Pixy. Suņu stāsti.

Blogs and Chats

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 13 Feb 2011, 11:45

Bļāviens, tikko gandrīz pabeidzu pirmo nākamā stāsta daļu un nezinu, ko nospiedu - viss pazuda :lamajas: . Toč gribas lamāties, diezgan gari bija, tagad viss no jauna jāsāk. Eju iedzert nervu zāles :histerija:
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 13 Feb 2011, 13:08

Par laimi esmu tik vecmodīga, ka rakstot ko garāku, mēdzu uzmest karkasu uz papīra. Līdz ar to ir cerība, varbūt drusku citiem vārdiem, bet domu varēšu atjaunot pilnībā.
Visu laiku atlieku stāstu par viņu - visi vārdi, ko varu uzrakstīt, liekas pliekani un plakani, man vajadzētu trīsdimensiju vārdus, dubultboldus un 28 fontu un i tad es ne simto daļu nevarētu izteikt no tā, ko jūtu pret šo suni. Bet nu mēģināšu. Šķiet, ka stāstam būs trīs daļas, provēšu atturēties no pārmērīgas emocionalizēšanās, lai lasītājiem neuznāk vēlme pēc siļķītes un marinētiem gurķīšiem...
Simba.
Tas bija 2007.g.13.novembris. Biju Rīgā darbā, kad atskanēja zvans no mājām - mamma - Pie mums milzīgs suns atnācis, nu tāds balts ar brūnu. Es - Un kā tu domā, ko lai es tagad daru? Mamma - Bet ko lai es daru? Viņa lūdz pēc palīdzības, nevar paiet, viņai šausmīgi sāp kājas. Es - Nu pabaro un noliec kaut kur gulēt. Vakarā steidzos mājā, mani pieved pie šķūnīša un tur guļ neizsakāmi skaists un neizsakāmi nelaimīgs suns. Pustumsā izskatās pēc sanbernāra, tātad milzīgs. Sunim nenormāli sāp visas četras kājas, par laimi man mājā dēļ Čikīša ir Metakam (pretsāpju un pretiekaisuma zāles). Vēl pabaroju, tā kā suns guļ, ar Snorki nemēģinu viņu iepazīstināt. Aizejam gulēt, bet no rīta suņa nav. Nospriežam, ka nu žēl, bet neko darīt, ka aizgājis tālāk. Aizbraucu uz Rīgu, bet pēc kādām 4h zvans no mājām - suns atgriezies. Piekususi atlikušo dienas daļu guļ, bet nākamā rītā atkal ir pazudusi. Tāda dīvaina sajūta, tā kā vēl nav iepazīstināta ar Snorki, pēc pieredzes ar Čarliju drusku atviegojums, bet tomēr žēl arī. Nu neko. Bet pēc stundām 4-5 suns ir atpakaļ. Nu ja, dodu viņai zāles, tātad no rīta kājas nesāp un viņa stresā kaut kur dodas. Parunājos ar suni, saku, lai viņa nemūk prom, ka viņai jāārstējas un jāuzbarojas - meitene tik vāja, ka ēdot kā kucēnam var redzēt puncīti piebriestot. Pirmajā dienā kaka pilna ar graudiem - viņa aiz bada kaut kur graudus mēģinājusi ēst...
Kad nākošā rītā ieraugu, ka suņa atkal vairs nav, mani pārņem sajūta, ka pazudis jau MANS suns un es nolemju kaut ko darīt, kad viņa atgriezīsies. Bet viņa atpakaļ neatnāk. Pie tam tai dienā līst lietus un nokūst atlikušais sniegs un, šķiet, aizlej pēdas pa kurām viņa varētu atgriezties. Tās dienas sajūtas bija TIK bēdīgas, pārmetu sev, ka neesmu viņu kaut kā noturējusi mājā, zinu, ka nākošajā dienā apkārtnē būs medības un to suni vienkārši nošaus. Vakarā vēl pa brīdim eju skatīties, bet suņa nav. Izraudos un eju gulēt - kā ir tā ir :( .
Tomēr no rīta pirms septiņiem uztrūkstos un man liekas, ka Snorkei noteikti vajag čurāt, ka noteikti viņa steigšus jāizved laukā :viltigs: un tad jau tāpat naktskreklā var aizskriet līdz šķūnītim - un tur slapjš guļ mans mīlzīgais, milzīgais mīļais sunis!!! Tai brīdī viņa patiešām kļuva mana, lai arī zināju, ka godīgi atdošu viņu saimniekiem, kuri viņu noteikti izmisīgi meklē. Jo (kā allaž - esmu gan es stūrgalvīga :akes: ) nevar tak būt, ka TĀDU suni neviens nemeklē.
