pēc vakardienas nakts pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem es pie sevis nospriedu,ka varētu tepat suņos ar sākt blogot. kāpēc? tāpēc,ka piedzīvojumi mums abiem ir pāri pa galvu un jāsāk kaut ko pierakstīt
tātad,kas mēs esam?
mani sauc Guna un esmu forša rotveilera Aslana saimniece. man ir 19 gadi,Aslanam ir 3,abi dzīvojam Liepājā un strādājam visādus brīnumus. draugi saka,ka mēs ar Asi (saukts arī par Susi,Susuriņu,kaķīti,Rasmusu,Rasu,eņģeldirsiņu,sušķi un Āāāā!!) esam līdzīgi,bet tā jau tam laikam ir jābūt,ja jau esam viens otru veiksmīgi atraduši,tad līdzības ir neizbēgamas,vai ne?
tātad,bloga pirmais stāsts:
mana labākā draudzene strādā nakts maiņas Liepājas slavenākajā klubā Fontaine Palace. tā,kā viņai pa naktīm ir diezgan garlaicīgi un mēs esam lielas pļāpas,es citreiz eju pie viņas uz klubu un kavēju laiku. ko dara Asis? viņš tikmēr paliek pie draudzenes puiša,kas dzīvo netālu no FP,jo pa naktīm,paliekot viens,dzied kaimiņiem ārijas. Asis jau bieži pie viņa ir palicis un viņiem abiem jau izveidojušies savinoteikumi - Susis nedara muļķības,godīgi uzvedas un Gustavs var darīt savas lietas.
tad nu tā- vakardien,kā jau ierasts,aizvedu Susi pie Gustava un čāpoju pie draudzenes. aiztaisot viņu mājas durvis ciet,iekšēji ir tāda sajūta,ka kaut kas nemaz nav kārtībā,bet es,kā jau es,šo sajūtu nomācu ar domu,ka nevajag domāt visādas muļķības.
tā nu mēs ar draudzeni sēžam Foņķikā,pļāpājam,viņa paralēli dara savus darba pienākumus un vēl 101 lietu. pulkstenis nāk 5,sākam mazpamazām taisīties uz māju pusi,es lai savāktu Asi un dotos uz savām mājām. jāatzīst,ka parasti mēs no FP diezgan ātri tiekam prom,vakardien viss tā mazliet ievilkās,jo bija daudz cilvēku.
ejot mājās man jau atkal ir tā dīvainā sajūta,ka nu nav viss,kā vajag un šoreiz es jau sāku domāt vai tik Asis nebūs sastrādājis kādas muļķības.
tiekam līdz mājām,viņai ārdurvis vaļā un man jau bez skatīšanās viss ir skaidrs - Aslans ir paņēmis pēdu. Gustavs pie datora aizmidzis un Aslans prom...
man jau,protams,sākas stress,jo pazīstot Aslanu man jau vajadzēja rēķināties,ka durvis nekad nav bijis šķērslis,ja "mamma" nav laikus mājās atnākusi viņu savākt.
pamodinājām Gustavu,gājām meklēt manu suni.
bija 101 variants- vai nu viņš ir skrējis uz mājām,vai arī beidzot izmantojis iespēju izskraidīt visas tās miljons vietas,kur es neļauju viņam iet. snieg sniegs,nekādas pēdas nekur nav,es pie sevis rēķinājos,ka Suss ir prom aptuveni 40 minūtes. čujs teica,ka jāiet uz mājām un jāpārbauda,vai viņš nav tur (dzīvoju daudzdzīvokļu mājā,pirmajā stāvā). ejam pa centru,saucam,aptaujājam sētniekus un satiktos ballētājus,neviens suni nav redzējis un izdzirdot vārdu "rotveilers" ātrāk sāk kustināt kājiņas uz māju pusi.
es ja,protams,pie sevis esmu izdomājusi visdrausmīgākos variantus,izdomājus,ja suni neatrodu līdz plkst. 7:00,tad apzvanu radio,audzētāju,draugus,salieku sludinājumus,sakontaktējos ar patversmi utml. vienvārdsakot,gatavojos ļaunākajam - suns aizskrējis mani izmisīgi meklēt un viņš to var darīt da jebkur...
