Pixy. Suņu stāsti.

Blogs and Chats

Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 23 Jan 2011, 20:22

Sākšu ar citātu:
Re: divi kucēni mājā...

Postby pixy » 20 Jan 2011, 10:49
Paldies, meitenes, par atbalstu, esmu riktīgi priecīga, ka atradu šo forumu, kopā visus jautājumus risināt vieglāk :dejosuns:

Anita :) wrote:Laikam tamdeelj ne reizi dziivee neesmu bijusi patversmee, ka baidos no taa, ka no turienes mieriigu sirdi nevareetu aiziet.


Esmu bijusi, visas reizes tas beidzies ar to, ka vismaz trīs dienas neesmu lietojama.... Un vienu reizi beidzās ar mazu, vecu, vairs nevienam nevajadzīgu toipūdelīti mājā, kurš nodzīvoja vēl 6 gadus, lai gan tika paņemts kā "ļoti vecs, kam sagādāt labas pēdējās dienas" un par 180' mainīja manus priekšstatus par pūdeļiem un maziem suņiem...
P.S. Šodien atkal braucot ar Keli no skolas, pieķēru sevi, ka rūpīgi lūru uz ceļmalām... Par laimi, nekā tur nebija :)
Postby Anita :) » 20 Jan 2011, 11:08
vai Tev ir savs blogs? varbūt vajag atvērt, citādi lasu un katru reizi, ko gribas ierakstīt, bet padomāju - a tēma ta kāda :)

Postby pixy » 20 Jan 2011, 17:03

Anita :) wrote:vai Tev ir savs blogs?



Liekas, ka pierunāji :sarkstosa: , jau iepriekš rakstīju, ka man tik daudz suņu stāstu, ka blogs būtu jāatver, beidzot ir patiešām sajūta, ka jāatver... Savādāk es ar vienmēr piespamoju gan kalcinēto biezpienu, gan Barfu, gan divus kucēnus, beigās mani ar kaunu padzīs :pilnmeness: . Saņemšos un ieviesīšu, gaidīšu ciemos :rej:

Tā nu nekas cits neatliek, kā ieviesties te, ja reiz neprotu turēt muti... Negribu te viena izpausties, aicinu ikvienu, kam kāds neizstāstīts suņu stāsts pievienoties. Man kāda čupiņa iekrājusies, gan jau vēl kādam kas ir. Mana problēma ir meža internets, jebkuras bildes ielādēšana un iedabūšana kādā lapā ir īsts nervu un pacietības pārbaudījums :lamajas: , tāpēc tie patiešām būs vairāk stāsti.
Netāstīšu par sevi, nesākšu arī hronoloģiski, sākšu ar to sunīti, kas pieminēts citētajā sarunā.
Čikītis (pie manis 19.04.04.-23.04.10.)
Kaimiņiene gribēja sunīti un, tā kā tikko biju apgrozījusies (tas būs citā stāstā) Līčos, piedāvājos viņu turp aizvest. Viņa gribēja maza auguma, tādi arī tika rādīti. Viens, otrs, trešais, tad iegājām telpā, kurā stāvēja divi būri. Uz tālāko no tiem norādot, darbiniece teica - to ne, tas ļoti vecs, un sāka stāstīt par otrā būrī sēdošo. Piegāju pie šī būra, tajā stāvēja un trīcēja mazs, pelēks, nenormāli savēlies sunītis. Es viņu uzrunāju un viņš caur savām pinkām paskatījās man acīs...
Aizbraucu mājā un skatiens visu laiku stāvēja acu priekšā. Mēģināju mājiniekiem pastāstīt par sunīti, kurš par vecu, lai viņu vispār piedāvātu, bet nekas prātīgs nesanāca ;( . Kad nu kaut ko izdevās izsvepstēt, tika nolemts, ka mums gana liela māja, lai varētu sagādāt mazulītim labas un mierīgas pēdējās dienas. Tik maziņš jau daudz klapatu nesagādās - ai, kā mēs kļūdījāmies, tomēr nevienu minūti nenožēloju, ka Čikiņš ienāca manā dzīvē. Nākošā dienā zvanīju uz patversmi un teicu, ka ņemu sunīti sev, vēl palūdzu, lai nocērp tos ārprātīgos pinkuļus, lai viņam jaunā vietā uzreiz nav jāpārcieš tāda eksekūcija. Par viņa iepriekšējo dzīvi zināms tik, ka viņu kāds iemeta pār sētu privātmājā Vecdaugavā. Cilvēki nevarēja paturēt un godīgi aizveda uz patversmi, nevis iemeta tālāk kaimiņiem.
Kad aizbraucu pakaļ, dabūju mazu, mazu sunīti, gandrīz līdz ādai nocirptu, friziere bija atstājusi tādas bocmaņa ūsiņas, tādas pūdeļiem neatstāj, bet viņam dikti piestāvēja, tā arī turpmāk palika. Mazliet baidījos par manas sunes (atkal cits stāsts) reakciju, jo viņa pēc dabas bija greizsirdīga, bet šī radī'biņa laikam izskatījās tik nožēlojama, ka netika uztverta kā konkurence.
Diemžēl tās nav stāsta laimīgās beigas, īstais Čikīša stāsts tikai sākas. Bet tā kā jau šis gabaliņš daudziem varētu likties sen par garu, to rakstīšu atsevišķi.
Last edited by pixy on 23 Jan 2011, 21:04, edited 1 time in total.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 23 Jan 2011, 21:01