Tagad stāv priekšā divi uzdevumi - noturēt viņu mājā un iepazīstināt ar Snorki. Nolemju pakonsultēties un piezvanu Līču Inārai, kas gan tur vairs nestrādā, bet kam pieredze ar visādiem suņiem ir milzīga. Viņa ir pārliecināta, ka vienīgā iespēja ir suni piesiet, jo savādāk viņa ir tik stresaina, ka nevar palikt uz vietas. Un iesaka ar Snorki iepazīstināt neitrālā teritorijā. Tad nu aizvedam suņus pa vienam siksnā (vismaz šī sune atšķirībā no Čarlijas ļoti labi iet pie siksnas) uz mežu un tad "nejauši" satiekaimies. Snorkei vairāk interesē pagrauzt kociņus, bet nu abas saostās un svešā arī nekādu agresiju neizrāda. Kopā dodamies uz māju un arī veiksmīgi atnākam, Snorke gan tāda nelaipna, bet lielā uz provokācijām nereaģē un nekāda konfliktsituācija neizveidojas. Atviegloti nopūšos, jo tas ir TIK svarīgi, lai nebūtu kā ar Čarliju. Var redzēt, ka šī sune ir ļoti gudra un lieliski saprot, ka ar mājas saimnieci konfliktēt nevar, ja grib būt drošībā. Tā kā dzirdu, ka mežā bļaustās un šauj, viņas pašas drošības dēļ suni piesienu. Mēģinām uz maiņām dzīvoties pa āru, lai meiteinei nesaliktos, ka viņa piesieta un pamesta.
Apzvanu patversmes. Neviens nav meklējis ne sanbernāru, ne jaukteni. Jo izskatās, ka te klāt arī kaukāzieša asinis, pēc tam arī vets saka, ka tipisks Maskavas sargsuns, nu to jau nevar zināt, vai MSS vai sanbernāra un kaukāzieša jauktenis, jo MSS tieši tā arī ir izveidots. Izlasu pēdējā pusgada sludinājumus i-netā, arī nekā. Sametu visos portālos, ka atnācis. Krietni vēlāk iedomājos, ka uz Daugavpils patversmi nepiezvanīju, jo neienāca prātā. Bet viņa varēja būt nogājusi milzu gabalu, jo vēlāk kļuva liela staigātāja, bet tagad kājas likās sāpam tieši no pārpūles. Kā viņa mūsu mežā uzradās - to es nesaprotu vēl jo projām, viņa atnāca no tās puses, kur meži, meži, meži... Katrā ziņā darbošanās gaitā jau saprotu, ka svešam viņu neatdošu, tikai īstajiem saimniekiem.
Es nezinu, kas ar šo suni bija noticis, bet tas bija kaut kas šausmīgs - viņa bija sista ar da jebko, kas pa rokai pagadījies :soks: - viņa baidījās no jebkura priekšmeta, kuru paņēm rokā - spaini, grābekli, pēc kādas nedēļas, kad bija ielaista iekšā, mamma paņēma slotu izslaucīt virtuvi - suns aiz šausmām, neskatoties uz milzīgo augumu, mēģināja palīst zem krēsla. Viņa baidījās pat ēst - vislaik bija gatava atlekt, ja sitīs. Kaut kad gribēju pamētāt sniega pikas, lai viņa paķer - pie pirmās viņa raudādama nokrita zemē un lūdzās, lai nemet viņai ar to - acīmredzot ar akmeņiem arī bija mests... Ilgi žēloju, kamēr nomierinājās. Viņa paniski baidījās, ja viņai no aizmugures gurnu rajonā kāds pieskārās - tā laikam ir vieta pa kuru suņiem sper ar kāju... Patiešām nezinu, kas un cik ilgā laika posmā jādara ar tādu suni, kam no dabas ir ļoti stabila psihe (kā vēlāk izrādījās), lai viņu tā sačakarētu. (Tāpēc arī ļoti aktīvi nemeklēju saimniekus - kā Ogres patversmes vadītāja teica - pēc pieredzes, ja saimnieki vispār suni nemeklē, tad arī viņus pa visām varēm meklēt nevajag - visi būs nelaimīgi...) Pagāja vairāki mēneši, kamēr viņa saprata, ka šai mājā visi darbarīki un citas lietas nav suņu sitamie instrumenti, bet īsti viņa nomierinājās tikai pēc kāda pusgada...
Kā jau var saprast, sune palika pie manis, neviens viņu tā arī nemeklēja. Kucīte jau bija paveca, ap 6-7 gadi viņai varēja būt, bija bijuši kucēni. Viena versija par viņas dzīvi man ir, ka viņai kaut kāda iemesla dēļ bija nomainījušies saimnieki, jo varēja nojaust, ka viņai kādreiz bijusi salīdzinoši laba dzīve, viņa ir bijusi audzināta un mācīta. Lai gan spēlējusies, man šķiet, ar cilvēku viņa nebija nekad. Un tad kaut kas sagājis šķērsām un viņas dzīvē iestājusies absolūti melnā strīpa. Un manā mājā jau viņa iestreipuļoja ar pēdējo cerību, acis sākumā (īstenībā vēl ilgi ik pa brīdim :asaras: ) bija tik izmisušas un nelaimīgas un pati vāja un pārgurusi - nekur tālu viņa vairs nebūtu aizgājusi...
Kādu nedēļu gaidīju, vai neatradīsies saimnieki, pēc tam jau baidījos, ka uzradīsies. Bet nevienam viņa nebija vajadzīga. Un es tiku pie absolūti ideāla suņa, man galīgi nav pārliecības, ka es pati prastu (pratīšu :neparliecinats: ) uzaudzināt tik gudru, spriestpējīgu, pacietīgu un mīlošu suni. Par to, kā mums gāja tālāk, mazliet vēlāk. Te viena viņas bilde, vēlāk mēģināšu ielādēt vēl kādu. Varbūt kāds viņu atpazīst, bet tam vairs nav nekādas nozīmes, ja nu vienīgi varētu uzzināt, kas ar viņu bija noticis.Image
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 16 Feb 2011, 12:02