tiekam līdz mājām,pa ceļam neviens nav redzējis,sētnieki apgalvo,ka Aslans redzēts nav. man jau asaras acīs,bimbāt gribas un vispār sāku domāt,ka suns patiešam man ir ciema Antiņš.
tieku savas mājas vienā galā un skatos - pretī kāpņutelpai guļ kkas liels un melns,apsnidzis. snieg sniegs,nevaru saprast,vai man rādās vai kā. saucu,saucu,bet lielais,melnais nemaz nereaģē. atkal jau saucu,tas paceļ galvu un tiešām ir suns,pieceļas kājās un lēnā garā nāk klāt. un izskatās pēc Asīša!! es aiz laimes skrienu sunim pretī un atduros pret apsnigušu "gribu būt VAS" ar nepārliecinātu,bet priecīgu skatienu,nolaistām ausīm un asti,kas iežmiegta kājstarpē.
manas cerības atkal nokrīt līdz -100. bet iekšējā balss atkal saka,ko tu muļķe ņemies,padomā,kāpēc nekad neredzēts suns guļ pie tavas kāpņutelpas? jā,patiesi? kāpēc?
skrienu uz mājām,attaisu kāpņutelpas durvis (kas ir veramas ar kodu) un skrienu iekšā. uzminiet,kas gulēja pie dzīvokļa durvīm saritinājies ultra mazā kamolītī un dikti,dikti nelaimīgs? protams,ka mans "mazais" un mīļais kaķītis!! dzīvokļa durvis saskrāpētas,rokturis apgrauzts, zvanu poga pa pusei norauta. suns ar visiem spēkiem centies tikt mājās,tur,kur būtu jābūt man. es aiz laimes nezināju,ko iesākt.
mans gudrais,mīļais un foršais suns bija nodomājis,ka esmu viņu aizmirsusi pie Gustava,neesmu aizvedusi mājās un vēl nelaižu iekšā!! samīļoju un nosolījos viņam,ka vairs nekad nesaukšu par ciema Antiņu.
gājām pavadīt draudzeni uz mājām,Aslans nezināja kā lai vēl izrādās,cik viņš attapīgs un visu laiku lēkāja.
jūs,varbūt jautāsiet,ko darīja "gribu būt VAS"? viņš dikti priecājās,kad ieraudzīja Aslanu iznākam no kāpņutelpas,Aslans viņu nepriecājās redzot. suns visu laiku neatlaidīgi nāca mums līdz. es sāku domāt,no kurienes tad viņš uzradies - labi barots,kopts,miermīlīgs un draudzīgs?
ejam,ejam,kad pēkšņi nez no kurienes uzrodas meitene manā vecumā,kuras suns bija šis VAS un kurš tieši pirms stundas nesaprotamu iemeslu dēļ esot izlauzies no privātmājas nožogojuma. meitene esot nākusi no darba mājās un sēta tukša. tieši tāpat kā es,gāja meklēt savu mīluli,sadomājusies visas iespējamās lietas,ka būtu,ja būtu un staigājusi pa tumšo un piesnigušo Liepāju...
vakardien,man vajadzēja tikai vienu stundu,lai saprastu,cik ļoti,ļoti daudz man mans suns nozīmē,ka es bez viņa nevarētu nu nekādi un ka viņš ir mans kaķītis un eņģeļdirsiņa,lai kādus nedarbus arī viņš nesastrādātu! un cik ļoti es ar viņu lepojos,ka viņš nāca mājās,nevis klenderēja kaut kur apkārt... ehh. tagad Susis atlaidies dīvānā čuč,ik pa laikam attaisot vienu aci un palūrot,vai es vēl esmu te...
mācība man ir labu labā un cerams,ka vairs nepieļaušu,ka kaut kas tāds atkārtosies.
te nu ir mans Suss...