Šovakar brīvs brīdis, tāpēc uzrakstīšu arī otro daļu šai stāstā.
Tātad, Čikiņš atbrauca uz jauno māju, nodzīvoja te apmēram divas nedēļas, bija tāds jautrs šunelis, tikai totāli nevarēja izturēt, ja viņu vienu atstāj - ārdījās un kliedza. Tā nu tika visur vazāts līdzi. Tai liktenīgajā dienā es taisījos uz Rīgu, mana mamma ar māsas sīko uz kaimiņmāju uz autoveikaliņu. Tā kā jau posos prom, mamma Čikīti paņēma līdzi. Pēc minūtēm 10 ieraudzīju, ka mamma skrien pa ceļu ar kaut ko klēpī, momentāli sapratu, ka kaut kas galīgi nav labi. Uz autoveikaliņu bija atnācis vēl viens kaimiņš un tam līdzi viņa liela auguma krancis. Un tad, kad tantes, ieraugot Čikīti sākušas dūdot, Bobis bija meties tam virsū, sagrābjot aiz čupra un purinot - mēs visi zinām, kā suņi nogalina medījumu vai rotaļlietas... Kad izdevās suņuku no zobiem atpestīt, tas bija palicis ļengani guļot. Suņuks bija dzīvs, bet paralizēts un šokā. Neizplūdīšu, kā mēģināju palīdzēt viņam atgūties ar grāmatu "Pirmā palīdzība sunim" blakus, godīgi sakot, pat īsti neatceros, tas bija pārāk šausmīgi. Asinis viņam praktiski netecēja, bet, kad pa muti sāka asiņainas putas nākt, likās, ka nu gan viss... Bet mazulis gribēja dzīvot! Sazvanīju vetu, kas strādā tuvākajā pilsētā, tas apsolīja vēlāk atbraukt. Man pašai bija jābrauc prom, profesija tāda, ka ir lietas, ko nevar atcelt. Tā nu aizbraucu, atstājot vainas apziņas pilnu, izmisušu mammu ar kliedzošu suni (viņš visu mūžu sāpēs nesmilkstēja kā suns, bet kliedza kā bērns). Zvanīju ik pusstundu, vai ārsts nav bijis, beigās vakarā bija atbraucis, apskatījis suni un pateicis spriedumu - ja 3 dienu laikā nepieceļas, nav ko mocīt, jāpotē nost :laiks: . Un aizbraucis. Nākošajā dienā man sāka likties jocīgi, ka neko nepalīdzu, tikai sēžu blakus un mierinu. Zvanīju sava suņa ārstei uz Rīgu un viņas pirmais jautājums bija - un ko jūs viņam dodat? Tikai tai brīdī pilnībā apjēdzu, cik idiotiski ir, ka man jāatbild - NEKO. Tad nu metu suni mašīnā un traucāmies uz Rīgu. Un jau klīnikā, kārtīgi sašpricēts, viņš manās rokās beidzot atslāba, acīmredzot šausmīgās sāpes beidzot pierima. Ak, ja šī šprice būtu saņemta daudz laicīgāk, bet tas lai paliek uz pirmā ārsta sirdsapziņas, es nenosaukšu viņa vārdu, bet mani suņi nekad nebrauks pie viņa pat uz potēm. Suņam kopumā tika izrakstīts tāds zāļu un vitamīnu daudzums, ka nācās veikt ap 50 dūrienu. Skaustā nevarēju durt, tur viss saplosīts, a ciskiņas viņam kā cālim. Un vitamīns tik sāpīgs... Čikiņš sāka slieties augšā pēc nedēļas, tad aizbraucu komandējumā uz 5 dienām, kad atgriezos, viņš tenterēja man pretī :aizlaimes: Lēnām ejot, šunelis nevarēja līdz galam sakoordinēties visu atlikušo mūžu, skrienot viss bija kārtībā. Pēc tam viņam apmēram reizi pusgadā, vēlāk retāk nāca lēkmes ar krampjiem un paralīzi, visu laiku turēju mājā zāles un atkal 10 dienas dūru. Pie tam viņš laikam bija saaukstējies pavasarī klīstot, rudeņos un pavasaros šausmīgi klepoja un smaka - atkal šprices... Pēc pēdējās lēkmes viņa kājiņas atteicās atgriezties vietās, tās leca ārā no locītavas un viņš nevarēja nostāvēt. Viņš jau bija kurls un gandrīz akls, praktiski visu laiku tikai gulēja, es viņu paņēmu kā ļoti vecu sunīti un bija jau pagājuši vēl 6 gadi. Nācās pieņemt sāpīgo lēmumu :svece:
Es pat nezinu, vai šis stāsts ir laimīgs vai nelaimīgs. Es vēl joprojām jūtos vainīga, ka viņu nenosargāju, man vajadzēja iedomāties, ka tā var būt un brīdināt mammu. No otras puses, viņam bija garas vecumdienas, viņu mīlēja un par viņu rūpējās, viņam bija īsti Ziemassvētki, ar vafelīti paciņā un dāvaniņas katru gadu 19.aprīlī. Kas to zin, kas ar viņu būtu noticis, ja es viņu nepamanītu vai nepaņemtu, varbūt kāds viņu paņemtu un viņam būtu daudz veiksmīgāks atlikušais mūžiņš, bet varbūt viņš tā arī nevienam nebūtu vajadzīgs.
Čikītis pilnībā mainīja manus priekšstatus par maziem sunīšiem - viņš savā dvēselītē bija krietni lielāks par dažu labu milzeni. Neskatoties uz augumiņu, viņš būtu gatavs mirt, lai mūs aizstāvētu. Viņam bija TIK izteiksmīgas acis - no šausmīgām sāpēm un ciešanām līdz bezgalīgai mīlestībai un draiskam priekam. Otra ironija - man nepatika pūdeļi, pat nezinu kāpēc - tiku pie pūdelīša un sapratu, cik viņi var būt forši, jautri, pieķērīgi un apķērīgi :samilejies:
Diemžēl tikpat kā nav Čikīša bilžu digitālā formātā, nav tādu, kur viņš būtu tikko "uzputots" (izķemmēts) vai smuki nocirpts. Bet tas nekas, te viņš ir - mans mazais, mīļais "Štata Puteklis", kā bijām viņu nosaukuši un pārējo var iztēloties :jaa: Image
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 24 Jan 2011, 09:08