Apbrīnoju Tevi :)
Ja ar mani tā notiek, ka es rakstu un teksts pazūd, man ir grūti saņemties, lai uzrakstītu vēlreiz to pašu. Ja uzrakstu vēlreiz, šķiet, ne tik labi kā pirmajā reizē :)
Ko es gribu pateikt - vēl viens ļoti aizkustinošs stāsts iz Tavas dzīves... stāsts par tiešām skaistu un īpašu suni.
Paldies, ka padalījies ar to!
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 17 Feb 2011, 11:32

Paldies, Anita:). Stāsts par Simbu vēl nav galā.
Simba. Otrā nodaļa :)
Pie sunes ļoti ilgi nenāca vārds. Sākumā izmēģinājām kādus burtus vai zilbes uz ko viņa reaģētu, bet viņa bija tik apātiska... Un tikai pēc kādas nedēļas uzradās šis vārds Simba - pat nebiju redzējusi multeni par Lauvu Simbu, laikam tas vārds pats par sevi tāds cēls un karalisks, tas viņai beidzot pielipa.
Simba adaptējās lēnām - viņa īsti neuzdrošinājās noticēt, ka neviens nedarīs pāri. Pastaigu laikā sune mēdza vairākas reizes pienākt klāt, apstāties un skatīties virsū ar lūgumu acīs - nu pasaki, lūdzu, ka es esmu laba, mīļa un, ka viss būs labi. Tad viņa bija jāsamīļo un jāpasaka, ka ir ļoti, ļoti mīļa :sirsninas: . Asti viņa pirmo reizi paluncināja tikai pēc kādiem 3 mēnešiem - es atbraucu mājā, gāju viņu samīļot un gandrīz apraudājos, kad ieraudzīju kūļājošos asti :aizlaimes: . Vēlāk jau viņa nesās pretī manai mašīnai (bet tikai manai) un aste gāja uz visām pusēm... Simba tā arī īsti neiemācījās spēlēties. Pēc kāda pusgada biju panākusi, ka varu lēkāt un sist plaukstas un tad viņa arī tā neveikli lēkā un drusku kož man rokās, bet līdz ko no manas puses bija vairāk aktivitātes, viņa gūlās zemē un izrādīja padevību. Nekam pakaļ viņa neskrēja, lai arī vairs nebaidījās, ja koku vai akmeni rokā paņēma.
Sune varēja būt dzīvojusi pilsētā - kad braucām pie veta uz Rīgu, viņa neizrādīja nekādas bailes ne no daudz mašīnām, ne garām braucoša tramvaja.
Pirmoreiz sajūta, ka Simba apzinās faktu, ka viņai ir mājas, radās brīdī, kad meitene uz Jauno gadu tika pie savas būdas. Viņa ļoti rūpīgi uzraudzīja meistaru, kas to taisīja un ļoti aktīvi vēroja, kad jau gatavai būdai bērām priekšā granti. Un, līdz ko būdā tika ielikts viņas madracītis, sunīte ātri tur ietrausās un apgūlās. Pirmo reizi sejā pavīdēja tāda kā pašvērtības apziņa - redziet, man ir mājiņa! (par to vēl citā stāstā būs runa :laiks: ). Tomēr, ja nebijām paši ārā, sēju ciet, jo viņa vēl ilgi bija tik tramīga, ka bēga no dažādiem trokšņiem. Nebija pārliecības, ka neaizmaldīsies. Un tikai apmēram pēc pusgada varēja atstāt viņu vaļā, ja, ja nu kas, viņa neskrēja, kur acis rāda, bet metās pie ārdurvīm un prasījās iekšā. Pamazām visas bailes atkāpās, izņemot bailes no negaisa - bet šī liksta jau daudziem suņiem piemīt. Patiesībā suns bija izteikti līdzsvarots un mierīgs.
Sune bija TIK uzmanīga, ka tikai ar savu lielo augumu kādam netraucētu vai pāri nenodarītu. Viņa ļoti alka pēc glāstiem un mīļuma, bet nekad uzbāzīgi tos nepieprasīja, tikai pienāca klāt un pielika galvu. Ja sūtīja prom, nekad neniķojās. Bija bezgala uzmanīga pret bērniem, māsas vidējais knapi tenterējot, krita viņai virsū vai pieturoties pie auss slējās augšā - Simba nekad neizrādīja, ka viņai tas nepatiktu. Viņa centās no acīm nolasīt katru vēlēšanos un klausīja perfekti - pirmās reizes, ieraugot stirnas, gribēja mesties pakaļ, bet, tā kā sākumā staigājām siksnā, es noturēju un teicu, ka nedrīkst - vēlāk pietika ar "nedrīkst", viņa smilkstēja, bet pakaļ neskrēja.
Kādu dienu vasarā suns pēkšņi šausmīgi iekliedzās un brēkdama metās prom no vietas, kur bija ostījusies. Meitenei purnā bija iekodusi odze :soks: . Sazvanīju vetu, sadevu sirds un pretpampuma zāles, mēģināju arī ūdeni mutē liet, bet to viņa cītīgi spļāva ārā. Divas dienas sejiņa atgādināja tapīru, bet par laimi pampums neaizgāja līdz mēlei un rīklei, viņa varēja normāli elpot un padzerties. Nākamā dienā Simba apmēram tai pašā vietā, kur bija sakosta, sāka riet (viņa vispār pa visu laiku tik kādas 5 reizes rēja) - tad pagāja nost un nepārprotami vedināja sev līdzi. Vēlreiz nonākusi līdz "sliktajai" vietai, sāka smilkstēt. Un tur tā bija - resna, skaisti pelēka odze. Man īstenībā ļoti patīk čūskas, tikai diemžēl ne pagalmā. Gan bērni, gan lielie staigājam basām kājām, nācās čūsku likvidēt...
Vienu rītu pārbiedējām dzērājiņu - mums abām patika ļoti agros rītos iet pastaigāties. Tā nu bijām aizgājušas kādus pāris kilometrus pa sliedēm (vilciens jau tur vairs nekursēja). Sākām nākt atpakaļ, te redzu, ka pretī nāk kāds cilvēks. Tas jau absolūts brīnums arī dienā, kur nu vēl svētdienā pusastoņos no rīta. Gājējs pienāk tuvāk, piesaucu suni blakus, redzu, ka tāds nodzēries un nošņurcis vīrelis, bet tāds neredzēts, no tuvākiem kaimiņiem nav. Arī viņš acīmredzot mūs nebija redzējis - vajadzēja to sejas izteiksmi redzēt - nu nespēja nodzertais prātiņš saiet, kur te cilvēks ar milzu suni gadījies. Man liekas, viņam šķita, ka es lāci pastaigāties esmu izvedusi :hih: . Laikam jau tas kontrasts arī iespaidīgi izskatījās - esmu visai sīka un tas milzu suns rīta agrumā, nekurienes vidū... Atļāvos viņu galīgi samulsināt, laipni padodot labrītu :jautri:
Patiesībā ir vairāk kā grūti aprakstīt tās attiecības un suņa attieksmi, ko baudīju mums atvēlētajā laikā. Ar viņu kopā jutos gan kā ar labāko draugu, gan kā aiz dzelzs sienas - ja sistu viņu, viņa nekostu, bet, pēc vairākām pazīmēm spriežot, ja kāds gribētu darīt pāri man, neesmu pārliecināta, ka viņš paliktu dzīvs... Viņas acīs dažreiz iegailējās TĀDA vilkaina uguns un tā skaņa, ja viņai kaut kas nepatika - tirpas caur kauliem gāja...
Žēl, bezgala žēl, ka tie bija tikai divarpus gadi, no kuriem lielu daļu aizņēma tas, par ko rakstīšu stāsta pēdējā daļā. Un tomēr man bija šie 2,5 gadi un tas ir daudz, daudz vairāk nekā tad, ja viņu nebūtu satikusi... :jaa: Te viena bildīte - TĀDS pavasars! Šobrīd liekas nereāli, ka tāds vispār iespējams...Image
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 17 Feb 2011, 11:43

Ir ziņas no Bosīša! Iet labi, baigais bosiks, bet saimnieki cīnās! Ja kāds grib dažas bildes redzēt http://www.calis.lv/forums/tema/1791915 ... -kucens/8/. Man izskatās, ka nav ļoti izaudzis, bet purniņš gan izstiepies - varbūt būs tomēr vilkveidīgs. Vēl joprojām pēc baigā bēbja izskatās - laikam toč riktīgi maziņš bija izmests :x . Tāds prieks, ka viņu mīl. Bet gultas cīņu tomēr uzvarējis :hih: . Man sāk likties, ka es čuķ ne vienīgā bargā suņiniece, kam suns gultā netiek laists...
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 17 Feb 2011, 12:59

es laikam esmu patizlāka, bet es neredzu tās bildes, varbūt tamdēļ, ka neesmu reģistrējusies cālī? a varbūt... :) nezinu :)

