pixy, paldies par jaukiem vārdiem. Es laikam šeit nepaspēju vēl pajūsmināties par brīnišķīgo komentātāju. Tas ir talans stundu no vietas vārīties (labā nozīmē) un neatkārtoties un pie viena pateikt tik daudz svarīgas un interesantas informācijas, ka ir interesanti gan tiem, kas paši piedalās, gan tiem, kas neko no tā nesaprot.
Pašai man pēc mūsu priekšnesuma palika visai neslikts iespaids, jo tomēr Reina, kā jau minēju, spēja izpildīt komandas. (Ne visas gan) Bet kad skatos ierakstā un attinu filmu atpakaļ un sāku analizēt,
- labāk neizteikšos. Vīrs visu nofilmēja. Un tur jau nu tiešām ir redzams viss, kas bija un kas nebija.
Būtu ļoti priecīga dzirdēt, ka ir vēl arī citi tik stresaini suņi redzēti progresējam suņu apmācībā. Nu tādi, kā Reina, kas aiz stresa nav spējīgi reaģēt uz kārumu. Un uz mantu arī nē. Skaidrs, ka mēs turpināsim strādāt. Bet man ir jāizkristalizē konkrēta darbības shēma priekš sevis - kā tad man īsti tagad strādāt. Pašlaik īsti tomēr man tā darbības plāna nav. Nu tā, ka ir punkts pa punktam uz priekšu. Kaut ko mēģinu darīt, bet tas nav tik efektīvi. Būs ar Zaigu jārunā kādu individuālo treniņu uzrīkot, lai varam šos īstermiņa plāna punktus sarakstīt. Teorētiski man ir skaidrs, bet praktiski kaut kas tomēr nav tā kā vajag.
Ja Reina reaģētu uz barību/kārumu, tad jau būtu pavisam cita lieta. Tur man tā kā būtu skaidrs, ko darīt. Bet ko darīt tad, kad nav tā super-motivatora. Vai vismaz es nemāku to atrast. Ir reizes, kad viņa pavelkās arī uz kārumu. Ļoti reti gan. Acīmredzot, tad viņas iekšējais stress nav tik liels. Ir reizes, kad viņa reaģē uz mantu. Bet ir tādas, kad neiet ne viens, ne otrs. Kur nu tādos brīžos saimniecei acīs vēl skatīties. Labi, ka vispār spējīga nenorauties un ar vienu ausi / vienu aci dzirdēt un redzēt manas komandas. Piemēram, šorīt strādājām uz ielas, kur pagalmā bīglu meitene bija. Protams, ka Reina viņu redzēja un ļoti gribēja pie viņas mesties. Bet tomēr noturējās blakus līdz atlaidu. Arī pēc izskraidīšanās gar sētu - Reina vienā sētas pusē, bīglene otrā skrien uz vienu, tad uz otru pusi, Reina piesaucās un nerāvās atpakaļ. Bet tas viņai ir pietiekami liels stress, lai viņa vairs nereaģētu ne uz kārumu, ne uz mantu. Līdz ar to par skatīšanos acīs nevar būt ne runas, jo daļa no viņas smadzenēm ir tik uzvilkta, ka domā tikai par apkārtējo vidi. Lai gan no otras puses, neliela daļiņa tomēr ir ar mani.
ash, jums varbūt ir tas pats stresainais variants kā mums? Mājās Reina uz kārumu var reaģēt. Bet ja ir stress, piemēram ārā, viņa izvairās no galvas griešanas prom no tā kaut kā, uz ko viņa tur skatās. Tas izskatās visai interesanti: es viņai mēģinu iedot kārumu vai mantu parādīt, bet viņa izpildās tā, it kā es viņai traucētu filmu televizorā skatīties. Nezinu, kā lai to pareizi apraksta, bet viņa galvu sabīda tā, lai mana roka netraucē redzēt kaut ko, pat nezinu ko tieši. Lai mana roka nav viņas redzes laukā. Tādos brīžos ir bezjēdzīgi viņai dot kārumu vai ar mantu viņu iespēlēt. Viņa vienkārši nereaģē uz to. Bet tā kā mēs tomēr esam ieguldījuši darbu šajā jautājumā, viņa vismaz ir spējīga reaģēt uz komandu. Neiet runa par precizitāti komandas izpildē, bet vismaz kaut ko izdara. Ne vienmēr to, ko no viņas prasu es. Piemēram stāvi vietā apsēžas. Vai arī kā bija paraugdemostrējumos, sēdi vietā nez kāpēc palika stāvot. Tas mani pat ļoti izbrīnīja, jo parasti mums ir otrādāk. Tā kā garlaicīgi jau nu noteikti nav.