:koncha: sveicu ar bloga atvēršanu :)
Tagad mēs mierīgi varēsim sist klaču par visu, ko sirds kāro, nevis piesārņot tēmas, kur jārunā par citādākām lietām :)

Zini, es izlasīju stāstu par Čikiņu un tādas dalītas emocijas - nū, vispār tā kā uz bimbienu pavilka. Nejau tamdēļ, ka kas būtu nepareizi izdarīts vai kā tā, bet tamdēļ, ka tas viss tomēr bija aizkustinoši - tāds, ar emocijām :) Un beidz sevi šaustīt - Tu darīji visu to, ko spēji izdarīt (ar savu mīlestību pret viņu)!!!
...
Klausies, es nesaprotu, viņš tiešām bija tik mazītiņš vai Jums tur tādas hipergigantiskās sēnes aug? :hih:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 25 Jan 2011, 17:44

Anita :) wrote:Un beidz sevi šaustīt

Nav jau tā, ka es katru dienu par to domāju, bet, kad iedomājos par Čikīti, vienmēr ir drusku tāds rūgtumiņš, kā būtu, ja būtu savādāk...
Anita :) wrote:Klausies, es nesaprotu, viņš tiešām bija tik mazītiņš vai Jums tur tādas hipergigantiskās sēnes aug? :hih:

Gan viens, gan otrs - viņa izmēru jau apmēram var redzēt pēc tās kājas, kas nav ar fotošopu korekti noņemta, jo es no tā neko nejēdzu, bet arī baravika nav no tām mazākajām. Nu par mūsu runci mazāks viņš bija...
Nākošais stāsts būs par krietni lielāku, tik ne šodien, kaut kad, kad būs laika mierīgi piesēsties, jo gribas to rakstīšanas procesu tādu mierīgu, galu galā nerakstu tik daudz citiem, kā vienkārši pati atceros un pieminu savus mīļos draugus. Bet forši, ja kāds no tiem 119, kas šobrīd te paviesojušies, arī izlasa un, ja vēl kādu emociju izlasītais rada, tad pavisam forši :) .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Torijs » 25 Jan 2011, 21:38

Ar nepacietību gaidu nākamos stāstus :lasu: :laiks:
Image
User avatar
Torijs
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1143
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 18:21
Location: Kurzeme

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby ajame » 26 Jan 2011, 01:23

Šis blogs pievienots maniem favorītiem! :davinuziedus:
User avatar
ajame
Puppy
Puppy
 
Posts: 450
Joined: 03 Mar 2010, 23:36
Location: Tukums

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 27 Jan 2011, 13:09

Nu neko sev Jums tur sēnītes aug :D
Bet ne par to ir stāsts...
... a kā var nekādu emociju neizraisīt izlasītais ;) Man izraisa :)
Tā kā... gaidu turpinājumu :)
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 28 Jan 2011, 12:32