Par Simbu lasu un man ir 2ejādas izjūtas - i prieks, ka viņa tika pie Jums, i skumjums par to kā viņai ir darīts pāri.
Par šo laikam var runāt un runāt, bet es nekad to nesapratīšu - kā cilvēks var nodarīt pāri kādai dzīvai radībiņai. Tādiem kretiniem vispār vajadzētu ar likumu aizliegt tuvoties dzīvniekiem! :lamajas:
Labi, viss... ko tur velti muti dzesēt :) Gaidu... ar nepacietību... gaidu turpinājumu :aizsapnojusies:

Un tā pavasarīgā bilde, ko Tu ieliki, mani tādos sapņos iedzina... sēžu, skatos, ārā saulīte..aš salikās, ja pieiešu pie loga tuvāk un paskatīšos kārtīgāk, ka ārā būs tāds skats :esmilu:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 17 Feb 2011, 13:41

Anita :) wrote:neredzu tās bildes, varbūt tamdēļ, ka neesmu reģistrējusies cālī? a varbūt... :) nezinu :)

Tur tā viltīgi - arī, ja nav reģistrējies - jāatrod posts, ko rakstījusi Parfums, labajā stūrī ir galviņa, uz tās jāuzspiež, tad atverās šī lietotāja profils un tur jāuzspiež uz galerijas. Un tad visu redz :)
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 17 Feb 2011, 14:26

:apkoku: jēēē, paldies, man sanāca apskatīties :)
Mazais tiešām maziņš izskatās un tikpat smukiņš :)
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 20 Feb 2011, 12:44

Ārā nenormāli auksts, var mierīgi pasēdēt un parakstīt. Lai gan šodienas stāsts tādai smukai dienai nepiestāv, tomēr no otras puses, smukā dienā varbūt ne tik jautras lietas vieglāk uztvert. Nav mans nolūks publiku saraudināt, bet šī cīņa aizņēma no mūsu kopējā laika tik daudz, ka nevaru to bez ievērības atstāt. Un varbūt gribu to drusku norakstīt no sevis nost - godīgi - tas bija BAiGI smagi :asaras:
Simba. trešā daļa.
Kad uztaisīja Simbai analīzes, konstatēja divas lietas - pirmkārt, viņā bija tik daudz parazītu, ka tie bija iekļuvuši pat asinīs. Laikam prettārpu zāles, ja ne vispār, tad ļoti sen viņa nebija dabūjusi. Ar tārpiem tikām galā, bet, diemžēl, otra lieta nebija uzvarama - viņai bija leptospiroze (tātad ar potēšanu arī tā bija kā bija bijis...). Laiku pa laikam viņa čurāja asinis, tad izšpricēju antibiotiku kursu, uz kādu brīdi pārgāja un tad atkal... Laikam tās nieres jau bija stipri saēstas :( .
Špricēšanas sakarā atkāpe - pirmajā reizē, taisoties špricēt, biju nobijusies - tomēr liels suns, kurš tikai nesen par manu kļuvis, kas zin, kāda reakcija... Gājām divatā, viens tur suni, otrs špricē. Meitene pretojās, krita zemē, spārdījās, bet nekoda. Loģiski, ka tik milzīgu zvēru baigi grūti noturēt, mocījāmies pamatīgi, visi nelaimīgi. Neatceros, kad, bet tas noteikti bija vēlāk par pirmo kursu, vienu rītu man jāšpricē, bet visi kur kurais paklīduši, nu nav neviena potenciālā asistenta tuvumā. Redzu, ka Simba guļ pie būdas un novērtēju, ka nekur fiksi aizlaisties viņa nevar - iešu, piespiedīšu pie būdas un mēģināšu paspēt iešpricēt. Tā arī daru - eju pie suņa, viņa ierauga šprici, bet neko. Pieeju, notupjos, paņemu aiz škurkas, iešpricēju un viņa pat nepakustās!!!! Bāc, izrādās, nabaga izmocītajam sunim ne jau no šprices panika, bet no tā, ka viņai divatā metās virsū, grābj, tur ciet... No tās dienas nebija nekādu problēmu, mierīgi viena pati viņai špricēju, ja sāpēja, pīkstēja, bet nekad nepretojās un nebēga. Vēl kādu laiku bija tramīga, ja es ar kādu divatā reizē iznācām no mājas. Grūti nomocīta dzīvnieka psihē ielīst, normālam sunim šprice noteikti būtu tā, no kā jābaidās...
Lēkmes atkārtojās arvien biežāk un pēdējie 5 mēneši bija baisi. Viņai palika slikti 28.decembrī, izšpricēju, pārgāja, bet, kad marta sākumā sniegā ieraudzīju asins peļķi, jutos kā ar mietu pa galvu dabūjusi. Jo sapratu, ka, acīmredzot, zāles vairs ne īpaši palīdz. Vēlreiz zāļu tūre un tad uzturošā šprice reizi nedēļā. Pāris mēnešus tā noturējāmies, vismaz nekas nesāpēja. Bet tad meitenei palika arvien sliktāk, maija vidū nācās sākt dot pretsāpju līdzekļus uz nakti, pēdējās 10 dienas gulēju pa 3-4 stundām, jo viņa gribēja, lai pasēžu blakus. Ja turēju roku uz sāna, viņa neraudāja, bet gulēja. Ja nakts vidū varētu izsaukt dakteri (Rīgā jau varētu...), es laikam ātrāk būt pieņēmusi šo lēmumu, kad abas sēdējām un raudājām, jo arī pretsāpju šprice vairs īsti neiedarbojās un arī tas, ka vairs nebija, kur durt - visur sabiezējumi no neskaitāmām špricēm. Durstīju viņu sakostiem zobiem, kamēr kaut kur varēja zāles ielaist. Bet dienās viņai vēl bija labi, bija interese par dzīvi, drusku staigājām, viņa ostījās, arī puslīdz ēda. Vienmēr agrāk deklarēju, ka es jau nu gan palīdzēšu sunim aiziet, ka nevajag mocīt utt. Bet tikai tagad sapratu (Snorke nomira pati), ka patiesībā es nespēju šo lēmumu pieņemt, es tam neesmu gatava un visa mana agrākā filozofēšana par šo tēmu ir bijuši liekulīgi augstprātīgi murgi :tomati: . Un tikai 29.maija rītā beidzot bija skaidrs, ka tās ir beigas - viņu nekas vairs neinteresēja. Mana mīļā meitene bija atdevusi mums visu savu mīlestību, un bija jāļauj viņai aiziet. Kad atbrauca dakteris, viņa pat galvu nepacēla :svece: .
Cik labi, ka viņu satiku! Šis suns ir tas, kura dēļ droši varu teikt, ka nejūtos ne glābēja, ne labdare - es biju tā aplaimotā, ka dabūju tādu suni, es biju tā, kurai paveicās, ka viņa atnāca līdz manai mājai. Man dažreiz šķiet, ka varbūt viņa nemaz nebija pamesta vai aizmaldījusies, ka Dieviņš viņu tur vienkārši nolika man par dāvanu. Jo viņa BIJA Dieva dāvana priekš manis, es to savādāk nosaukt nevaru. Tā mīlestība, ko viņa veltīja man, katra mazā uzvara pār bailēm un katrs solis pretī uzticības atgriešanai pēc cilvēku nodevības - viss tas, ko saņēmu no šī suņa, tūkstoškārt atsver tos nervus, ko iztērēju, tās sāpes, ko sagādāja pēdējā cīņa un šķiršanās. Droši vien, ka pērnais pavasars paņēma no manas dzīves kādus pāris gadus (ņemot vērā, ka paralēli risinājās arī Čikīša stāsta beigas...), bet man nav žēl - esmu pateicīga liktenim, ka es drīkstēju būt tā, kas atgriež šī suņa ticību cilvēkiem, ka es biju tā, kuru viņa aplaimoja ar savu bezgalīgo mīlestību :) .
Nu tā, stāsts ir galā, bet es noteikti viņu vēl pieminēšu :rej: . Šī ir mana viņas mīļākā bilde :sirsninas: Image
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 20 Feb 2011, 22:26

