plds dievam tagad bīglus jau sāk pazīt - gudrie zin, negudrie klusē. bet, kad dāma bija jaunāka, lielākoties mammas bērniem teica: "Redz kur basetiņš!" vai onkuļi autobusā ar smīnu pār visu seju jautāja retoriski: "Šitam jau gan basetiņš garām skrējis?!"
bet tas viss liekas štrunts, kopš mums ir BonBon.
šņauceris, terjers, bolonka, asspalvainais taksis, raibais skočterjers... īpaši gudrinieki pajautā, vai tad tiešām savu bīglu nevarējām nosargāt, ka pie šitādiem jauktenīšiem tikuši. a tā kopumā 95% pat neprasa - ir pārliecināti, ka šitas suns nepieder nekādai šķirnei.
cilvēkiem, kas no tiesas interesējas, nevis demonstrē savas kinoloģiskās zināšanas, ja pasaku īsto šķirni oriģinālnosaukumā (tagad tā vairs nedaru) -
tas tiešām ir grifoniņš? tāds pāraudzis.
tagad saku, ka tas ir assaplvainais basets -
pavisam citādāks nekā basets, tas basets.
bet labākais stāsts ir nevis par šķirni, bet par vecumu
pagalmā vīrietis, kas staigā ar šarpeju un satiek mūs regulāri, vienu dienu sarunādamies sacīja, ka pārsteidzoši sprigana meitene esot savam cienījamam vecumam (viņai bija mēneši 6 apmēram, turklāt "nozēlojamo" dzīves izskaņas skatu papildināja tas, ka suns bija nesen noplūkts līdz ādai)... ilgi skaidroju, ka tas suns ir kucēns un spalva nav nobirusi no vecuma un suns nav nosirmojis un vispār... es domāju, ka toreiz onkuls nenoticēja. pierādījumi nāk ar laiku - tagad viņš redz, ka vēl arvien velk dzīvību tā večiņa. un nav mazāk sprigana kļuvusi
a pirms pāris mēnešiem kaimiņš kāpņu telpā vienā sarunā tā starpcitu norādīja ar pirkstu uz BonBon, kas pinās man gar kājām un pajautāja: "šitā jau gan ir veca, vai ne? veterāne (ar līdzjūtību jau sunim)..."
sapratu, ka man ir neglābjama večiņa un laikam jau kaut kas viņā tiešām liek domāt, ka viņai līdz mūža nogalei vairs pus solis. eh...