Jauki, ka kādam ir interesanti :) . Šodien ir manas pirmās sunītes dzimšanas diena, tāpēc drusku atcerēšos viņu, lai gan tas nav tāds īsts "Suņu stāsts", tiku pie viņas apzināti, speciāli un pie pilnas apziņas. Sākšu atkal ar citātu:
Re: vecāki+bērns, kurš grib suni+ suns

Postby pixy » 21 Oct 2010, 08:39
Esmu piedzimusi kā suņinieks, lai gan tam nav nekāda pamatojuma. Visas manas bērnības rotaļas bija ar iedomātiem sunīšiem, gan bumbas, gan brālēnu mašīnas - viss bija suns. Kopš iemācījos runāt, vecāki tika bombardēti no rīta līdz vakaram. Suns man nebija, jo dzīvojām 6 cilvēki 2 caurstaigājamās istabās, pie tam mans tētis bija laukos audzis ar pavisam citiem uzskatiem par cilvēka un suņa attiecībām. Un neviens arī mani nesaprata - kā krietni vēlāk noskaidroju, nevienam nebija ienācis prātā, ka tas ir TIK nopietni. Savu pirmo suni ar milzu skandālu iegādāju 20 gadu vecumā, dzīvoju ar vecākiem vienā dzīvoklī un tētis bija kategoriski pret, jo "tā ir suņa mocīšana, kas ar viņu nodarbosies utt.". Nu tālākais jau kā bieži - otrajā dienā atnācu mājā, meklēju, kur tad suns - a suns sēž tētim klēpī un tētis ar TĀDU sejas izteiksmi viņu bužina :hih: . Stāsts diezgan tipisks, bet man bieži ienācis prātā, kāpēc ir tā, ka viens ir apsēsts suņumīlis un otrs nav - jo man ir māsa, kuras augšana notikusi tieši tādos pat apstākļos, vide tā pati, domāšana ļoti līdzīga, bet viņai suns var būt, var nebūt, nekādas speciālas intereses. Kāpēc tā - es tiešām neesmu atradusi izskaidrojumu. Laikam jau vienkārši, lai pasaule būtu krāsaināka un interesantāka, mēs katrs esam apveltīti ar kaut ko citu :jaa:
Tātad veselus 20 gadus suns bija mans Lielais Sapnis. Un šai sakarā man ir viena bezgala dīvaina atziņa - kad piepildās TIK ļoti liels sapnis, kaut kas arī tiek atņemts - tas ir Sapnis! Bija nenormāli dīvaina sajūta, īpaši tai laikā, kad jau zināju, ka viņa man tūliņ būs, bet reāli man vēl nekā nebija. TĀDA tukšuma sajūta - ir "atņemts" tas, kas 20 gadus aizņēmis lielāko smadzeņu daļu. To pat grūti vārdos ietērpt. Nezinu - vēl kādam tā ir bijis?
Mana pirmā sunīte angļu kokerspaniels K'Snorke Borealis Corona Gladness jeb Snorke nodzīvoja skaistus 14 gadus un bija (jā, jā visi jau par saviem tā saka :hih: , bet man tomēr šķiet, ka objektīvi) viens no skaistākajiem suņiem, kādu vispār esmu redzējusi. Raksturs meitenei bija diezgan nešpetns, īpaši viņai nepatika dūdojošas tantes, kas metās klāt ar tekstu - vai, cik skaists sunītis! Tai brīdī "skaistais sunītis" pārtapa rēcošā briesmonī, kas klabina zobus milimetra attālumā no rokas :parvertibas: . Tai pat laikā, ja kontaktu meklēja normāli, izrādot cieņu pret viņas augstdzimušo personu, viņa visžēlīgi atļāva sevi noglaudīt. Viņas "žabo" bija tik mīksts, ka, ja aizvēra acis, ar roku nevarētja sajust, ka pirksti jau pieskārušies spalvai.
Diemžēl digitālā formātā ir tikai Snorkītes pēdējo gadu bildes, kur sejiņa jau tāda novecojusi, bet kažoks gan nekā nav zaudējis no sava daiļuma. Te ir pierādījums tam, ka ne visiem kokerīšiem pēc sterilizācijas izmainās spalva uz slikto pusi. Viņa bija tik balta, ka saulē meta atspīdumu un ar tādu pašattīrīšanās spēju, ka ar šampūnu mazgāju viņu tikai dažas reizes mūžā, kad bija eļļainā grāvī izpeldējusies un kaut kādos šausmīgos s...dos izvārtījusies. Slapja viņa varēja izskatīties pēc profesionālas dubļu cūkas, bet izžūstot viss nobira nost un viņa atkal bija mirdzoši balta :esmilu: .
Te viņa ir savā 14 gadu jubilejā:Image Image Image
Neaprakstīšu viņas dzīvi, viņa figurē arī stāstos par citiem suņiem, uzmetīšu tikai dažas epizodes. Pēc brītiņa, vai varbūt rīt, vārdu sakot, turpinājums sekos...
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 29 Jan 2011, 08:13