;( ...

... skaista sune, skaistas acis :svece:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 24 Feb 2011, 11:22

Ir teiciens, ka tas nav kārtīgs zirgu stallis, ja tur nedzīvo kaut viens ponijs. Tāpat varētu teikt, ka tie nav īsti suņu stāsti, ja tur nedarbojas viens kārtīgs kaķis. Tad nu steigšus viens jāievieš -
Princis.
Netālu no mums dzīvoja onkulītis, kuru radiņi bija "aplaimojuši" ar diviem kaķiem. Bet onkam viens patika, otrs ne un viņš to izrādīja vienkārši - vienu baroja, otru dzina prom... Blakus mājas kaimiņienei bija dikti žēl runčuka, bet viņai pašai nikns runcis mājā. Viņa slepus deva kaķim ēst pie viņa mājas, zinājām, ka tantei švaki ar naudiņu, tāpēc nopirkām kaķu barību, ko dot. Tā kā dzīvojam netālu un mums tai laikā kaķa nebija, runcis sāka ciemoties mūsu mājā, ejot mierīgi pagulēt uz bēniņiem (mums šķūņa durvīs ir kaķu caurums vēl no seniem laikiem). Runcis, kā jau nemīlēts dzīvnieks, bija tramīgs, ļoti bēga no Snorkes, Čikīti gan galvā neņēma. Pēc kāda laika mums salikās stulbi dot barību kaimiņienei, ja kaķis tāpat lielāko laiku pavada mūsu teritorijā - sākām likt ēdienu šķūnī, kur Snorke bez cilvēka iekšā netika. Un tad kādu dienu Princis izdomāja, ka viņš te tagad dzīvos pa īstam un vienkārši vairs nebēga no suņa. Snorke pāris reizes paskrēja virsū, bet tā kā kaķis i nepakustējās, samulsa un izlikās, ka viņa jau nemaz uz kaķi neskrēja, bet kaut kur citur. Esmu daudz stāstus dzirdējusi, ka suņi neko nevar padarīt kaķiem, kas nebēg. No tā laika kaķis cēli sēdēja mājpriekšā un mācījās nebaidīties arī no cilvēkiem. Pamazām kļuva ļoti mīlīgs, nagus nekad nelietoja un līda klēpī, ja kāds kaut kur atsēdās. Pēc kāda laika jau redzējām, ka Snorke kaķim ļipo un tas berzē purniņu pie viņas sāna :esmilu: .
Kad atnāca Simba, kaķis jau bija vareni iedzīvojies, pirmajā dienā, ieraugot milzeni, gan uzmeta kūkumu un šņāca, bet, tā kā Simba viņam nepievērsa nekādu uzmanību, ātri nomierinājās un pat piegāja saostīties. Kad Simbiņa vēl gulēja šķūnītī iekārtotajā vietiņā, vienu vakaru vēlu atbraucu mājā, viņa jau bija piesieta. Suns ap stūri izlīda sasveicināties, es samīļoju un saku, lai iet čučēt. Ieeju mājā, tad atceros, ka telefons mašīnā un eju vēlreiz laukā. Simba atkal parādās ap stūri un man kaut kā aizdomīgi saliekas, cik tas strauji notiek. Aizeju pie suņa un - kā tad - Princis izzvēlies pa Simbas madracīti, a suns, nejuzdamies tiesīgs runci patriekt, guļ ārpus šķūnīša zemē. Izmetu kaķi un stingri piesaku, ka šī vieta pieder sunim :lamajas: . Suns ātri ietraušas midziņā, lai ļoti neapmierinātais kaķis to atkal nepaspēj pirmais ieņemt. Nākamā vakarā skatos - Simba, baidoties pakustēties, guļ midziņā, bet kaķis - viņai virsū :hih: . Izmetu atkal kaķi un mēģinu ieskaidrot sunim, ka nav kaķi te jālaiž. Bet, kamēr suns nejutās kā mājā, kaķis nekaunīgi mēdza līst viņas migā. Toties brīdī, kad Simba tika pie savas būdas, viss mainījās. Pati biju lieciniece, kā Simba uzrūca un parādīja zobus Princim, kad tas ar privātīpašniecisku sejas izteiksmi mēģināja iekarot būdu. Kā jau iepriekš rakstīju, būdu Simba beidzot uztvēra kā savu īpašumu un beidzot sajutās šai vietai piederīga.
Princis bija ar garu spalvu, pelēki balts ar strīpām. Diemžēl pūkains viņš bija sezonāli - pavasaros un rudeņos uz kaķu laiku, lielais mīlētājs devās uz kaimiņmāju meitās. Un tur norisinājās runču cīņas, pēc kurām viņš mēdz atgriezties baisā skatā, pinkains, vircains un eļļains, ar robiem un skrambām :soks: . Bet mājā nebija noturams līdz sezona nebeidzās. Tad mēģinājā drusku ar šķērēm apcirpt kunkuļus un sakopt brūces.
Kaķis tā nemanāmi panāca, ka jau tika ielaists kurtuvē pagulēt, pēc tam jau sāka paviesoties virtuvē un istabā... Bet, tā kā bija bezgala mīlīgs un arī pret bērniem ļoti, ļoti uzmanīgs, nebija iemesla principiāli viņu kaut kur nelaist. Diemžēl pirms 2 gadiem īsi pirms Jāņiem Princis pazuda - visticamāk, krita varoņa nāvē cīņā ar kādu lapsu, kas meža vidū dzīvojot, tepat kaimiņos vien uzturas. Cik zinu, arī lūši tepat klaiņo - arī to viņš varēja satikt. Foršs minka bija, neesmu baigais kaķu mīļotājs, bet šis man patika un visu cieņu, cik viņš pacietīgi un viltīgi savu vietu mūsu mājā iekaroja. Pašlaik mājā kaķa nav, un es apzināti tādu arī neieviesīšu, jo man ļoti patīk putni un, tā kā dzīvojam mežā, pagalmā visādus brīnumus ieraudzīt var. O, tēma jaunam stāstam, kaut kad uzrakstīšu par putniem.
Te viena miglasbilde, kaut kā nav īpaši kadrā Prinčuks trāpījies, bet aptuvenu iespaidu par viņa izskatu gūt var: Image
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby BaibaB » 26 Feb 2011, 09:12

