Kāpēc gan no sākuma sunim neaiemācīt komandu "balsi!" un tikai pēc tam komandu "šuš"? Jūsu gadījumā tas pat ir diezgan vienkārši, jo bieži suņi nereaģē uz nekādiem tevis radītiem stimuliem (vai kā tos nosaukt)? Piemēram, ir suņi, kam neinteresē durvju zvans vai tupa dauzīšanās pa sienu. Rej tikai tad, kad sadzird kaut ko ārā (pa dienu jau tas nav nekas īpašš, jo apklust jau diezgan ātri, bet naktī gan nav patīkami). Ejiet pie vecmammas istabā, kad suns tur atrodas un tieši pirms riešanas vecmamma saka komandu "balsi!", kad suns sāk riet, vecmamma tam dod kārumus un labi samīļo (par īpaši smuku balsi var vairākus kārumus iedot). Tā turpina, kamēr iemācās. Tad liek riet uz komandas (ideāli, ja kārumi jau vairs nebūs nepieciešami), rāda kārumu un saka "šuš". Ja kārums būs pietiekami interesants, tad vajadzētu apklust, kad apklust, tad iedod kārumu. Atkārto tik ilgi, kamēr suns saprot (Protams, nejau vienā dienā, 90 reizes pēc kārtas būtu viņam tas jādzen iekšā, bet pamazām, vairākos mēģinājumos dienā, vairākas dienas pēc kārtas. Varēs jau redzēt vai sunim tajos kārumos vēl ir kāda īpaša interese vai vairs nav. Ja nav, tad nav arī īsti jēgas turpināt tālāk, treniņš jāturpina vēlāk. Pēdējo kārumu arī nevajadzētu viņam dot tikai tāpēc, ka viņu citur nolikt ir grūtāk nekā sunim mutē. Ja saki šuš, rādi kārumu, bet suns turpina riet, tad pats vainīgs un kārumu nedabūn). Par īpaši smuku klusēšanu var vairākus kārumus iedot). Problēma varētu būt tā, ka sunim kārumi īpaši neatšķirās no viņa ēdienreižu satura un ja barība viņam ir neierobežotā daudzumā, bet ja ir kāds īpašs kārums, ko suns dabūn tikai īpašos gadījumos, tad to var mierīgi izmantot. Protams, pieci gadi nav maz, bet ar nelielu pacietību viss nokārtosies (cerams
)