Sestdienas rīts ir nu ļoti piemērots, lai slinki paklabinātu taustiņus :)
Tātad Snorke - stāsts par bekotājiem.
Vēl no padomju laikiemmanas dzīvesvietas apkārtne ir slavena beku vieta (tā bildīte ar Čikīti nebija nejaušs gadījums :viltigs: ).Toreiz mūsu ģimene vēl pamatā dzīvoja Rīgā, uz laukiem braucām tikai nedēļas nogalēs. Un, tā kā mūsu mājā kādu laiku, pirms sākām braukt, vispār neviens neapgrozījās un arī mēs pastāvīgi nedzīvojām, tad daļa pastāvīgo bekotāju bija iedomājušies, ka tur var šiverēt kā savās mājās - viss mūsu, tā teikt. Un bija šausmīgi grūti vieņiem ieskaidrot, ka tomēr nevar taisīt pikniku mūsu pagalmā un, ka arī ogas un āboli tomēr nepieder visai plašajai sēņotāju saimei :lamajas: . Tas praktiski tā ārī neizdevās, līdz neuzradās briesmonis eņģeļa ādā, kuram, redzot mūsu attieksmi pret šiem nelūgtajiem ciemiņiem, uzbangoja asinis un viņa nu ļoooooti aktīvi aizstāvēja savu privātīpašumu :paukojas: . Divu sezonu laikā viņa panāca, ka, ja kāds sēņotājs gribēja ūdeni, viņš nevis droši brida pie akas, pa ceļam aplasot ērkšķogas un ābolus, bet rātni stāvēja pie vārtiem un lūdzoši vicināja pudeli. Ūdens nevienam nekad netika liegts, bet drīz ievērojām, ka vairums izvēlas doties uz 300m attālo kaimiņmāju, kura divi milzu lamzaki laipni kūļā asti... :kucens:
Sliktās sekas šai attieksmītei bija, ka Snorke, ieraugot Rīgas stacijā vai kur citur nepārprotamu sēņotāju, sāka rēkt un mēģināja to patriekt. Nabaga nevainīgie upuri visdrīzāk nesaprata, kāpēc šis skaistulis viņus tā nevar ciest. Savukārt Snorke nesaprata, kāpēc šeit tas tik ļoti netiek akceptēts no saimnieku puses.
Snorkītes nav jau 3 gadus, šovasar vispār suņa mājā nebija, bet nelūgti sēņotāji mūsu mājā nerādās :rej:
Labi, paliek jau gaišs, jāiztuntulē laukā ar Keli. Šorīt pačurāt izskrējām un gaisā bija "kaut kas", ka salikās, ka arī šogad tomēr vispār būs pavasars :eglite:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 31 Jan 2011, 11:06

Lielākais, ko šodien būšu paspējusi izdarīt - atvilkties uz darbu un izlasījt pēdējos ierakstus Tavā blogā :D

Es šodien guļu, vienkārši guļu, tāpēc īpaši komenti no manas puses nesekos, vienīgi tas, ka ar interesi lasīju un Tevis rakstītais man palīdz to izsapņot ar acīm vaļā :hih:

Gaidu nākamos stāstus!
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Feb 2011, 07:13

Anita :) wrote:tāpēc īpaši komenti no manas puses nesekos

Nu nav takš tev pienākums kaut ko komentēt, lai arī esi daļēji "vainīga", ka es te izpaužos :) . Man arī kaut kāds sagurums, tāds bērnu biedējamais klepus un galva tāda, ka amputēt derētu... Tomēr, tā kā man šodien nav jāapmeklē darbs ( :jiihaa: ), vēlāk piesēdīšu un uzrakstīšu par vēl vienu suni manā dzīvē.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 01 Feb 2011, 08:47

Nu jā, varbūt tieši tāpēc es jūtos, ka man kaut kas būtu jākomentē un ir taču viedoklis par to, ko izlasu, tik ar to muldāmo kaut kas noticis :D Man laikam nepieciešams, lai teksti parādās pie neīstās sadaļas, tad muti ciet aizbāzt nevar :kanepe:
Šonakt sapnī redzēju baltu suni, kurš sašmulējas melns un kad izžūst atkal ir balts :hih: nez no kā man tas? :hih:

Klausies, piedod par jautājumu, bet vai Tev ir info, kā mazajam kunkulim iet? :sarkstosa:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Feb 2011, 10:14

Anita :) wrote:Klausies, piedod par jautājumu, bet vai Tev ir info, kā mazajam kunkulim iet?