es arī neesmu kaķu mīļotājs, nu nemaz. bet man arī reiz bija kaķene Mince (ak, cik banāli). viņa vienkārši atnāca no ielas un arī aizgāja pēc diviem gadiem pie mums nodzīvotiem gadiem atpakaļ.... pazuda. bet bija izcili skaista, dzelteni zaļgana ar tumšpelēkām strīpām kaķene ar zaļām acīm, nekad vairs neesmu redzējusi tādas krāsas kaķeni. un gudra bija, attapīga, mīlīga, jā, bija feina kaķene.

pixy, Tev tēma jānosauc "Mana ģimene un citi zvēri" :samilejies:
http://shnauceri.wordpress.com/
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra
User avatar
BaibaB
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1429
Joined: 13 Jan 2010, 13:00

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 26 Feb 2011, 20:37

Nu tā jau notiek - it kā nav mīļotājs, bet kad satiek konkrētu, viņš tomēr pamanās panākt, ka mīl :samilejies: . Mēģinu iztēloties, kāds ir zaļgans kaķis, vispār jau viņiem mēdz būt visas iespējamās krāsas, suņi tomēr nav tik raibi.
Jā, suņu stāsti paplašinās, pie izdevības ķeršos klāt, pagaidām nosaukumu nemainīšu, jo visos manos stāstos kaut uz mirkli kāds suns ieviešas, tas neizbēgami, tā ka var pabāzt zem suņu stāstu virsraksta visvisādus stāstus. Bet tas skaidrs - aicināti visi - putni, zvēri, zivis, rāpuļi, kukaiņi, abinieki utt. Kopā jautrāk :dejosuns: .
Drusku bēdīgi, jo atrastais seters nav Romijs, galvenais, protams, lai arī šis suņu puika kādam ir vajadzīgs. Un ceru, ka Romītis vēl atradīsies :ludzu: , brīnumi notiek :pedinja: .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 27 Feb 2011, 12:35

