vidū ir mazinājusies.
Dažādo putnu suņu šķirņu grupa varētu būt tā, kura Latvijā ir īpaši plaši pārstāvēta, taču neliela it to suņu proporcija, kas praktiski tiek izmantoti medībās. Tikai neliels skaits suņu ir apmācīti nošauto medījumu atrašanā un padošanā.
Šķirnes medību suņu izmantošana medībās ir nepilnīga. Salīdzinoši neliels ir to mednieku īpatsvars, kas ir šķirnes medību suņu īpašnieki un izmanto suni medībās. Ir medību veidi, kuri Latvijā ir atļauti, bet praktiski netiek piekopti vai to dara tikai atsevišķi mednieki, tieši apmācītu suņu trūkuma dēļ.
Latvijā pilnīgi neapgūts un neizmantots medību veids ir sloku un rubeņu medības rudenī ar apmācītu putnu suni. Šis medību veids sekmīgi tiek kultivēts Rietumeiropā, Skandināvijas valstīs un citviet. Pēc pavasara medību aizlieguma ieviešanas var uzskatīt, ka rubeņi un slokas praktiski netiek medīti. Šādas medības ar apmācītu suni ļautu pilnvērtīgi izmantot rubeni un sloku kā medījamo dzīvnieku sugu.
Minimālos apmēros notiek lapsu un jenotsuņu medības alās ar alu suņiem un caunu medības, izmantojot laikas.
Par neapmierinošu jāuzskata stāvoklis saistībā ar savainoto pārnadžu atrašanu. Pārnadžu medības var uzskatīt par vispopulārāko medību veidu Latvijā. Pārnadži ( aļņi, staltbrieži, mežacūkas, stirnas ) tiek medīti gan dzinējmedībās ( medībās ar traucēšanu ), gan medījot individuāli ( uz gaidi vai pieejot ). Šo sugu medībās atļauts izmantot gan vītņstobra ieročus, gan gludstobra ieročus. Vienīgais ierobežojums attiecībā uz munīcijas pielietojumu – alnis un staltbriedis šaujams tikai ar lodi. Mednieku vidū joprojām populāra ir renkuļu izmantošana pārnadžu, jo īpaši mežacūku, stirnu medībās. Ņemot vērā, ka nenotiek periodiska mednieku šaušanas prasmju pārbaude, mednieki pilnībā nepārzina sava ieroča un munīcijas patiesās iespējas, ir pamats uzskatīt, ka vidējā šaušanas prasme valstī nav sevišķi augsta. Īpaši tas attiecināms uz dzinējmedībām bezsniega apstākļos, kur šāviens parasti tiek izdarīts pa dzīvnieku kustībā, nereti ar nepiemērotu munīciju, kas neļauj objektīvi novērtēt šāviena sekas. Daļa medību notiek vakara stundās, kad apgaismojums atļauj saskatīt mērķi un izdarīt šāvienu, bet šāviena seku novērtēšana jau ir apgrūtinoša.
Nav pieejami objektīvi un ticami dati par savainoto un neatrasto pārnadžu skaitu, taču ir pamats uzskatīt, ka ievērojams skaits šauto dzīvnieku neatrasti aiziet bojā vai izdzīvo, bet nīkuļo savainojuma rezultātā. Šāda situācija ir nepieņemama no medību ētikas viedokļa un nav uzskatāma par racionālu medību resursu izmantošanu.
Turpmāk lielāka uzmanība pievēršama suņu apmācībai. Ar apmācību šajā gadījumā saprotama suņa paklausība un uzvedība medību laikā, kā arī darba īpašību izkopšana. Suņu apmācība šobrīd īpaši aktuāla ir darbā ‘’ pa asinspēdu ‘’. Tādējādi par medību šķirnes suņiem būtu atzīstamas un izmantojamas medībām Latvijā sekojošas šķirnes :
1.Latvijas dzinējsuns
2.Igauņu dzinējsuns
3.Lietuvas dzinējsuns
4.Poļu dzinējsuns
5.Krievu dzinējsuns
6.Krievu raibais dzinējsuns
7.Gludspalvainais taksis
8.Asspalvainais un garspalvainais taksis
9.Vācu medību terjers
10.Velšterjers
11.Krievu – Eiropas laika
12.Rietumsibīrijas laika
13.Austrumsibīrijas laika
14.Karēļu – Somu laika
15.Norvēģu aļņu suns
16.Medību spaniels ( krievu spaniels )
17.Angļu kokerspaniels
18.Basets
19.Bledhaunds
20.Bīgls
21.Labradors – retrīvers
22.Vācu asspalvainais un īsspalvainais putnu suns
23.Skotu, īru un angļu seteri
24.Asspalvainais un gludspalvainais foksterjers
25.Bavārijas assinspēdu suns
26.Veimāras putnu suns
LMKA valdes priekšsēdētājs Armands Cirsis