Diemžēl nekas daudz. Pēc dažām dienām saimniece uzrakstīja, ka suncim sācies lielais košanas laiks un šis ķerot kājās sīkajiem, divi mazākie baidoties no viņa. Sarunājām jau, ka pa e-pastu sazināsimies, bet es viņu arī saprotu - atnākot no darba tikt galā ar 5 divkājainiem un tagad vēl vienu četrkājainu knēveli diez vai ir viegli... Kā kādu info saņemšu, noteikti ziņošu. Nu jau 2 nedēļas pagājušas, noteikti ņurņiks izaudzis divreiz lielāks, baigi jau gribas bildes redzēt.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 01 Feb 2011, 10:36

Man arī gribās bildes redzēt.
Es dikti ceru, ka viņi tiks galā ar mazo žuļiku. Lai gan sevišķi jautri neizklausās - 5 divkājainie un mazais rūcējpodiņš. Viņam tak tagad tā arī būs, ka kodīs un blēņas darīs, tikai žēl, ka bērni baidās. Es kaut kā uzreiz atcerējos, kad teici, ka mazais vislaik rūca uz Tavu suni - varbūt viņam tāda daba arī ir. :huh:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Feb 2011, 11:10

Pie Snorkes vēl atgriezīšos, bet tagad gan sekos kāds kategorijai "suņu stāsti"atbilstošāks notikums. Brīdinu, būs diezgan gari :kanepe: Stāsts varētu saukties
Čarlija jeb viss labs, kas labi beidzas.
2004.g pavasars. Vakarā tumsā braucu no Rīgas, kādus pāris km no mājām ir pamestas mājas. Pie šo māju ceļgala ieraugu dzīvnieku, bremzēju ar domu, ka stirna šiverējusi pa ābeļdārzu un nu skries pāri ceļam. Bet nē - tas ir suns - kaukāzietis. Tikai krietni vēlāk, kad visi sāka prasīt, vai tad bail nebija, iedomājos, ka varbūt vajadzēja nobīties, bet tai brīdī veru droši durvis vaļā un prasu - ko tu te dari, sunīt? Milzu sunītis sāk luncināt asti. Parunājos, saku - nu lec mašīnā, brauksim pie manis. Par atbildi suns nokrīt guļus un pagriež vēderu. Pēc kāda brīža nesekmīgiem pūliņiem saprotu, ka suns mašīnā nekāps. Bet pamest viņu arī vairs nevaru. Tad nu braucu mājā, sarunāju švāģeri, braucam atpakaļ, viņš gliemeža gaitā brauc uz māju, bet es ar cīsiņa gabaliņiem barojot, lēni kātoju kopā ar suni. Pa ceļam suns pačurā un man skaidrs, ka darīšana ar kuci. Paliek tā neomulīgi, jo man mājā Snorke ar savu nešpetno raksturiņu, a te - kaukāziete. Tā nu veicam ap 2km, tomēr ieejot pagalmā, sune sāk minstināties un vairs nereaģējot uz aicinājumiem, aiziet tālāk pa ceļu. Nekādi nedabūnu viņu atpakaļ, un beigās nekas cits neatliek, kā mest mieru.
Bet - nākošā rītā, nokāpjot virtuvē, aiz loga ir milzīga galva - meitene atnākusi atpakaļ! Izeju, viņa tik priecīga, samīļojamies, pabaroju un sāku domāt, ko lai dara. Nolemjam mēģināt iepazīstināt suņus, izvedu savējo siksnā, bet jau pēc 5min. ir skaidrs, ka nekas tur nesanāks un, ja negribu savu suni līķa formātā, viņa steigšus jāved iekšā. Tā kā nekāda voljēra man mājā nav, nākamā ideja ir lielo suneni piesiet - bet nekā, viņa nenormāli ārdās un izmaucas no kakla siksnas. Saprotu, ka viņa piesiesta nekad nav bijusi un arī tagad ar to nesamierināsies. Jo tomēr jāņem vērā, ka darīšana ar svešu kaukāzieti, kas gan it kā mīlīga un padevīga, tomēr tikko gandrīz nokodusi manu suni...
Apzvanu patversmes, vai nav meklēta, apkārtnes vetārstus, vai nezin, kam varētu būt pazudusi, izkaru veikalos ziņojumus, sazvanu klubu prasīt, kur meklēt tetovējumu, bet arī tāda nav. Diezgan naivs pasākums - skaidrs, ka kārtējais izmestais dzīvnieks :x
To, ka nevaru viņu paturēt, saprotu uzreiz, bet, ko lai ar viņu dara :jaut: Suns piekusis visu dienu guļ, es savējo siksnā tikmēr pa otru pusi mājai fiksi pačurināt un iekšā. Turpmākās dienas ir stipri murgainas - man virtuvē zems logs - viņas abas katra no savas puses rēkdamas, siekalām šķīstot triecas pret logu. Snorki vedu staigāt, piebraucot mašīnu pie pašām durvīm, ātri ielecot un braucot tālāk no mājas. Tai pat laikā Čarlija, kā nosaucām suni pret cilvēkiem nenormāli mīļa.