Šobrīd no suņu stāstiem pie putnu stāstiem. Vienu brīdi man likās, ka varbūt jāatver jauna tēma pie "Citiem jautājumiem", bet tad padomāju, ka man jau vairs īsti nav ko blogā rakstīt - suņainākie stāsti izstāstīti, ikdienu ar Keli aprakstīt man neliekas lietderīgi, bet kaut kā topiku uzturēt vajag. Tad nu tiešām paplašinu tēmu un aiziet :rej: .
Tā nu ir sanācis, ka vienīgā sabiedriskā organizācija, kuras biedrs es esmu ir Latvijas Ornitoloģijas biedrība (http://www.lob.lv/), neesmu nekāds aktīvais biedrs, bet mani nieka 10ls gadā biedra nauda un tas, ka par vienu cilvēku vairāk, ko uzskaitīt, kad vajag pēc iespējas daudzskaitlīgāku atbalstu kādam projektam ir mazākais, ko šo spārnoto enģeļu aizvietotāju uz zemes labā varu darīt. Savvaļas putniem daudziem iet patiešām grūti, krietni iznīcinātas viņu dabiskās ligzdošanas vietas. Es viņus patiešām mīlu, tāpēc nav iemesla, lai nepopularizētu viņu aizsardzību šeit - suņinieki ir ļoti pateicīga auditorija (noteikti pateicīgāka nekā kaķenieki...) un, ja kaut viens par to padomās un vēl labāk, nolems ieguldīt savu artavu kopīgā lietā - tas būs tā vērts :) .
Tad nu pie putniem, ko ikdienā satieku. Tā kā dzīvoju meža vidū, mana pagalma fauna ir stipri savvaļaina. Vasarā visādi brīnumi lapotnē pazib, ziemā daļa iemītnieku ļauj aplūkot sevi visā krāšņumā, ciemojoties barotavā. Parastākie ir lauku zvirbuļi http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_pasmon.htm (zvirbuļi dalās mājas un lauku zvirbuļos, diezgan viegli atšķirami pēc krāsojuma), pārvietojas bariņos un skaļi uzspurdz kokā, kad tos iztraucē. Mēdz sakauties un lamājoties noskaidrot attiecības. Tad nāk visāda veida zīlītes. Drošākā ir mazā purva http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_poepal.htm vai pelēkā zīlīte (man liekas, ka purva, bet neesmu specs, viņas pagrūti atšķirt), viņa mēdz uz palodzes otra gala uzlaisties, kad graudiņus vēl tikai ber. Agresīvākā ir zilzīlīte http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_cyacae.htm , kas no speķa var patriekt arī lielo zīlīti http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_parmaj.htm . Lielās zīlītes ir ļoti nepacietīgas un skaļi dusmojas, ja speķītis tiek siets pārmēru tūļīgi... Un viņas ar savu pavasara dziesmiņu ir pirmās, kas droši pasaka - arī šogad pavasars būs :jiihaa: . Purva zīlīti nekad neesmu redzējusi pie speķīša, zvirbuļi gan, ja uzsien uz zara, iet ēst, bet viņi nevar iekārties speķī, ja tas karājas - acīmredzot drusku cita kāju konstrukcija.
Visdrošākie no visiem putniem ir dzilnīši http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_siteur.htm, viņus absolūti netraucē knābāt graudus no palodzes, ja otrā pusē stiklam pieplakusi bērna sejiņa vai suns (man virtuvē ir liels logs ar zemu palodzi). Keli dažkārt nervi neiztur un viņa iesit ar ķepu pa stiklu. Tad dzilnītis slinki palec nost, lai pēc pāris sekundēm atgrieztos. Šobrīd viņi sākuši skaļi sasaukties, laikam jūt pavasari.
Bezgala skaistas ir pelēkās dzilnas http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_piccan.htm. Uz palodzes viņas nenāk, bet speķīti gan kapā. Kad vēl nedzīvojām pastāvīgi, viņas bija ļoti ļoti tramīgas, kādu reizi tik ēnu pazibam varēja redzēt, tagad cilvēks pa gabalu aiz loga viņas vairs nesatrauc. Tās mēdz spēlēties, dzenājoties pa kokiem. Vismaz tās izskatās pēc rotaļām, ne nopietnas prom dzīšanas. Ļoti krāšņi ir sīļi http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_gargla.htm. Ziemā viņu krāsojums īpaši izceļas uz baltā fona. Beram viņiem pa druskai ozolzīles pagalmā, tad viņi vai nu izknābā vidu turpat uz vietas vai paņem divas (vienu ierij dziļāk, otru paņem knābī) un lido apēst drošākā vietā vai arī kaut kur noglabāt. Sīļi pavasarī klusu svilpo, pirmoreiz izdzirdot nevarēju saprast, kam tik maiga un skaista dziesmiņa :neparliecinats: , jo sīļi tik ar ķērcieniem un ņaudieniem asociējas. Izrādās, šie putni prot arī melodiski svilpot.
Barotavu apciemo arī dažādi dzeņi. Vienu gadu bija dižraibā dzeņa http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_denmaj.htm eksemplārs, kurš cītīgi sargāja visus speķīšus no citiem putniem - bija noskrējies citus dzenājot, bet pašam jau ar nebija laika ēst. Nāk arī vidējais http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_denmed.htm un paretam mazais dzenis http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_denmin.htm - to gan vairāk vasarā redz.
Lai cik dīvaini nebūtu, bailīgākās no visiem ir žagatas. Viņas mūk, ja aiz loga iekšpusē kāds straujāk pakustas un vispār ir ļoti tramīgas. Bet skaistas bezgala. Žēl tikai, ka gan sīļi, gan žagatas ir vieni no lielākajiem mazputniņu ligzdu izēdājiem :x .
Vēl uz barotavu "baroties" mēdz piestaigāt mazais zvirbuļvanadziņš http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_accnis.htm. Nu ne jau sēkliņas vai speķītis viņu interesē... Bet viņam arī ziemā gribas ēst, neko nevar darīt. Pāris reizes ar visu medījumu viņš logā ielicies, ka noblīkšķ vien, bet pēc pāris dienām atkal klāt ir.
Vēl periodiski ierodas dzeltenās stērstītes http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_embcit.htm . Viņas tādas pieticīgas, uz palodzēm nelien, samierinās ar mazumiņu, kas zemē pabiris. Arī izskatās neganti košas baltajā sniegā. Ja sniegs noturas ilgāk, marta beigās caurceļotot ciemojas ziemas žubītes http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_frimon.htm - ir bijis pat bars uz ~100 putniņiem. Tās pa pakusušām laukmalītēm labprāt dzīvojas, bet, ja sniega daudz, nāk arī pagalmā pašiverēt.
Interesanti, ka, lai arī kokos dzird viņus svilpojam, lejā nenāk sarkankrūtīši. Pavasarī un vasarā jā, bet ziemā neesmu redzējusi. Varbūt viņus neapmierina piedāvājums.
Pie mums nav baložu, nav kaiju, nav vārnu. Keli, pirmoreiz Ķengaraga laukumā ieraugot vārnu, bija tā pārņemta no tik droša putna, ka visas gudrības aizmirsās :hih: . Jo meža putni tomēr neviens nav tik drošs kā pilsētā dzīvojošie. Un tā jau arī jābūt - te ir savvaļa un savvaļas dzīvniekiem ar cilvēkiem un viņu mīluļiem nav jākontaktē.
Šis tāds īss ziemas putnu apskats, par putniem būs vēl, par laimi pie manis viņu vēl ir gana daudz :samilejies: .
Last edited by pixy on 01 Mar 2011, 09:12, edited 1 time in total.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 28 Feb 2011, 14:35

