Jū, man arī manas abas kaķenes ir dikti mīļas
gribu pastāstīt vienu atgadījumu:
bijām ar Arčiju divatā "kontakta stiprināšanas" pastaigā. divas stundas cilpojām pa pakalniem, pļavām un tālo mežu, kur izpētījām zaķu, lapsu, dažādiu grauzēju, stirnu un caunveidfīgo pēdas. beigu beigās sunim acis spiedās uz āru no iespaidu pārpilnības. nolēmu mājās iet pa pludmali (laba mums pastaigu un dzīves vieta, nē?!)
izgājām piekrastē, paspēlējāmie ar bumbiņu. palaidu suni, lai skrien.
un tad izdomāju, kas, diez, būs, ja es izlikšos par beigtu?..
nolikos sniegā, guļu, nekustos. suns at skrien - dip, dip dip. paosta mani, pabaksta ar savu slapjo degunu. sapratis, ka esmu dzīva, metās man blakus vārtīties un 'novārta" man no galvas cepuri! Paķer to! skrien prom kāpās un ar nešpetnu ģīmi lūr, ko es iesākšu. es, protams, dzenos pakaļ, ķertu šo. Šis tik paskrien nostāk. mana cepure uz viena zoba un acis lielas! es domā: es tak to suni noķert nevaru!
skatos, sniegā ieputināta burciņa (nekā cita tuvumā nebijs). es LAVOS klāt Lēni un brīnos, pašai acis lielas un vaigi piepūsti - lai nepārsprāgtu no smiekliem
pieeju, pieskaros brieszmīgajai burciņai un lecu nost. un tā vairākas reizes, līxz mans pelēcis neizturēja, PAMETA maniu cepuri un nāca skatīties, kas man tur par tādu brīnumu !!!
es pēc savas cepures, suns pakaļ! tikai šis bija aizmirsis, kur to nolika
tā nu lielais viltīgais barvedis apveda ap stūri ātro un veiklo Atrčibaldu
riktīgi samīloju suni un paspēlējos vēl ar bumbiņu. tāda bija mūsu nesenā pastaiga, saulainā un aukstā pēcpusdienā.