Pamazām saprotu, ka, ja negribu viņu nopotēt, un to es negribu, man fiksi jāsameklē mājas vai jāpierunā kādu patversmi viņu pieņemt. Sazvanu Ogri, tur galīgi nav vietas un es tomēr vēl Rīgas rajonam piederu, viņi tomēr iesaka likvidēt... Siguldā patversmes nava, Dzd varbūt pēc kādas nedēļas varētu paņemt, ja pati atvestu... Līčos arī nav vietas. Pēc pāris dienām tomēr vēlreiz zvanu uz Līčiem (tur toreiz strādāja Ināra, ko mazliet pazinu caur Snorkes radiņiem). Sarunājam, ka pa ceļam uz Rīgu iebraukšu un mēģināsim kaut ko izdomāt. Tā nu prātojam šā un tā, te Ināru aizsauc, ka klienti atbraukuši. Pēc brīža viņa steidzīgi nāk pie manis un saka, ka cilvēki meklē tieši kaukāzieša meiteni!!!!!
Es zinu, ka ir nejaušas sakritības dzīvē, bet TIK DAUDZ sakritību, kā man ir bijis ar suņiem - tā vairs nevar būt nejaušība...
Vienojamies, ka viņi izbraukās Rīgu un tad brauks pie manis un mēģinās meiteni paņemt. Īsti nestādos priekšā, KĀ to izdarīt, jo viņa pa šo laiku (10 dienas viņa pie manis nodzīvoja) sākusi šķirot savējos un svešos un tikai uzbrēciens "vietttāāā" viņu attur no ciemiņu izkompostrēšanas.. Uzpurnis gan jau nopirkts, bet neesmu pārliecināta, ka viņa tādu pazīst, ja reiz siksnā nekad nav gājusi.
Arī man vēl darīšanas Rīga, kad atbraucu mājā, nākamie saimnieki sēž istabā un mana mamma gaida mani, lai kaut kā to suni savaldītu. Vienīgais variants ir uzlikt uzpurni un siksnu apžmiegt tā, ka knapi paelpot var - citādi izmauksies. Tad nu ķeros pie lietas - siksnu savelku, viss normāli, tagad jādabū uz purna tas bleķa izstrādājums, ko, nu jau esmu pārliecināta, viņa nepazīst un negrib pazīt. (Pēc tam tikai sapratu, ka viņa mierīgi varēja mūs nokost - bet viņa tikai žēli raudāja, krita gar zemi un lūdzās, lai uzpurni neliek... :asaras: ) Pēc pailgas spīdzināšanas tomēr izdodas viņu ieuzpurņot, tagad vēl tāds "sīkums" kā nepalaist vaļā un dabūt suni, kurš sver vairāk par mani svešā mašīnā pie svešiem cilvēkiem. Ārkārtas situācijā rodoties īpašs spēks - pa abām ar mammu viņu ieceļam desu vāģa aizmugurē. Labi, ka tā sieviete, kas viņu grib sev, ir ar dzelzs nerviem, cits jau sen būtu pateicis, ka nav pašnāvnieks un laidies lapās. Viņa vēl tā nosaka - nu tagad uz dzīvību un nāvi, tiksim līdz mājai, tad jau būs savādāk. Vēl samīļoju pusnožņaugto suni, saku, ka viss būs labi, tad arī pašai lielais bimbiens klāt un aizcērtu mašīnas durvis. Nu nevaru es neko sev padarīt, ka man šie atradeņi kļūst TIK mīļi ;(
Vakarā sazvanu jauno saimnieci, viss sanācis labi, sunim ir voljērs un esot jau paluncinājusi asti. Kaut kā nebija šis cilvēks tāds, kam ar vieglu sirdi atdevu, bet tas nebija dēļ attieksmes pret suņiem, ar to viss bija kārtībā. Ticu, ka Čarlijai tur bija laba dzīve, viņai kaukāzieši bija bijuši, gan jau tika galā un "usvojila" arī šo. Galu galā man nebija izvēles, kam viņu dot un par nāves šprici šis bija kudī labāks variants. Un ne jau katrs uz tik traku pasākumu būtu parakstījies. Pēc kādas nedēļas vēl uzzvanīju, sapratu, ka viss normāli un likos mierā - negribu tincināt, kas un kā, ja reiz paņēma, jāpieņem, ka viņu mīl un par viņu rūpējas.
No šī cilvēka (gan bez speciāla nodoma) saņēmu lielāko apvainojumu mūžā - pēc kāda laika viņa bija iebraukusi pie kaimiņiem un prasījusi, vai tas tomēr nebija mans suns, ko es kaut kāda iemesla dēļ atdevu. Es lai atdotu savu suni!!!! Pat nevaru iedomāties , kādam būtu jābūt iemeslam, bet ja nu - nekad nemelotu, ka tas nav mans. Tai brīdī bija šausmīgs aizvainojums, bet varbūt to vajag mēģināt uztvert kā komplimentu - ka suns pēc 10 dienām tik ļoti izskatās kā manis uzaudzināts...
Ja es atrastu tādu suni tagad (TTT, ka nu atkal kaut ko nepierunāju :tikainesaki: ), ar šī brīža pieredzi un zināšanām varbūt labāk tiktu galā ar situāciju. Patiesībā ar distanci paskatoties, labi, ka viss labi beidzās, viņa nevienu nesakoda, lai gan godīgi sakot, īsti nejutos, ka tikšu galā, ja kāda konfliktsituācija radīsies. Pa tām 10 dienām stresa rezultātā pazaudēju no sava jau tā niecīgā svara tik daudz, ka mierīgi varētu startēt provēs uz galveno lomu kādā filmā par koncentrācijas nometni :hih: . Un tomēr man jau uzreiz bija skaidrs un ir vēl joprojām - ja braukšu mājā un ceļa malā stāvēs bēdīgs kaukāzietis - es apstāšos :jaa: .
Bilžu nav, bet viņa bija tipiska pelēkdzeltenā tipa kaukāziete ar tumšu masku un mazu baltu pleķīti uz krūtīm :samilejies:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Feb 2011, 11:14