BaibaB, tu man atgādināji, ka man arī ir bijusi kaķene - tikai ne Mince, bet Mincene - arī ļoti oriģināli :stiligs2: . Tad nu vēl viens kaķu stāsts.
Mincene.
Tas bija senos laikos, kad pastāvīgi dzīvojām Rīgā, laukos tik vasarā un pa 6d, 7dienām. Vienu vasaru pie mums ievācās melnbalta kaķene, zinot, ka rudenī brauksim prom, mēģinājām viņu pārāk nepiejaucēt, bet, kā jau tas notiek, viņa piejaucējās pati... Bija ļoti medīga, no rītiem pie ārdurvīm mūs bieži sagaidīja rindiņā noliktas beigtas peles, tad bija Mincene ļoti jāslavē un viņa jutās sevi godam atpelnījusi. Diemžēl dažkārt rindiņā gulēja arī pa kādam putnam, kaķis tā arī nesaprata, kāpēc vienā gadījumā visi saka - malacis, laba, bet otrā - nejaucene, ko tu atkal esi izdarījusi! Kaķim kaķa daba, neko darīt. Tikai tad, kad viņas vairs nebija, vasarā pagalmā varēja manīt neveiklus putnēnus, kas dodas savā pirmajā lidojumā un mēģina balansēt uz kāda zara. Mincene, acīmredzot, tādus gandrīz 100% aplasīja... Tāpēc arī kaķi NAV mani mīļākie dzīvnieki.
Kad rudenī bija jāpārvācas uz Rīgu, iekārtojām meiteni radiņu kūtī kaimiņos, viņa jau arī dažkārt vasarā tur piestaigāja, tā ka vieta nebija sveša. Tā viņa vienmēr vasarās dzīvoja pie mums, bet ziemās tur. Bet, līdz ko 6d, 7d atbraucām, kaķene 10 minūšu laikā bija klāt, nezinu, kā viņa zināja, ka esam ieradušies. Interesanti, ka, lai arī viņa tai kūtī katru dienu tika pabarota un vienus un tos pašus cilvēkus redzēja, tur nevienam rokās nedevās. Mums savukārt kāpa klēpī un ļoti, ļoti gribēja lai samīļo. Kad ziemas vidū bija tik liels sniegs, ka viņa nevarēja atbrist (tolaik ar mašīnu nebraucām un ceļš izbeidzās pie kaimiņmājas), mana mamma bija aizgājusi pie viņas uz kūti, un par lieliem brīnumiem kaimiņiem, kaķe tūliņ bija ierāpusies viņai klēpī.
Ļoti interesants bija viens metiens kaķēnu - 3 minči - viens runcītis tāds kā mamma, viens pelnu pelēks ar biezu kažoku un kaķenīte latvju parastā strīpainā. Absolūti dažādiem raksturiem - tikai viens gadījums - atnesām no upes zivis, daži grunduļi, asarīši, nekas liels, jāatdod kaķiem. Paņēmām mutes bļodu ar ūdeni un ielaidām zivis tajā - mammas dēls Muris momentāli bija ar visām četrām ķepām iekšā un šļakstīdamies nodevās medībām. Kaķenīte Morra mēģināja izķeksēt zivis ar vienu ķepu, paliekot sausa. Bet pelēkais Zamsis novērsās neslēptās šausmās un nepietika ar to, ka cilvēks viņam izmakšķerēja zivi un iedeva, tā bija jāsagriež gabaliņos un jāpasniedz uz šķīvīša. Morrai ļoti patika ķert spāres, brāļi ar tādām glupībām nenodarbojās. Un tā tālāk, kas vienam labi, otram ne, dikti interesanti bija. Visiem tika sameklētas mājas, vēlāk vēl Muri redzēju, bija liela mammas kopija izaugusi.
Kad ieviesās Snorke, kaķene diezgan ātri ar viņu sadraudzējās un abas mēdz berzēt purniņus, īpaši, ja nebija ilgāk tikušās. Tomēr dažreiz Snorkei uznāca vēlme Minceni patrenkāt, tad viņa apvainojās un iebēga šķūnī - tik stipri nervi kā vēlāk Princim viņai nebija. Mincene uzskatāmi nodemonstrēja, ka dzīvniekiem nedrīkst dot vārītus vistu stobrkaulus. Viņa pati to no kompostkaudzes bija izķeksējusi un viena šķēpele bija iedūrusies smaganā. Ieraudzīju, ka mute asiņaina, nobijos riktīgi, bet viņa bija tik gudra, ka ļāva paskatīties un arī izraut to kaulu laukā. No tā laika tādi kauli nonāk tikai miskastē, kas slēgta. Minceni arī pamanījās sapļaut ar pļaujmašīnu - gan ļoti veiksmīgi - vienai priekšķepai tikai āda bija pārgriezta, pakaļkāja bija drusku dziļāk savainota, bet arī ne līdz kaulam. Tā kā mašīnas nebija, un viņa tomēr tāda pussavvaļas, ko pieskatīt arī grūti, pie ārsta netika vesta, tā viņai būtu lielāka trauma. Kaķene kādu nedēļu pastaigāja uz trim ķepām, bet pat pamanījās turpināt ķert peles.
Oftopiks - pļaujmašīnas ir šausmīga nāves mašīna - tā izkapts ir tik tālu uz sāniem, ka drošāki dzīvnieki neapjauš, ka jābēg tālāk. Tā mums vienos kaimiņos sunim kāja ādā palika karājoties, zaķi tiek sapļauti, jo tiem instinkts liek sastingt pēc iespējas ilgāk un bēgt pēdējā brīdī, tāpat stirnēni. Bet nekas cits nav izdomāts, tāpat tā braukšana pa apli, sadzenot visas dzīvās radības centrā... :histerija:
Mincene nodzīvoja garu mūžu, pie mums jau liela atnāca un pēdējos gadus jau sāka izskatīties veca, kas kaķim varētu nozīmēt patiešām lielu vecumu. Viņa pazuda ziemā - kāda lapsa vai kas cits, to uzzināt nav iespējams.
Nevaru teikt, ka nebija man mīļa šī kaķene, bet tieši viņa bija tā, kura manī nostiprināja pārliecību, ka es kaķi mājā negribu :jaa: .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Mar 2011, 07:41

Keli šodien astoņi mēneši :svecipusam: ,liela, liela, liela!!! Varbūt paliks prātīgāka :jautri: . Vakar skolā ļoti labi strādāja un mežā klausīja un vispār man ir pats labākais sunīc pasaulē :aptracis: (pēdējo frāzi varētu paste-copy priekš visiem suņu saimniekiem...).
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 01 Mar 2011, 12:57

saulaini mīļš suminājums 8 mēnesīšos :)

Image
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 01 Mar 2011, 21:10

Paldies, Anita:), Keli dabūja jaukus, smirdīgus penīšus :koncha: , bet es Rimi ieraugot no 8 uz 5 latiem nocenotu "Cielaviņu" nenoturējos - (man jau tie putni patīk), bija vismaz iemesls :sarkstosa: . Visiem labi :)
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby Anita :) » 02 Mar 2011, 09:17

pixy wrote:Paldies, Anita:), Keli dabūja jaukus, smirdīgus penīšus :koncha: , bet es Rimi ieraugot no 8 uz 5 latiem nocenotu "Cielaviņu" nenoturējos - (man jau tie putni patīk), bija vismaz iemesls :sarkstosa: . Visiem labi :)


:jaa: man tas pats ar to "Cielaviņu" :hih:

Bet Keli, ak, laimīgā, tāds labs svētku mielasts :dzimene:
Un kur gaviļniecītes bildes? :viltigs:
User avatar
Anita :)
Junior
Junior
 
Posts: 685
Joined: 29 Jan 2010, 14:39

Re: Pixy. Suņu stāsti.

Postby pixy » 04 Mar 2011, 08:06

Anita :) wrote:Un kur gaviļniecītes bildes? :viltigs:

Ai, nu man ar tām bildēm tiiiik sarežģīti :tomati: - šis kompis nekontaktējas ar manu fotoaparātu, otrs kontaktējas, bet internets dzīvo šajā. Tad jāpārsprauž internets vai vēl jāieraksta pirkstā no kura šajā kompī. Suņos tā arī nevaru iedabūt tās bildes (nemāku samazināt utt.), katras bildes ielādēšana bildites.lv aizņem apmēram 5 minūtes. Un vēl piedevām šobrīd nevaru to fotoaparātu atrast... Gribēju ielikt suņos sēriju - kā sarūk būda - man ir Keli un no Simbas mantotās būdas bildes, sākumā būda liela, liela, tagad jau normāla palikusi... Atradīšu foķiku, kādu svaigu ielikšu :sarkstosa: .
Keli vakar bija nomedījusi peli. Pati nebiju klāt, bet nabaga upuris esot izlīdis no sniega vaļņa un suņas reakcija bijusi zibenīga - un kā īstens vilka pēctecis arī esot steidzīgi aprijusi :riima: . Šis ir viņas otrais medījums, vel rudenī maziņai esot viņai izdevās nomedīt miegainu taureni, tad arī dikti lepna bija. Man mājā suns-slepkava :parvertibas: :jautri: .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4118
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 13 guests