Anita :) wrote:Es dikti ceru, ka viņi tiks galā ar mazo žuļiku.

Gan viņi tiks, nelikās, ka būtu baigi satraukušies, ka sīkos apskādēs. Katram kucēnam jau tāds brīdis ir, kad tikai viena doma prātā, kur kādam iekost. Viņi pat teica, ka iepriekšējā kucīte aktīvāka bijusi, šis tāds mierīgāks. Gan iemācīsies, ka, jo sīkāks, jo saudzīgāk jāizturās. Patramdīšu viņus, lai kaut ko pastāsta un kādu bildi atsūta.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 01 Feb 2011, 11:34

;( tas tik bija stāstiņš!
Vispār es Tevi apbrīnoju, ka Tu tā spēj... es pat nezinu kā pateikt. man liekas, ka tā Tev ir kāda misija izglābt tos, kam to ļoti vajag un izskatās, ka varen labi sanāk. Kaut vairāk tādu kā Tu būtu :labipadarits:
Klausies, cik kopsummā Tev ir bijuši savi suņi un cik izglābtie?


pixy wrote:Tikai krietni vēlāk, kad visi sāka prasīt, vai tad bail nebija, iedomājos, ka varbūt vajadzēja nobīties, bet ...


:kanepe:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Feb 2011, 11:50

Es ar par to misiju esmu domājusi un viena versija man ir, ka iepriekšējā dzīvē esmu spīdzinājusi suņus :velnins: (ceru jau gan, ka ne), tāpēc tagad tos tik ļoti mīlu un ņemos ap viņiem... Bet ne vienmēr ir tā sajūta, ka es tā glābēja un suņi tie, kuriem noveicies, bet par to būs citā stāstā. Apzināti esmu tikusi tikai pie Snorkes un tagad pie Keli, ja nebūtu viņu paspējusi paņemt (par to arī laikam būs jāpastāsta kaut kad), droši vien atkal būtu izglābtais - Bosiks. Nu ko lai dara - eto ņe suģba, eto ļiktens :jautri:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 04 Feb 2011, 07:39

Jaunas ziņas no Bosika (kaut kā nesaucas viņš man par Bonifāciju, lai nu paliek Bosiks)! Ja kāds te iemaldās, kurš nesaprot par ko runa, bet grib saprast - viewtopic.php?f=16&t=1857 un viewtopic.php?f=6&t=1859 Puika diezgan negants pēc dabas, esot uzrūcis sīkākajam divkājainim un dabūjis pa mizu. Šķiet, ka viņiem būs diezgan jānoņemas ar vietas ierādīšanu, bet viņi ir gatavi strādāt. Par vecumu vēl nekas nav zināms, drīzumā vedīšot pie veta potēt, tad varbūt tam būs kāda ideja. Kamēr zobi nemainās, tikmēr jau nevar saprast. Par oliņām neuzprasīju, vai ir parādījušās, bet no te saņemtām atbildēm arī sapratu, ka tās var nosīdēt stipri dažādos vecumos. Bildes solījās atsūtīt pie pirmā brīvā laika, bet ar to noteikti tā ir kā ir... Bet nu tomēr esot ĻOTI mīļš un buženīgs :esmilu: , pārējais jau vienkārši jāapgūst. Kad būs kāda bilde, mēģināšu te iedabūt (man bail mēģināt suni.lv galeriju, jo es ļoti viņu gaidīju ar cerību, ka beidzot varēšu ielikt normālas bildes, bet tagad baidos, ka mans švakais intrernets netiks galā... :kompisbietee: )
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 04 Feb 2011, 10:24

pixy wrote:Jaunas ziņas no Bosika ...


:meitenedejo: jēēē, gaidu bildes.
Es tikai domāju, nu kaut nu šiem tiešām pietiktu pacietības un laika ar to mazo noņemties (tpu tpu tpu)

Pixy, ko guli? Kur turpinājums stāstiem? Es kāreiz tēju vāru, domāju, ka varēšu nestrādāt, bet Tu mani aplauzi :hih:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Next

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 19 guests